Trīsvienības baznīcas tornis Jelgavā

Skats no Tējas namiņa uz Sv. Trīsvienības baznīcas torni Jelgavā. Kafejnīca - kuģis apakšā.
Skats no Tējas namiņa uz Sv. Trīsvienības baznīcas torni Jelgavā. Apakšā Kafejnīca – kuģis. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7. feb.

Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas zvanu tornis ir apmeklētākais tūrisma objekts Jelgavā.

Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcu sāka celt 1574.gadā pēc Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda Ketlera pavēles. Tā bija pirmā no jauna uzceltā luterāņu mūra baznīca Eiropā un lielākā baznīca Zemgalē. Pēc baznīcas nopostīšanas 1944.gadā tā vairs netika atjaunota, tomēr zvanu tornis savu vietu saglabāja. 2010.gada novembrī pēc vērienīgiem rekonstrukcijas darbiem Sv. Trīsvienības baznīcas zvanu tornis atdzimis jaunā veidolā.


Atjaunotajam Tornim ir deviņi stāvi. Šeit izvietotas trīs mūsdienīgas un interaktīvas vēstures ekspozīcijas: “Zemgale – Latvijas prezidentu šūpulis”, “Jelgava un Sv. Trīsvienības baznīca laikmetu griežos” un “Tautastērps Zemgalē”.

9.stāvā iespējams apskatīt gleznu izstādi, bet no skatu laukuma, 37 metru augstumā, var vērot Jelgavas pilsētas panorāmu uz visām debespusēm.

Tornī atrodas arī franču restorāns „La Tour de Marie”, konferenču zāle un tūrisma informācijas centrs.

Sv. Trīsvienības baznīcas tornis Jelgavā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7. feb.
Sv. Trīsvienības baznīcas tornis Jelgavā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7. feb.

Īpašie piedāvājumi:

Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis ir lieliska vieta oficiālu vai radošu pasākumu rīkošanai, pieejamas īpašas programmas dažādiem dzīves notikumiem:

  • kāzu dienā – iespēja salaulāties torņa skatu laukumā, sarīkot foto sesiju, nodejot pirmo valsi, sarīkot īpašu, kāzu tematikai pielāgotu radošo darbnīcu vai ekskursiju jaunlaulātajiem un viņu viesiem;
  • jubilejās un citās svinībās – iespēja sarīkot svinīgus vai izklaides pasākumus konferenču telpā, iespējams apvienot ar ekskursiju vai radošo darbnīcu;
  • korporatīvajiem pasākumiem – konferenču telpas semināriem, prezentācijām, izzinoši radošās nodarbības, lai kopā iemācītos ko jaunu un iepazītu latviešu tradīcijas;
  • ģimenēm ar bērniem – interaktīvās ekspozīcijas ir pielāgotas un interesantas dažāda vecuma bērniem, iespēja piedalīties izzinoši radošajās darbnīcās.

Darba laiki Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas Tornī šeit: >> http://visit.jelgava.lv

Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīca

Jelgavas Svētās Trīsvienības Evaņģēliski luteriskā baznīca
Sv.Trisvienibas baznica.jpg

Jelgavas Svētās Trīsvienības Evaņģēliski luteriskā baznīca 20. gadsimta sākumā

Svētās Trīsvienības baznīca (Latvija)

Svētās Trīsvienības baznīca
Svētās Trīsvienības baznīca
Pamatinformācija
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Akadēmijas laukums 1JelgavaLatvija
Koordinātas 56°39′8.96″N 23°43′44.09″EKoordinātas56°39′8.96″N 23°43′44.09″E (karte)
Piederība konfesijai Luterāņi
Statuss Muzejs
Arhitektūras apraksts
Arhitekts Joriss Jorisons Frēze
Celtniecības beigas 1615

Jelgavas Svētās Trīsvienības Evaņģēliski luteriskā baznīca bija senākais dievnams un senākā mūra ēka Jelgavā. Pēc sagraušanas Otrā pasaules kara laikā saglabājies vienīgi Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis, kurā ierīkots tūrisma informācijas centrs, vēstures ekspozīcijas,skatu laukums 9.stāvā un restorāns. Arheoloģisko izrakumu laikā torņa austrumu pusē atsegta daļa no sākotnējā baznīcas joma, izveidojot iedziļinātu priekšlaukumu, un atsegti oriģinālie baznīcas ārsienu mūri. Priekšlaukuma centrā atrodas akmens skulptūra — strūklaka “Trīsvienība” (tēlnieks Jānis Aivars Karlovs). Atrodas Akadēmijas ielā 1, Jelgavā.

Papildus informācijai

  • Sv. Trīsvienības baznīcas torņa buklets
  • O. Spārītis “Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa stāsts

Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis Vēsturē

Zināms, ka Livonijas ordeņa valsts laikā 1522. gadā tagadējā Sv. Trīsvienības baznīcas torņa vietā atradusies neliela koka katoļu baznīca. Neilgi pēc tam, kad hercogs Gothards Ketlers izvēlējās Jelgavu par vienu no savām rezidencēm un piešķīra tai pilsētas tiesības, 1574. gadā viņš blakus vecajai baznīcai lika celt jaunu mūra baznīcu pilsētas luterāņu draudzei, par kura autoru tiek uzskatīts holandiešu būvmeistars Joriss Jorisons Frēze. Baznīcas pulkstenis un zvani tika izgatavoti 1575. gadā. Valsts sadalīšanas, Polijas-Zviedrijas kara (1600-1629) un iekšējo cīņu dēļ baznīcu pabeidza celt tikai Frīdriha Ketlera valdīšanas laikā un iesvētīja 1615. gada 25. maijā. Baznīcas altāri 1641. gadā dāvināja hercoga Frīdriha sieva Pomerānijas princese Elizabete Magdalēna. Hercoga Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā 1686.—1688. gadā pēc arhitekta Martina Knoha projekta uzbūvēja baznīcas torni, kas slējās 49,68 metru augstumā un bija augstākā celtne visā hercogistē. 1862. gadā arhitekta Emīla Strausa vadībā torni paaugstināja, tā augstums kopā ar apzeltīto krustu sasniedza 80,5 metrus un tā bija augstākā celtne pirmskara Jelgavā.

