Mākslinieks un Fotogrāfs
Vispirms neliels video no 28. oktobra rīta laivu brauciena. Vasaras laiks ieviesa savas korekcijas, sākām stundu vēlāk nekā sākotnēji bija plānots, bet tas labi. Stundu agrāk vēl diezgan labi lija :). Tagad paspējām tieši uz varavīksni īstajā vietā un laikā.
Un arī bilžu galerija Jūsu uzmanībai:
21. oktobra rīts atausa ar miglu un temperatūru zem nulles. Miglā arī -1 grāds pēc sajūtām bija stindzinošs. Laivas iekšpusi klāja ledus, līdz ar to celties kājās nebija prātīgi. Sastingušais dabas skaistums un kūpošais ūdens radīja neaizmirstamu ainavu.
Jūsu uzmanībai mans video no 17. augusta saullēkta Ķemeru tīrelī.
Un dažas bildes:
Vanšu tilts dod dažus ļoti labus skatpunktus Vecrīgas panorāmas un arhitektūras siluetu fotografēšanai. Sv. Pētera baznīca, Rīgas Doms un Rīgas pils kopā ar citām pilsētas torņu smailēm veido fotogrāfa saldo ēdienu. Pavisam jaukas fotogrāfijas izdodas, kad Daugava bezvējā ir gluda kā spogulis un dāvā skaistus baznīcu torņu atspulgus.
| Embūtes kauja | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Livonijas krusta kariem | |||||||
 Kauja notika pie Embūtes pilskalna netālu no tagadējās Latvijas-Lietuvas robežas (kartē apzīmēta kā Kurzemes bīskapa teritorija). |
|||||||
|
|||||||
| Karotāji | |||||||
| Lietuvas dižkunigaitija | Livonijas ordenis (Embūtes pils garnizons, Kuldīgas komtura karadraudze un Kursasvasaļu karaspēks) |
||||||
| Komandieri | |||||||
| Mindaugs | Berneks no Hārenes | ||||||
| Spēki | |||||||
| 30 000 (pēc Atskaņu hronikas) | 500 kuršu karavīri un 30 ordeņa bruņinieki | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
| ap 1500 nogalināti | nezināms skaits kuršu karavīru un četri bruņinieki | ||||||
Embūtes kauja notika 1244. gadā pēc tam, kad Livonijas ordeņa Kuldīgas pils karadraudze 1243. gadā ieņēma Embūtes pilskalnu, kas atradās apmēram 50 km uz dienvidiem no Kuldīgas pie Ventas tirdzniecības ceļa uz Dienvidkursas zemēm. Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs savāca lielu karaspēku, kurā pēc hronikas ziņām ietilpa līdz 30 000 karavīru, un caur Žemaitiju un Dienvidkursu devās pret Embūtes pilskalnu. Kāds ziņotājs brīdināja Kuldīgas garnizonu par lietuviešu karaspēka tuvošanos, tādēļ viņi sapulcināja savus kuršu vasaļus un 30 ordeņa brāļu vienība bruņnieka Berneka no Hārenes vadībā kopā ar 500 vīru stipro kuršu karaspēku devās uz Embūti.
Pie Embūtes pils tie mežā ierīkoja slēpni un vēroja lietuviešu uzbrukumu pilij ar aplenkuma iekārtām. Kad lietuvieši bija iekarsuši kaujā, vācu un kuršu jātnieku karaspēks pēkšņi strauji devās uzbrukumā no aizmugures. Lietuvieši metās bēgt. Embūtes kaujā tie zaudēja vairāk kā 1500 kritušo. Livonijas ordenis esot zaudējis tikai četrus kritušos un nezināmu skaitu kuršu karotāju.