Pēc 1944. gada 27. jūlija PSRS aviācijas uzlidojuma Jelgavas Sv. Trīsvienības Evaņģēliski luteriskā baznīca nodega un vairs netika atjaunota. 1954. gadā padomju armijas sapieri uzspridzināja baznīcas ēku, militārajām vajadzībām atstājot tikai torni. Izdegušais baznīcas tornis pilsētas centrā saglabājās visu PSRS okupācijas laiku.

Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornis kopš 1998. gada ir iekļauts Valsts Kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes kultūras piemineklis. 2004. gadā, torni pārsedza ar stikla jumtu. Pašreizējais torņa augstums ir 50,17 metri. Tornim ir saglabāta Martina Knoha veidotā forma.

Projekta “Reģiona nozīmes tūrisma un kultūrizglītības centra izveide Jelgavā” ietvaros 2009.—2010. gadā notika torņa rekonstrukcija, muzeja un sabiedrisko telpu izveide.

Jelgavas Trīsvienības baznīcas tornis no bijušās baznīcas ēkas puses 2013. gadā

Torņa interjers

Jelgavas panorāma ar Svētās Trīsvienības baznīcu no Driksas puses (pēc 1750).

Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas iekšskats 20. gs. sākumā.

Atjaunotā Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa deviņos stāvos iekārtotas šādas telpas:

  • 1. stāvs. Tūrisma informācijas centrs ar biļešu kasi, suvenīru veikals;
  • 3. stāvs. Vēstures ekspozīcija “Zemgale — Latvijas prezidentu šūpulis”;
  • 4. stāvs. Vēstures ekspozīcija “Jelgava un Sv. Trīsvienības baznīca laikmeta griežos”. Izmantojot skārienjūtīgus monitorus, iespējams virtuāli aplūkot vēsturisko baznīcu gan no ārpuses, gan iekšpuses;
  • 5. stāvs. Vēstures ekspozīcija “Tautas tērps Zemgalē”;
  • 7. stāvs. Konferenču zāle;
  • 8. stāvs. Restorāns;
  • 9. stāvs. Izstāžu zāle un skatu laukums, no kura iespējams vērot Jelgavas pilsētas panorāmu uz visām debespusēm.

Ārējās saites

Photography

Photography
Large format camera lens.jpg

Lens and mounting of a large-format camera
Other names Science or Art of creating durable images
Types Recording light or other electromagnetic radiation
Inventor Thomas Wedgwood (1800)
Related Stereoscopic, Full-spectrum, Light field, Electrophotography, Photograms, Scanner

Photography is the scienceart, application and practice of creating durable images by recording light or other electromagnetic radiation, either electronically by means of an image sensor, or chemically by means of a light-sensitive material such as photographic film.[1]

Typically, a lens is used to focus the light reflected or emitted from objects into a real image on the light-sensitive surface inside a camera during a timed exposure. With an electronic image sensor, this produces an electrical charge at each pixel, which is electronically processed and stored in a digital image file for subsequent display or processing. The result with photographic emulsion is an invisible latent image, which is later chemically “developed” into a visible image, either negative or positive depending on the purpose of the photographic material and the method of processing. A negative image on film is traditionally used to photographically create a positive image on a paper base, known as a print, either by using an enlarger or by contact printing.

Photography is employed in many fields of science, manufacturing (e.g., photolithography), and business, as well as its more direct uses for art, film and video production, recreational purposes, hobby, and mass communication.

Etymology

The word “photography” was created from the Greek roots φωτός (phōtos), genitive of φῶς (phōs), “light”[2] and γραφή (graphé) “representation by means of lines” or “drawing”,[3] together meaning “drawing with light”.[4]

Several people may have coined the same new term from these roots independently. Hercules Florence, a French painter and inventor living in Campinas, Brazil, used the French form of the word, photographie, in private notes which a Brazilian historian believes were written in 1834.[5] This claim is widely reported but apparently has never been independently confirmed as beyond reasonable doubt.[citation needed] The German newspaper Vossische Zeitung of 25 February 1839 contained an article entitled Photographie, discussing several priority claims – especially Talbot’s – regarding Daguerre’s claim of invention.[6] The article is the earliest known occurrence of the word in public print. It was signed “J.M.”, believed to have been Berlin astronomer Johann von Maedler.[7] Credit has traditionally been given to Sir John Herschel both for coining the word and for introducing it to the public. His uses of it in private correspondence prior to 25 February 1839 and at his Royal Society lecture on the subject in London on 14 March 1839 have long been amply documented and accepted as settled facts.[citation needed]

The inventors Niépce, Talbot and Daguerre seem not to have known or used the word “photography”, but referred to their processes as “Heliography” (Niépce), “Photogenic Drawing” / “Talbotype” / “Calotype” (Talbot) and “Daguerreotype” (Daguerre).[7]