No apraksta nav skaidrs par kuru kalnu kā pilskalnu un pili Embūtes kaujā iet runa. Embūtē ir vairāki pauguri, kur varētu būt izvietoti nocietinājumi. Ļoti iespējams, ka tas nav tagadējais Embūtes pilskalns, jo ir pārāk mazs lielam cilvēku skaitam. Iespējams, tas ir kalns kur tagad atrodas Embūtes pilsdrupas. Varbūt kalns, kur ir baznīcas drupas. Pilskalnam līdzīga reljefa forma atrodas arī uz rietumiem no Baznīcas starp gravām nogāzē uz Krievu kalna pusi. Tāpat apšaubāms ir minētais lietuviešu karaspēka 30000 vīru skaits. Tajā laikā uzturēt tādu armiju nebūtu bijis iespējams. Jau 500 vīru lielā kuršu vienība visdrīzāk ir stipri pārspīlēts cipars. Tajā laikā armija bija pārdesmit vīru liela laupītāju banda, kam negribējās strādāt un vieglāk bija aplaupīt kaimiņus. Livonijas ordenis vismaz ieviesa tajā visā kaut kādu kārtību.
piezīmēja Atis Luguzs
Embūtes kaujas apraksta iespaidā Rainis radījis traģēdiju “Indulis un Ārija” (1911).
| Embūtes pilskalns | |
|---|---|
|
|
|
|
 Embūtes pilskalns
|
|
| Citi nosaukumi | Induļa pilskalns, Kuršu pilskalns |
| Atrašanās vieta |  Embūtes pagasts, Vaiņodes novads, Latvija |
| Koordinātas | 56°30′38″N 21°49′15″E Koordinātas: 56°30′38″N 21°49′15″E (karte) |
| Veids | Pilskalns |
| Oficiālais nosaukums: Embūtes pilskalns | |
| Aizsardzības numurs | 1322 |
| Vērtības grupa | Valsts nozīmes |
| Tipoloģiskā grupa | Arheoloģija |
| Iekļaušana aizsardzībā | 1998. gada 18. decembris |
Embūtes pilskalns (arī Kuršu pilskalns jeb Induļa pilskalns) atrodas Kurzemē, Vaiņodes novada Embūtes pagastā. Embūtes pilskalns atrodas 400 m uz ziemeļiem no Embūtes centra, Lankas upītes labajā krastā. Pilskalns mūsdienās apaudzis ar kokiem un apkārtnē neizceļas. Tā apkārtne labiekārtota, uz pilskalna virsotni ved koka kāpnes. Kalna rietumu nogāzē tek avotiņš. Embūtē uz cita pakalna atrodas arī Embūtes pilsdrupas, kas ir paliekas no Embūtes viduslaiku pils un Embūtes muižas.
Embūtes pilskalns ir vidēja lieluma pilskalns, kas ierīkots mitru pļavu ieskautā, 26 m augstā zemes ragā ar dabīgi stāvām nogāzēm. Plakumam noapaļota trijstūra forma, tas ir 60 m garš un līdz 50 m plats. Kalna plakums nocietināts ar 25 m garu un 3 m augstu valni, grāvi un vēl vienu tādu pašu izmēru valni, bet kalna ziemeļu pakājē vērojams vēl trešais, ap 50 m garš valnis. Plakuma dienvidu gals nocietināts ar 3 m augstu, ap 12×12 m ieapaļu valni, bet kalna pakāji ieskauj ap 55 m garš, līdz 5 m augsts valnis. Pilskalna rietumpusē atrodas dažus metrus augsts un ap 100 m garš zemes valnis, saukts par Joda dambi, ar tā palīdzību upes gultne pievirzīta tuvāk pilskalnam.[1] Pilskalns, pēc savu zemes pārveidojumu apjoma, ir uzskatāms par spēcīgi nocietinātu kuršu apmetni, kura apdzīvotība attiecināma uz vēlo dzelzs laikmetu.
Embūtes pilskalns atradās kuršu Bandavas zemē. Livonijas atskaņu hronikā minēts, ka ordenis iekarojis Embūti (Amboten) drīz pēc Kuldīgas pils uzcelšanas, taču vācu garnizons Embūtē nav palicis. Ap 1244.—1245. gadu Embūtes pilij uzbrucis Lietuvas karaļa Mindauga karaspēks (Embūtes kauja), taču kurši kopā ar no Kuldīgas ataicinātajiem vācu spēkiem to sakāvuši.