History

Precursor technologies

A camera obscura used for drawing

Photography is the result of combining several technical discoveries. Long before the first photographs were made, ancient Han Chinese philosopher Mo Di from the Mohist School of Logic was the first to discover and develop the scientific principles of opticscamera obscura, and pinhole camera. Later Greek mathematicians Aristotle and Euclid also independently described a pinhole camera in the 5th and 4th centuries BCE.[8][9] In the 6th century CE, Byzantine mathematician Anthemius of Tralles used a type of camera obscura in his experiments.[10] Both the Han Chinese polymath Shen Kuo (1031–95) and Arab physicist Ibn al-Haytham(Alhazen) (965–1040) independently invented the camera obscura and pinhole camera,[9][11] Albertus Magnus(1193–1280) discovered silver nitrate,[12] and Georg Fabricius (1516–71) discovered silver chloride.[13] Shen Kuo explains the science of camera obscura and optical physics in his scientific work Dream Pool Essays while the techniques described in Ibn al-Haytham‘s Book of Optics are capable of producing primitive photographs using medieval materials.[14][15][16]

Daniele Barbaro described a diaphragm in 1566.[17] Wilhelm Homberg described how light darkened some chemicals (photochemical effect) in 1694.[18]The fiction book Giphantie, published in 1760, by French author Tiphaigne de la Roche, described what can be interpreted as photography.[17]

The discovery of the camera obscura that provides an image of a scene dates back to ancient ChinaLeonardo da Vinci mentions natural camera obscura that are formed by dark caves on the edge of a sunlit valley. A hole in the cave wall will act as a pinhole camera and project a laterally reversed, upside down image on a piece of paper. So the birth of photography was primarily concerned with inventing means to capture and keep the image produced by the camera obscura.

Renaissance painters used the camera obscura which, in fact, gives the optical rendering in color that dominates Western Art. The camera obscura literally means “dark chamber” in Latin. It is a box with a hole in it which allows light to go through and create an image onto the piece of paper.

Invention of photography

Earliest known surviving heliographic engraving, 1825, printed from a metal plate made by Nicéphore Niépce.[19] The plate was exposed under an ordinary engraving and copied it by photographic means. This was a step towards the first permanent photograph taken with a camera.

Around the year 1800, British inventor Thomas Wedgwood made the first known attempt to capture the image in a camera obscura by means of a light-sensitive substance. He used paper or white leather treated with silver nitrate. Although he succeeded in capturing the shadows of objects placed on the surface in direct sunlight, and even made shadow copies of paintings on glass, it was reported in 1802 that “the images formed by means of a camera obscura have been found too faint to produce, in any moderate time, an effect upon the nitrate of silver.” The shadow images eventually darkened all over.[20]

The first permanent photoetching was an image produced in 1822 by the French inventor Nicéphore Niépce, but it was destroyed in a later attempt to make prints from it.[19] Niépce was successful again in 1825. In 1826 or 1827, he made the View from the Window at Le Gras, the earliest surviving photograph from nature (i.e., of the image of a real-world scene, as formed in a camera obscura by a lens).[21]

View from the Window at Le Gras, 1826 or 1827, the earliest surviving camera photograph

Because Niépce’s camera photographs required an extremely long exposure (at least eight hours and probably several days), he sought to greatly improve his bitumen process or replace it with one that was more practical. In partnership with Louis Daguerre, he worked out post-exposure processing methods that produced visually superior results and replaced the bitumen with a more light-sensitive resin, but hours of exposure in the camera were still required. With an eye to eventual commercial exploitation, the partners opted for total secrecy.

Niépce died in 1833 and Daguerre then redirected the experiments toward the light-sensitive silver halides, which Niépce had abandoned many years earlier because of his inability to make the images he captured with them light-fast and permanent. Daguerre’s efforts culminated in what would later be named the daguerreotypeprocess. The essential elements—a silver-plated surface sensitized by iodine vapor, developed by mercuryvapor, and “fixed” with hot saturated salt water—were in place in 1837. The required exposure time was measured in minutes instead of hours. Daguerre took the earliest confirmed photograph of a person in 1838 while capturing a view of a Paris street: unlike the other pedestrian and horse-drawn traffic on the busy boulevard, which appears deserted, one man having his boots polished stood sufficiently still throughout the several-minutes-long exposure to be visible. The existence of Daguerre’s process was publicly announced, without details, on 7 January 1839. The news created an international sensation. France soon agreed to pay Daguerre a pension in exchange for the right to present his invention to the world as the gift of France, which occurred when complete working instructions were unveiled on 19 August 1839. In that same year, American photographer Robert Cornelius is credited with taking the earliest surviving photographic self-portrait.

A latticed window in Lacock Abbey, England, photographed by William Fox Talbot in 1835. Shown here in positive form, this may be the oldest extant photographic negative made in a camera.

In BrazilHercules Florence had apparently started working out a silver-salt-based paper process in 1832, later naming it Photographie.

Meanwhile, a British inventor, William Fox Talbot, had succeeded in making crude but reasonably light-fast silver images on paper as early as 1834 but had kept his work secret. After reading about Daguerre’s invention in January 1839, Talbot published his hitherto secret method and set about improving on it. At first, like other pre-daguerreotype processes, Talbot’s paper-based photography typically required hours-long exposures in the camera, but in 1840 he created the calotype process, which used the chemical development of a latent image to greatly reduce the exposure needed and compete with the daguerreotype. In both its original and calotype forms, Talbot’s process, unlike Daguerre’s, created a translucent negative which could be used to print multiple positive copies; this is the basis of most modern chemical photography up to the present day, as Daguerreotypes could only be replicated by rephotographing them with a camera.[22] Talbot’s famous tiny paper negative of the Oriel window in Lacock Abbey, one of a number of camera photographs he made in the summer of 1835, may be the oldest camera negative in existence.[23][24]

British chemist John Herschel made many contributions to the new field. He invented the cyanotype process, later familiar as the “blueprint”. He was the first to use the terms “photography”, “negative” and “positive”. He had discovered in 1819 that sodium thiosulphate was a solvent of silver halides, and in 1839 he informed Talbot (and, indirectly, Daguerre) that it could be used to “fix” silver-halide-based photographs and make them completely light-fast. He made the first glass negative in late 1839.

In the March 1851 issue of The ChemistFrederick Scott Archer published his wet plate collodion process. It became the most widely used photographic medium until the gelatin dry plate, introduced in the 1870s, eventually replaced it. There are three subsets to the collodion process; the Ambrotype (a positive image on glass), the Ferrotype or Tintype (a positive image on metal) and the glass negative, which was used to make positive prints on albumen or salted paper.

Many advances in photographic glass plates and printing were made during the rest of the 19th century. In 1891, Gabriel Lippmann introduced a process for making natural-color photographs based on the optical phenomenon of the interference of light waves. His scientifically elegant and important but ultimately impractical invention earned him the Nobel Prize in Physics in 1908.

Glass plates were the medium for most original camera photography from the late 1850s until the general introduction of flexible plastic films during the 1890s. Although the convenience of the film greatly popularized amateur photography, early films were somewhat more expensive and of markedly lower optical quality than their glass plate equivalents, and until the late 1910s they were not available in the large formats preferred by most professional photographers, so the new medium did not immediately or completely replace the old. Because of the superior dimensional stability of glass, the use of plates for some scientific applications, such as astrophotography, continued into the 1990s, and in the niche field of laser holography, it has persisted into the 2010s.

Film photography

Undeveloped Arista black-and-white film, ISO 125/22°

Hurter and Driffield began pioneering work on the light sensitivity of photographic emulsions in 1876. Their work enabled the first quantitative measure of film speed to be devised.

The first flexible photographic roll film was marketed by George Eastman in 1885, but this original “film” was actually a coating on a paper base. As part of the processing, the image-bearing layer was stripped from the paper and transferred to a hardened gelatin support. The first transparent plastic roll film followed in 1889. It was made from highly flammable nitrocellulose (“celluloid“), now usually called “nitrate film“.

Although cellulose acetate or “safety film” had been introduced by Kodak in 1908,[25] at first it found only a few special applications as an alternative to the hazardous nitrate film, which had the advantages of being considerably tougher, slightly more transparent, and cheaper. The changeover was not completed for X-ray films until 1933, and although safety film was always used for 16 mm and 8 mm home movies, nitrate film remained standard for theatrical 35 mm motion pictures until it was finally discontinued in 1951.

Films remained the dominant form of photography until the early 21st century when advances in digital photography drew consumers to digital formats.[26] Although modern photography is dominated by digital users, film continues to be used by enthusiasts and professional photographers. The distinctive “look” of film based photographs compared to digital images is likely due to a combination of factors, including: (1) differences in spectral and tonal sensitivity (S-shaped density-to-exposure (H&D curve) with film vs. linear response curve for digital CCD sensors) [27] (2) resolution and (3) continuity of tone.[28]

Black-and-white

A photographic darkroom with safelight

Originally, all photography was monochrome, or black-and-white. Even after color film was readily available, black-and-white photography continued to dominate for decades, due to its lower cost and its “classic” photographic look. The tones and contrast between light and dark areas define black-and-white photography.[29] It is important to note that monochromatic pictures are not necessarily composed of pure blacks, whites, and intermediate shades of gray but can involve shades of one particular hue depending on the process. The cyanotype process, for example, produces an image composed of blue tones. The albumen printprocess first used more than 170 years ago, produces brownish tones.

Many photographers continue to produce some monochrome images, sometimes because of the established archival permanence of well-processed silver-halide-based materials. Some full-color digital images are processed using a variety of techniques to create black-and-white results, and some manufacturers produce digital cameras that exclusively shoot monochrome. Monochrome printing or electronic display can be used to salvage certain photographs taken in color which are unsatisfactory in their original form; sometimes when presented as black-and-white or single-color-toned images they are found to be more effective. Although color photography has long predominated, monochrome images are still produced, mostly for artistic reasons. Almost all digital cameras have an option to shoot in monochrome, and almost all image editing software can combine or selectively discard RGB color channels to produce a monochrome image from one shot in color.

Color

The first color photograph made by the three-color method suggested by James Clerk Maxwell in 1855, taken in 1861 by Thomas Sutton. The subject is a colored, tartan patterned ribbon.

Color photography was explored beginning in the 1840s. Early experiments in color required extremely long exposures (hours or days for camera images) and could not “fix” the photograph to prevent the color from quickly fading when exposed to white light.

The first permanent color photograph was taken in 1861 using the three-color-separation principle first published by Scottish physicist James Clerk Maxwell in 1855.[30][31] The foundation of virtually all practical color processes, Maxwell’s idea was to take three separate black-and-white photographs through red, green and blue filters.[30][31] This provides the photographer with the three basic channels required to recreate a color image. Transparent prints of the images could be projected through similar color filters and superimposed on the projection screen, an additive method of color reproduction. A color print on paper could be produced by superimposing carbon prints of the three images made in their complementary colors, a subtractive method of color reproduction pioneered by Louis Ducos du Hauron in the late 1860s.

Color photography was possible long before Kodachrome, as this 1903 portrait by Sarah Angelina Aclanddemonstrates, but in its earliest years, the need for special equipment, long exposures, and complicated printing processes made it extremely rare.

Russian photographer Sergei Mikhailovich Prokudin-Gorskii made extensive use of this color separation technique, employing a special camera which successively exposed the three color-filtered images on different parts of an oblong plate. Because his exposures were not simultaneous, unsteady subjects exhibited color “fringes” or, if rapidly moving through the scene, appeared as brightly colored ghosts in the resulting projected or printed images.