Embūtes pilskalnu savas Kurzemes pilskalnu apzināšanas ekspedīcijas laikā pētījis un uzmērījis Ernests Brastiņš.
.jpg)
Embūtes muižas un viduslaiku pilsdrupu plāns
Embūtes pilsdrupas mūsdienās (2001).
Embūtes pilsdrupas ir paliekas no Kurzemes bīskapijas mūra pils (vācu: Bischofsburg Amboten) un muižas (Schloss Ambothen) Embūtē. Mūra pils bija celta aizsardzībai pret Lietuvas dižkunigaitijas karaspēka iebrukumiem 13. un 14. gadsimtā. Embūtes pilsmuižas kungu māja celta 18. gadsimta sākumā, nodedzināta 1920. gadā un vairs nav atjaunota.
Kurzemes bīskapija Embūtes pilsnovadu savā pārvaldībā ieguva pēc Kursas valsts sadalīšanas 1253. gadā. Embūtes bīskapa pils celta apmēram puskilometru no senā kuršu Embūtes pilskalna (Anbotens jeb tautā saukts par “Induļa pilskalnu”) Lankas upes labajā krastā. Pils būve uzsākta jau 1265. gadā Livonijas ordeņa mestra Konrāda fon Manderna laikā. Pils bija Kurzemes bīskapijas Embūtes fogta un kapitāna rezidence, bet reizēm tajā uzturējās arī Kurzemes bīskapi.
1537. gadā Embūtes pili savā īpašumā ieguva Aizputes pilskungs Heikings. 1560. gadā Dānijas karalis Frīdrihs II atpirka Kurzemes bīskapa tiesības uz Embūti par labu savam jaunākajam brālim Magnusam. 1576. gadā Embūtes pili savā īpašumā ieguva viņa vasalis Krīdeners, bet uz Embūtes pili savas pretenzijas pieteica arī Priekules muižas īpašnieks Korfs.
Piltenes mantojuma kara laikā 1583. gada 31. maijā Embūtes pili ieņēma poļu pulkvedis A. Oborskis, bet 21. augustā karalis Stefans Batorijs pili uzdāvināja Ketleru dzimtai. 1585. gadā Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijai-Lietuvai. 1617. gadā Embūte nokļuva autonomajā Piltenes apgabalā Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. 1595. gadā karalis Sigismunds II Augusts apstiprināja Ketleru tiesības uz Embūtes pili, kuru viņi 1653. gadā par 50 tūkstošiem florīnu pārdeva Emeriham fon Mirbaham.
Lielā Ziemeļu kara laikā pili 1702. gadā izpostīja Zviedrijas karaspēks, pēc tam pils īpašnieks Fromholds fon Mirbahs pakalnā blakus vecajai pilij uzcēla jaunu muižas kungu māju. 1846. gadā Embūtes muižu iegādājās Oto fon Ostenzakens, bet 1910. gadā Hanss fon Hāns. Kad 1920. gada agrārās reformas laikā viņa atraitnei pili atsavināja, viņa devās uz Vāciju, bet pils neskaidros apstākļos nodega un pēc tam vairs netika atjaunota.
Embūtes pils pamatu laukums bija 30х50 metri, ap to bija uzbūvēts mūris, kas aizņēma visu pakalna virsotni. 9х20 metrus lielā dzīvojamā ēka atradās pils ziemeļaustrumu stūrī, tās apakšdaļa bija būvēta no laukakmeņiem, augšdaļa no ķieģeļiem. Pie pils ieejas bija sargtorņi 7 m diametrā.
Četrus kilometrus garā Pils sala starp Lielupi un Driksu ir vieta, kur atrodas Jelgavas pils. Pils parku salas dienvidu galā sāka veidot 1817. gadā, agrāko pils vaļņu vietā. Parkā ir romantisks tilts pār Pils kanālu uz Gubernatora saliņu. Tas padara to par vienu no skaistākajiem parkiem Jelgavā. Pils parkā aug vairāki dižkoki – zirgkastaņas, ozols un pelēcīgā apse.