Implementation of color photography was hindered by the limited sensitivity of early photographic materials, which were mostly sensitive to blue, only slightly sensitive to green, and virtually insensitive to red. The discovery of dye sensitization by photochemist Hermann Vogel in 1873 suddenly made it possible to add sensitivity to green, yellow and even red. Improved color sensitizers and ongoing improvements in the overall sensitivity of emulsions steadily reduced the once-prohibitive long exposure times required for color, bringing it ever closer to commercial viability.

Autochrome, the first commercially successful color process, was introduced by the Lumière brothers in 1907. Autochrome plates incorporated a mosaic color filter layer made of dyed grains of potato starch, which allowed the three color components to be recorded as adjacent microscopic image fragments. After an Autochrome plate was reversal processed to produce a positive transparency, the starch grains served to illuminate each fragment with the correct color and the tiny colored points blended together in the eye, synthesizing the color of the subject by the additive method. Autochrome plates were one of several varieties of additive color screen plates and films marketed between the 1890s and the 1950s.

Kodachrome, the first modern “integral tripack” (or “monopack”) color film, was introduced by Kodak in 1935. It captured the three color components in a multi-layer emulsion. One layer was sensitized to record the red-dominated part of the spectrum, another layer recorded only the green part and a third recorded only the blue. Without special film processing, the result would simply be three superimposed black-and-white images, but complementary cyan, magenta, and yellow dye images were created in those layers by adding color couplers during a complex processing procedure.

Agfa’s similarly structured Agfacolor Neu was introduced in 1936. Unlike Kodachrome, the color couplers in Agfacolor Neu were incorporated into the emulsion layers during manufacture, which greatly simplified the processing. Currently, available color films still employ a multi-layer emulsion and the same principles, most closely resembling Agfa’s product.

Instant color film, used in a special camera which yielded a unique finished color print only a minute or two after the exposure, was introduced by Polaroid in 1963.

Color photography may form images as positive transparencies, which can be used in a slide projector, or as color negatives intended for use in creating positive color enlargements on specially coated paper. The latter is now the most common form of film (non-digital) color photography owing to the introduction of automated photo printing equipment. After a transition period centered around 1995–2005, color film was relegated to a niche market by inexpensive multi-megapixel digital cameras. Film continues to be the preference of some photographers because of its distinctive “look”.

Digital photography

In 1981, Sony unveiled the first consumer camera to use a charge-coupled device for imaging, eliminating the need for film: the Sony Mavica. While the Mavica saved images to disk, the images were displayed on television, and the camera was not fully digital. In 1991, Kodak unveiled the DCS 100, the first commercially available digital single lens reflex camera. Although its high cost precluded uses other than photojournalism and professional photography, commercial digital photography was born.

Digital imaging uses an electronic image sensor to record the image as a set of electronic data rather than as chemical changes on film.[32] An important difference between digital and chemical photography is that chemical photography resists photo manipulation because it involves film and photographic paper, while digital imaging is a highly manipulative medium. This difference allows for a degree of image post-processing that is comparatively difficult in film-based photography and permits different communicative potentials and applications.

Digital photography dominates the 21st century. More than 99% of photographs taken around the world are through digital cameras, increasingly through smartphones.

Synthesis photography

Synthesis photography is part of computer-generated imagery (CGI) where the shooting process is modeled on real photography. The CGI, creating digital copies of real universe, requires a visual representation process of these universes. Synthesis photography is the application of analog and digital photography in digital space. With the characteristics of the real photography but not being constrained by the physical limits of real world, synthesis photography allows to get away from real photography.[33]

Photographic techniques

Angles such as vertical, horizontal, or as pictured here diagonal are considered important photographic techniques

A large variety of photographic techniques and media are used in the process of capturing images for photography. These include the camera; stereoscopy; dualphotography; full-spectrum, ultraviolet and infrared media; light field photography; and other imaging techniques.

Cameras

The camera is the image-forming device, and a photographic platephotographic film or a silicon electronic image sensor is the capture medium. The respective recording medium can be the plate or film itself, or a digital magnetic or electronic memory.[34]

Photographers control the camera and lens to “expose” the light recording material to the required amount of light to form a “latent image” (on plate or film) or RAW file (in digital cameras) which, after appropriate processing, is converted to a usable image. Digital cameras use an electronic image sensor based on light-sensitive electronics such as charge-coupled device (CCD) or complementary metal-oxide-semiconductor(CMOS) technology. The resulting digital image is stored electronically, but can be reproduced on a paper.

The camera (or ‘camera obscura‘) is a dark room or chamber from which, as far as possible, all light is excluded except the light that forms the image. It was discovered and used in the 16th century by painters. The subject being photographed, however, must be illuminated. Cameras can range from small to very large, a whole room that is kept dark while the object to be photographed is in another room where it is properly illuminated. This was common for reproduction photography of flat copy when large film negatives were used (see Process camera).

As soon as photographic materials became “fast” (sensitive) enough for taking candid or surreptitious pictures, small “detective” cameras were made, some actually disguised as a book or handbag or pocket watch (the Ticka camera) or even worn hidden behind an Ascot necktie with a tie pin that was really the lens.

The movie camera is a type of photographic camera which takes a rapid sequence of photographs on recording medium. In contrast to a still camera, which captures a single snapshot at a time, the movie camera takes a series of images, each called a “frame”. This is accomplished through an intermittent mechanism. The frames are later played back in a movie projector at a specific speed, called the “frame rate” (number of frames per second). While viewing, a person’s eyes and brain merge the separate pictures together to create the illusion of motion.[35]

Stereoscopic

Photographs, both monochrome and color, can be captured and displayed through two side-by-side images that emulate human stereoscopic vision. Stereoscopic photography was the first that captured figures in motion.[36] While known colloquially as “3-D” photography, the more accurate term is stereoscopy. Such cameras have long been realized by using film and more recently in digital electronic methods (including cell phone cameras).