Pils salas ziemeļu daļa ir cilvēka neskarta un pat mežonīga. Šeit atrodas valsts nozīmes dabas liegums. Uz salas aiz Jelgavas pils – applūstošajās Lielupes palienes pļavās ganās vairāk kā 70 savvaļas zirgi. Šīm pļavām piešķirts Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju statuss – Natura 2000, jo pļavās sastopama nozīmīga augu un putnu daudzveidība.
2007.gada augustā Jelgavas Pilssalas dabas lieguma zonā – Lielupes palienes pļavās – jaunas mājas sev atrada 16 savvaļas zirgu “Konik Polski” no Nīderlandes. Tie nepilna gada laikā iejutās tiktāl, ka nekautrējas atklīst līdz salas dienvidiem, kur ar savu klātbūtni rotā Jelgavas pils apkārtni. Mīluļus ikdienā uzrauga LLU Meža fakultātes absolvents Einārs Nordmanis.
Pils salas pļavu teritorija ir piemērota mierīgām pastaigām un dabas bagātību iepazīšanai, ņemot palīgā botānisko ceļvedi vai arī dodoties pļavās vides gida pavadībā, kurš zina visu par zirgiem, augiem un citām dabas vērtībām.
Stāstījumu par savvaļas zirgu ieradumiem iespējams pieteikt pa tālruni 29841851 vai 20264343.
Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētas Jelgavas 18. sākuma panorāma ar veco ordeņa pili uz Lielupes salas un Sv. Jura, Sv. Trīsvienības, Sv. Annas baznīcu torņiem. Izgatavota pēc Zviedrijas ķēniņa Kārļa XII pasūtījuma, 1703-1705).
Jelgava ir viena no senākajām Latvijas pilsētām, kas pilsētas tiesības ieguva 1573. gadā. No 1578. līdz 1795. gadam Jelgavas pils bija Kurzemes un Zemgales hercogu galvenā rezidences vieta.
Jelgavas vēstures alegorisks attēlojums Romas pāvestam sagatavotajā albumā Terra Mariana 1186-1888 (Artūrs Baumanis, 1888).
Vieta, kur tagad atrodas Jelgava, atrodas nozīmīgā zemes un ūdens ceļu krustojumā seno zemgaļu apdzīvotā novada Upmales vidū. Šis apvidus bija apdzīvots jau 2. gadu tūkstotī p. m. ē. Pirmo reizi rakstos Lielupes Garā sala (insula longa) pieminēta 1254. gada aprīlī, kad Rīgas arhibīskaps Alberts II, Rīgas domkapituls un Vācu ordenis sadalīja likvidētās Zemgales bīskapijas teritoriju trīs daļās.
1265. gadā Livonijas ordenis Jelgavas vietā uzcēla pili, kas bija domāta par atbalsta punktu Zemgales pakļaušanai. Jau 1345. gadā pie pils tiek minēta tirgotāju un amatnieku apmetne Lielupes kreisajā pusē. Livonijas laikā pils un apmetne daudz cieta no lietuviešu uzbrukumiem.
Jelgavā kalts sudraba dālderis ar hercoga Pētera attēlu.
Jelgavas panorāma ar Sv. Trīsvienības, Sv. Annas un rātsnama torņiem no Driksas puses (pēc 1750).
Vairākus gadus pēc Kurzemes hercogistes izveidošanas – 1573. gadā – Jelgavai tiek piešķirtas pilsētas tiesības, un tā tiek izmantota par vienu no Kurzemes hercogistes galvaspilsētām. 1578. gadā hercoga rezidence pilnībā tiek pārcelta uz Jelgavu (oficiāli 1642. gadā). No 1596. gada līdz 1619. gadam Kurzemes hercogistē varu dalīja Frīdrihs Ketlers un Vilhelms Ketlers, un Jelgava šajā laikā bija Zemgales galvaspilsēta. Poļu-zviedru kara laikā Jelgava tika tā nopostīta, ka hercoga sēdeklis tika īslaicīgi pārcelts uz Grobiņu. No 1710. gada Kurzemē kā hercoga atraitne valdīja nākamā Krievijas imperatore Anna Ivanovna.
Pilsēta 17. gadsimta sākumā bija tirgotāju un amatnieku apmetne, kurā dzīvoja ap 5000 cilvēku. Dzimtcilvēki, kas iemaksāja 4 markas pilsētas kasē, drīkstēja kļūt par brīviem Jelgavas pilsoņiem. Hercoga Jēkaba laikā Jelgavā tika uzcelta salpetra vārītava, ķieģeļu, kaļķa, dzelzs un vara cepļi, tika ierīkots ūdensvads, kas darbināja divas dzirnavas. Saimniecisko attīstību pārtrauc nozīmīgie postījumi poļu-zviedru kara laikā, pēc Olivas miera līguma 1660. gadā Jelgava lēni atjaunojās. Jelgava atkal nopietni cieta Lielā Ziemeļu kara laikā, turklāt Lielā mēra epidēmijā 1710. – 1711. gadā nomira ap trešdaļa pilsētas iedzīvotāju.
1775. gadā Jelgavā nodibināja akadēmisko ģimnāziju jeb “Pētera akadēmiju” (Academia Petrina).
Skats uz Jelgavas pili. 1857. gada gravīra pēc V.Z Štāfenhāgena zīmējuma.
Pēc Kurzemes hercogistes inkorporācijas Krievijas impērijas sastāvā 1795. gadā Jelgava kļuva par Kurzemes guberņas administratīvo centru. 1805. – 1807. gadā Jelgavā uzturas franču emigrācijas līderis, vēlākais Francijas karalis Ludviķis XVIII. 1816. gadā Jelgavā tika nodibināta Kurzemes literatūras un mākslas biedrība. 1868. gadā atklāja Rīgas-Jelgavas dzelzceļa līniju, 1870. gadā uzbūvēja Jelgavas stacijas ēku, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām. Dibinājās dažādi industriāli uzņēmumi: Krāmera mašīnu ražotne, Dumpfa vilnas vērptuve, Gauderera un Golca ādas ražotnes, Grēbnera vaskadrānu un cepuru ražotne, Dēringa un Vestermaņa linu vērptuve, Lankovska un Likopa konditorejas ražotne, Dragheima mēbeļu ražotne.
Svarīgs notikums Latvijas kultūrā ir 1895. gadā Jelgavā notikušie IV Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Sākoties Pirmajam pasaules karam, no Jelgavas evakuēja uzņēmumi un iedzīvotāju skaits samazinājās no 40 tūkstošiem līdz 7-8 tūkstošiem. Pirmā pasaules kara laikā Jelgavu 1915. gada 1. augustā ieņēma vācu armija. Krievu armija saspridzināja Lielupes tiltus un kaujas darbībā tika sagrautas dažas mājas pilsētas dienvidos Katoļu ielā un ziemeļos Lilienfelda ielā. Vācu okupācijas laikā iedzīvotāju skaits atkal palielinājās un 1916. gadā sasniedza 11 tūkstošus.[1]
J. Čakstes piemineklis pie Latvijas Bankas Jelgavas nodaļas (1931).
1919. gadā Jelgavā īsu laiku (no 2. līdz 6. janvārim) uzturējās Latvijas Pagaidu valdība, pēc tam Jelgavu ieņēma Sarkanā armija. Padomju varas laikā Jelgavā apcietināja daudz izglītoto sabiedrības locekļu, lielākā daļa no tiem bija vācbaltieši. No šiem ieslodzītajiem Jelgavas cietuma pagalmā tika nošauti apmēram 100 cilvēku. 17. martā, dienu pirms varas zaudēšanas, lielinieki visus cietuma ieslodzītos, ap 300 cilvēku, aizdzina ar kājām uz Rīgu. Ap 80 no viņiem gāja bojā ceļā, liela daļa atlikušo tika nošauti Rīgā, tādēļ šis notikums vācbaltiešu vidū ieguva nosaukumu “Nāves gājiens” (Todesmarsch). 18. martā pilsētu no Tukuma puses pēkšņā uzbrukumā ieņēma landesvēra triecienvienība. Atriebjoties par atklājušos vardarbību tika nogalināti ievainotie sarkanarmieši Jelgavas stacijā, publikācijās tiek runāts par 500 upuriem.[1] Bermontiādes laikā Jelgavas pilī atradās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas galvenā mītne, kuru tā pirms atkāpšanās nodedzināja. Latvijas armija Jelgavu atbrīvoja 1919. gada 21. novembrī.