Dualphotography

An example of a dualphoto using a smartphone based app

Dualphotography consists of photographing a scene from both sides of a photographic device at once (e.g. camera for back-to-back dualphotography, or two networked cameras for portal-plane dualphotography). The dualphoto apparatus can be used to simultaneously capture both the subject and the photographer, or both sides of a geographical place at once, thus adding a supplementary narrative layer to that of a single image.[37]

Full-spectrum, ultraviolet and infrared

This image of the rings of Saturn is an example of the application of ultraviolet photography in astronomy

Ultraviolet and infrared films have been available for many decades and employed in a variety of photographic avenues since the 1960s. New technological trends in digital photography have opened a new direction in full spectrum photography, where careful filtering choices across the ultraviolet, visible and infrared lead to new artistic visions.

Modified digital cameras can detect some ultraviolet, all of the visible and much of the near infrared spectrum, as most digital imaging sensors are sensitive from about 350 nm to 1000 nm. An off-the-shelf digital camera contains an infrared hot mirror filter that blocks most of the infrared and a bit of the ultraviolet that would otherwise be detected by the sensor, narrowing the accepted range from about 400 nm to 700 nm.[38]

Replacing a hot mirror or infrared blocking filter with an infrared pass or a wide spectrally transmitting filter allows the camera to detect the wider spectrum light at greater sensitivity. Without the hot-mirror, the red, green and blue (or cyan, yellow and magenta) colored micro-filters placed over the sensor elements pass varying amounts of ultraviolet (blue window) and infrared (primarily red and somewhat lesser the green and blue micro-filters).

Uses of full spectrum photography are for fine art photographygeologyforensics and law enforcement.

Light field photography

Digital methods of image capture and display processing have enabled the new technology of “light field photography” (also known as synthetic aperture photography). This process allows focusing at various depths of field to be selected after the photograph has been captured.[39] As explained by Michael Faraday in 1846, the “light field” is understood as 5-dimensional, with each point in 3-D space having attributes of two more angles that define the direction of each ray passing through that point.

These additional vector attributes can be captured optically through the use of microlenses at each pixel point within the 2-dimensional image sensor. Every pixel of the final image is actually a selection from each sub-array located under each microlens, as identified by a post-image capture focus algorithm.

Devices other than cameras can be used to record images. Trichome of Arabidopsis thaliana seen via scanning electron microscope. Note that image has been edited by adding colors to clarify structure or to add an aesthetic effect. Heiti Paves from Tallinn University of Technology.

Other imaging techniques

Besides the camera, other methods of forming images with light are available. For instance, a photocopy or xerography machine forms permanent images but uses the transfer of static electrical charges rather than photographic medium, hence the term electrophotographyPhotograms are images produced by the shadows of objects cast on the photographic paper, without the use of a camera. Objects can also be placed directly on the glass of an image scanner to produce digital pictures.

Modes of production

Amateur

An amateur photographer is one who practices photography as a hobby/passion and not necessarily for profit. The quality of some amateur work is comparable to that of many professionals and may be highly specialized or eclectic in choice of subjects. Amateur photography is often pre-eminent in photographic subjects which have little prospect of commercial use or reward. Amateur photography grew during the late 19th century due to the popularization of the hand-held camera.[40] Nowadays it has spread widely through social media and is carried out throughout different platforms and equipment, switching to the use of cell phone as a key tool for making photography more accessible to everyone.

A photograph taken by an amateur photographer in Lebanon.

Indianapolis as a panorama and a modified fisheye image by an amateur photographer with image editing software
A large panorama photo of downtown Indianapolis
Downtown Indianapolis in a large panorama image
The same image of Indianapolis distorted into a circle
The same image but modified with a fisheye lens-style technique into a circle

Commercial

Example of a studio-made food photograph.

Commercial photography is probably best defined as any photography for which the photographer is paid for images rather than works of art. In this light, money could be paid for the subject of the photograph or the photograph itself. Wholesale, retail, and professional uses of photography would fall under this definition. The commercial photographic world could include:

  • Advertising photography: photographs made to illustrate and usually sell a service or product. These images, such as packshots, are generally done with an advertising agencydesign firm or with an in-house corporate design team.
  • Fashion and glamour photography usually incorporates models and is a form of advertising photography. Fashion photography, like the work featured in Harper’s Bazaar, emphasizes clothes and other products; glamour emphasizes the model and body form. Glamour photography is popular in advertising and men’s magazines. Models in glamour photography sometimes work nude.
  • Concert Photography focuses on capturing candid images of both the artist or band as well as the atmosphere (including the crowd). Many of these photographers work freelance and are contracted through an artist or their management to cover a specific show. Concert photographs are often used to promote the artist or band in addition to the venue.
  • Crime scene photography consists of photographing scenes of crime such as robberies and murders. A black and white camera or an infrared camera may be used to capture specific details.
  • Still life photography usually depicts inanimate subject matter, typically commonplace objects which may be either natural or man-made. Still life is a broader category for food and some natural photography and can be used for advertising purposes.
  • Food photography can be used for editorial, packaging or advertising use. Food photography is similar to still life photography but requires some special skills.
  • Editorial photography illustrates a story or idea within the context of a magazine. These are usually assigned by the magazine and encompass fashion and glamour photography features.
    • Photojournalism can be considered a subset of editorial photography. Photographs made in this context are accepted as a documentation of a news story.
  • Portrait and wedding photography: photographs made and sold directly to the end user of the images.
  • Landscape photography depicts locations.
  • Wildlife photography demonstrates the life of animals.
  • Paparazzi is a form of photojournalism in which the photographer captures candid images of athletes, celebrities, politicians, and other prominent people.
  • Pet photography involves several aspects that are similar to traditional studio portraits. It can also be done in natural lighting, outside of a studio, such as in a client’s home.

Landscape 360-degree panoramic picture of the Chajnantor plateau in the Atacama DesertChile. In the center is Cerro Chajnantor itself. To the right, on the plateau, is the Atacama Pathfinder Experiment (APEX) telescope with Cerro Chascon behind it.[41]

The market for photographic services demonstrates the aphorism “A picture is worth a thousand words“, which has an interesting basis in the history of photography. Magazines and newspapers, companies putting up Web sites, advertising agencies and other groups pay for photography.

Many people take photographs for commercial purposes. Organizations with a budget and a need for photography have several options: they can employ a photographer directly, organize a public competition, or obtain rights to stock photographs. Photo stock can be procured through traditional stock giants, such as Getty Images or Corbis; smaller microstock agencies, such as Fotolia; or web marketplaces, such as Cutcaster.

Art

Classic Alfred Stieglitz photograph, The Steerage shows unique aesthetic of black-and-white photos.

During the 20th century, both fine art photography and documentary photography became accepted by the English-speaking art world and the gallery system. In the United States, a handful of photographers, including Alfred StieglitzEdward SteichenJohn SzarkowskiF. Holland Day, and Edward Weston, spent their lives advocating for photography as a fine art. At first, fine art photographers tried to imitate painting styles. This movement is called Pictorialism, often using soft focus for a dreamy, ‘romantic’ look. In reaction to that, Weston, Ansel Adams, and others formed the Group f/64 to advocate ‘straight photography‘, the photograph as a (sharply focused) thing in itself and not an imitation of something else.

The aesthetics of photography is a matter that continues to be discussed regularly, especially in artistic circles. Many artists argued that photography was the mechanical reproduction of an image. If photography is authentically art, then photography in the context of art would need redefinition, such as determining what component of a photograph makes it beautiful to the viewer. The controversy began with the earliest images “written with light”; Nicéphore NiépceLouis Daguerre, and others among the very earliest photographers were met with acclaim, but some questioned if their work met the definitions and purposes of art.

Clive Bell in his classic essay Art states that only “significant form” can distinguish art from what is not art.

There must be some one quality without which a work of art cannot exist; possessing which, in the least degree, no work is altogether worthless. What is this quality? What quality is shared by all objects that provoke our aesthetic emotions? What quality is common to Sta. Sophia and the windows at Chartres, Mexican sculpture, a Persian bowl, Chinese carpets, Giotto’s frescoes at Padua, and the masterpieces of Poussin, Piero della Francesca, and Cezanne? Only one answer seems possible — significant form. In each, lines and colors combined in a particular way, certain forms and relations of forms, stir our aesthetic emotions.[42]

On 7 February 2007, Sotheby’s London sold the 2001 photograph 99 Cent II Diptychon for an unprecedented $3,346,456 to an anonymous bidder, making it the most expensive at the time.[43]

Conceptual photography turns a concept or idea into a photograph. Even though what is depicted in the photographs are real objects, the subject is strictly abstract.

Photojournalism

Photojournalism is a particular form of photography (the collecting, editing, and presenting of news material for publication or broadcast) that employs images in order to tell a news story. It is now usually understood to refer only to still images, but in some cases the term also refers to video used in broadcast journalism. Photojournalism is distinguished from other close branches of photography (e.g., documentary photographysocial documentary photographystreet photography or celebrity photography) by complying with a rigid ethical framework which demands that the work be both honest and impartial whilst telling the story in strictly journalistic terms. Photojournalists create pictures that contribute to the news media, and help communities connect with one other. Photojournalists must be well informed and knowledgeable about events happening right outside their door. They deliver newsin a creative format that is not only informative, but also entertaining.

Science and forensics

The camera has a long and distinguished history as a means of recording scientific phenomena from the first use by Daguerre and Fox-Talbot, such as astronomical events (eclipses for example), small creatures and plants when the camera was attached to the eyepiece of microscopes (in photomicroscopy) and for macro photography of larger specimens. The camera also proved useful in recording crime scenes and the scenes of accidents, such as the Wootton bridge collapse in 1861. The methods used in analysing photographs for use in legal cases are collectively known as forensic photography. Crime scene photos are taken from three vantage point. The vantage points are overview, mid-range, and close-up.[44]

In 1845 Francis Ronalds, the Honorary Director of the Kew Observatory, invented the first successful camera to make continuous recordings of meteorological and geomagnetic parameters. Different machines produced 12- or 24- hour photographic traces of the minute-by-minute variations of atmospheric pressure, temperature, humidityatmospheric electricity, and the three components of geomagnetic forces. The cameras were supplied to numerous observatories around the world and some remained in use until well into the 20th century.[45][46] Charles Brooke a little later developed similar instruments for the Greenwich Observatory.[47]

Science uses image technology that has derived from the design of the Pin Hole camera. X-Ray machines are similar in design to Pin Hole cameras with high-grade filters and laser radiation.[48] Photography has become ubiquitous in recording events and data in science and engineering, and at crime scenes or accident scenes. The method has been much extended by using other wavelengths, such as infrared photography and ultraviolet photography, as well as spectroscopy. Those methods were first used in the Victorian era and improved much further since that time.[49]

The first photographed atom was discovered in 2012 by physicists at Griffith University, Australia. They used an electric field to trap an “Ion” of the element, Ytterbium. The image was recorded on a CCD, an electronic photographic film.[50]

Social and cultural implications

Photography may be used both to capture reality and to produce a work of art. While photo manipulation was often frowned upon at first, it was eventually used to great extent to produce artistic effects. Nude composition 19 from 1988 by Jaan Künnap.

The Musée de l’Élysée, founded in 1985 in Lausanne, was the first photography museum in Europe.