Mieram iestājoties, daudzu karā izpostīto uzņēmumu vietā sāka darboties jauni. Divdesmitajos gados pilsēta attīstījās labajā Lielupes pusē, Pārlielupē, kur 1925. gadā uzcēla pirmo Latvijas cukurfabriku un paredzēja vietu lidlaukam (tā vietā vēlāk uzcēla RAF ēkas). No neatkarības laikā uzceltajiem namiem jāmin Agrārbankas nams, slimnīca, pamatskola, Pasta un telegrāfa ēka, Jelgavas pils dienvidu korpuss, Latvijas kredītbanka, viesnīca Driksas krastā.
Ielu kaujas Jalgavā 1944. gada augusta sākumā. Tālumā redzamas katoļu baznīcas torņa drupas.
Otrā pasaules kara beigās Sarkanā armija 1944. gada vasarā Baltkrievijā un Lietuvā sagrāva Vērmahta armiju grupu “Centrs” un 28. jūlijā no Šauļiem pavērsa uzbrukumu Jelgavas un Tukuma virzienā, lai ielenktu vācu armijas grupu “Ziemeļi”. Jelgavu pasludināja par “cietoksni”, tomēr pēc pamatīgas bombardēšanas Sarkanā armija no 30. jūlija līdz 7. augustam ielu kaujās ieņēma Lielupes kreiso krastu. Augustā vācu armija no jauna uzbruka Jelgavai no ziemeļiem, bet nespēja to ieņemt. Līdz 10. oktobrim Jelgava atradās frontes zonā un tika gandrīz pilnīgi nopostīta.
Pēc kara beigām pilsētu vairāku desmitu gadu laikā pilnīgi pārbūvēja. 1975. gadā uz Jelgavu pārcēla autobūves rūpnīcu RAF. 1951. gadā atjaunoja Pētera akadēmijas ēku, kurā iekārtojās Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejs, 1969. gadā pabeidza Sv. Annas luterāņu baznīcas atjaunošanu, bet saglabājās Sv. Trīsvienības baznīcas torņa un Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāles drupas Jelgavas centrā.
1998. gadā pārtrauca darbību rūpnīca RAF. 2005. gadā autobusu ražošanas atsākšanai nodibināja akciju sabiedrību AMO Plant, kura darbojās līdz 2014. gadam. 2007. gadā Jelgavas cukurfabrika pārtrauca darbību un tika nojaukta. 2010. gadā bijušās Trīsvienības baznīcas tornī iekārtoja muzeju.
Kurzemes hercogistes laikā XVI gadsimtā Jelgavas ziemeļrietumos tika izrakts kanāls, kas savienoja Svēti un Driksu. Tas apgādāja pilsētu ar ūdeni un kalpoja kā ūdens ceļš preču pārvadāšanai. Līdz XX gadsimtam kanāls bija aizsērējis, un trīsdesmito gadu beigās tika aizrakts.
Jelgava līdz XX gadsimtam attīstījās tikai Lielupes kreisajā krastā. Kopš pilsētas tiesību piešķiršanas brīža tai piederēja liels lauku novads, kura robežas pirmo reizi tika noteiktas 1615. gadā. Robežu starp pilsētu un tās lauku novadu pirmo reizi kartē iezīmēja 1652. gadā. Ap šo laiku apkārt pilsētai tika uzbūvēti vaļņi, kuri arī apzīmē toreizējo pilsētas apbūvēto teritoriju. Vaļņus nopostīja jau pēc pusgadsimta, 1706 .gadā un pilnībā nojauca XIX gadsimta sākumā, tomēr to apveidi ir saglabājušies vēlākās Vaļņu (Valles) ielas nosaukumā.
Pēc Latvijas valsts izveidošanās 1921. gadā pirmo reizi pēc XVII gadsimta tika iezīmētas pilsētas robežas. Arī šoreiz Jelgavas austrumu robeža sakrita ar Driksas krastu. Tomēr tajā laikā jau bija nobriedusi nepieciešamība pilsētas robežas paplašināt. 1927. gada 11. jūnijā tika izsludināts likums “Par Jelgavas pilsētas administratīvām robežām”, pēc kura vairākas reizes palielinājās Jelgavas platība, un pirmo reizi pilsēta izpletās Pārlielupē.[2] Ar nelielām izmaiņām šādas robežas Jelgavai bija līdz 1949. gadam, kad tika piešķirtas jaunas pilsētas robežas, kuras pastāv līdz mūsu dienām.[3]
Jelgavas robežu pārmaiņas no 17. līdz 20. gadsimtam
Jelgavas karte ar nocietinājumiem pēc Napoleona armijas iebrukuma (1813)
_p127_Latvia,_(Jelgava)_Mitau.jpg)
Jelgavas karte pirms Pirmā pasaules kara (1914)
Jelgavas Lielā iela pirms Pirmā pasaules kara
Klasiskā ģimnāzija jeb Pētera akadēmija
Skats uz Jelgavas pili pāri Lielupei.
B.F.Rastrelli projektētā pareizticīgo baznīca (pārbūvēta 1890-1892).
Jelgavas pils no Svētās Trīsvienības baznīcas torņa
Skats uz Kurzemes bruņniecības namu Driksas krastā.
Pirmajā pasaules karā sagrautais tilts pār Driksu
Driksa jeb Driksna ir Lielupes atteka Jelgavas teritorijā, kas aptek Pasta salu un Pils salu, uz kuras atrodas Jelgavas pils. Upes garums ir 5,2 km, platums 150-500 m, tā ir savienota ar Lielupi 4 vietās – augštecē, lejtecē, kā arī augšpus autoceļa tilta un lejpus Jelgavas pilsētas. Attekas izveidošanās saistīta ar ledus sastrēgumiem Lielupē.[1]
Driksas kreisajā krastā 17. gadsimtā izveidojās Jelgavas vecpilsēta ar promenādi, ko agrāk sauca par Upes ielu (vācu: Bachstraße), tagad par Jāņa Čakstes bulvāri (1929—1948, no 1989). Driksas krastā atradās Kurzemes un Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzemes guberņas bagātāko muižnieku pilsētas nami, Mēdemu pils Upes ielā 9, Kurzemes bruņniecības nams Upes ielā 13 (vēlākā Jelgavas Valsts ģimnāzijas ēka, 1922—1938), Annas pamatskola, sinagoga un citas ēkas, kas Otrā pasaules karā nopostītas.[2]
Projekta “Ielu infrastruktūras attīstība un Driksas upes krastmalas sakārtošana” ietvaros 2012. gadā pabeidza divu līmeņu promenādes un 152 metrus gara gājēju vanšu tilta jeb Mītavas tilta izbūvi pār Driksas upi uz Pasta salu. Jāņa Čakstes bulvāra rekonstrukcijas laikā veica arī pontona tilta izbūvi zem Driksas tilta un rekonstruēja Pasta salas tiltu pāri kanālam.[3]
Jelgavas zivju tirgus Driksas krastā
1915. gadā Krievijas armijas uzspridzinātais Driksas tilts
Kanāls starp Pils un Pasta salām
Driksas krastmala 1916. gadā
Medemu pils Upes ielā 9
Jelgavas lielā sinagoga Upes ielā
Jelgavas kuģīšu piestātne
Skats pāri Driksai uz Trīsvienības baznīcu
1916. gada Driksas tilts
1937. gada Driksas tilts
Jelgavas Valsts ģimnāzija Kurzemes bruņniecības namā Upes ielā 13
.jpg)