There are many ongoing questions about different aspects of photography. In her writing “On Photography” (1977), Susan Sontag discusses concerns about the objectivity of photography. This is a highly debated subject within the photographic community.[51] Sontag argues, “To photograph is to appropriate the thing photographed. It means putting one’s self into a certain relation to the world that feels like knowledge, and therefore like power.”[52] Photographers decide what to take a photo of, what elements to exclude and what angle to frame the photo, and these factors may reflect a particular socio-historical context. Along these lines, it can be argued that photography is a subjective form of representation.

Modern photography has raised a number of concerns on its effect on society. In Alfred Hitchcock‘s Rear Window (1954), the camera is presented as promoting voyeurism. ‘Although the camera is an observation station, the act of photographing is more than passive observing’.[52]

The camera doesn’t rape or even possess, though it may presume, intrude, trespass, distort, exploit, and, at the farthest reach of metaphor, assassinate – all activities that, unlike the sexual push and shove, can be conducted from a distance, and with some detachment.[52]

Digital imaging has raised ethical concerns because of the ease of manipulating digital photographs in post-processing. Many photojournalists have declared they will not crop their pictures or are forbidden from combining elements of multiple photos to make “photomontages“, passing them as “real” photographs. Today’s technology has made image editing relatively simple for even the novice photographer. However, recent changes of in-camera processing allow digital fingerprinting of photos to detect tampering for purposes of forensic photography.

Photography is one of the new media forms that changes perception and changes the structure of society.[53]Further unease has been caused around cameras in regards to desensitization. Fears that disturbing or explicit images are widely accessible to children and society at large have been raised. Particularly, photos of war and pornography are causing a stir. Sontag is concerned that “to photograph is to turn people into objects that can be symbolically possessed.” Desensitization discussion goes hand in hand with debates about censored images. Sontag writes of her concern that the ability to censor pictures means the photographer has the ability to construct reality.[52]

One of the practices through which photography constitutes society is tourism. Tourism and photography combine to create a “tourist gaze”[54] in which local inhabitants are positioned and defined by the camera lens. However, it has also been argued that there exists a “reverse gaze”[55] through which indigenous photographees can position the tourist photographer as a shallow consumer of images.

Additionally, photography has been the topic of many songs in popular culture.

Law

Photography is both restricted as well as protected by the law in many jurisdictions. Protection of photographs is typically achieved through the granting of copyright or moral rights to the photographer. In the United States, photography is protected as a First Amendment right and anyone is free to photograph anything seen in public spaces as long as it is in plain view.[56] In the UK a recent law (Counter-Terrorism Act 2008) increases the power of the police to prevent people, even press photographers, from taking pictures in public places.[57]

See also

References

  1. Jump up^ Spencer, D A (1973). The Focal Dictionary of Photographic Technologies. Focal Press. p. 454. ISBN 978-0133227192.
  2. Jump up^ φάος, Henry George Liddell, Robert Scott, A Greek-English Lexicon, on Perseus
  3. Jump up^ γραφή, Henry George Liddell, Robert Scott, A Greek-English Lexicon, on Perseus
  4. Jump up^ Harper, Douglas. “photograph”Online Etymology Dictionary.
  5. Jump up^ Boris Kossoy (2004). Hercule Florence: El descubrimiento de la fotografía en Brasil. Instituto Nacional de Antropología e Historia. ISBN 968-03-0020-X.
  6. Jump up^ Template:Cite periodical
  7. Jump up to:a b Eder, J.M (1945) [1932]. History of Photography, 4th. edition[Geschichte der Photographie]. New York: Dover Publications, Inc. pp. 258–259. ISBN 0-486-23586-6.
  8. Jump up^ Campbell, Jan (2005) Film and cinema spectatorship: melodrama and mimesis. Polity. p. 114. ISBN 0-7456-2930-X
  9. Jump up to:a b Krebs, Robert E. (2004). Groundbreaking Scientific Experiments, Inventions, and Discoveries of the Middle Ages and the Renaissance. Greenwood Publishing Group. p. 20. ISBN 0-313-32433-6.
  10. Jump up^ Alistair Cameron CrombieScience, optics, and music in medieval and early modern thought, p. 205
  11. Jump up^ Wade, Nicholas J.; Finger, Stanley (2001). “The eye as an optical instrument: from camera obscura to Helmholtz’s perspective”. Perception30 (10): 1157–77. doi:10.1068/p3210PMID 11721819.
  12. Jump up^ Davidson, Michael W; National High Magnetic Field Laboratory at The Florida State University (1 August 2003). “Molecular Expressions: Science, Optics and You – Timeline – Albertus Magnus”. The Florida State University. Archived from the original on 30 March 2010. Retrieved 28 November 2009.
  13. Jump up^ Potonniée, Georges (1973). The history of the discovery of photography. Arno Press. p. 50. ISBN 0-405-04929-3
  14. Jump up^ Allen, Nicholas P. L. (11 November 1993). “Is the Shroud of Turin the first recorded photograph?” (PDF). The South African Journal of Art History: 23–32.
  15. Jump up^ Allen, Nicholas P. L. (1994). “A reappraisal of late thirteenth-century responses to the Shroud of Lirey-Chambéry-Turin: encolpia of the Eucharist, vera eikon or supreme relic?”. The Southern African Journal of Medieval and Renaissance Studies4 (1): 62–94.
  16. Jump up^ Allen, Nicholas P. L. “Verification of the Nature and Causes of the Photo-negative Images on the Shroud of Lirey-Chambéry-Turin”. unisa.ac.za
  17. Jump up to:a b Gernsheim, Helmut (1986). A concise history of photography. Courier Dover Publications. pp. 3–4. ISBN 0-486-25128-4
  18. Jump up^ Gernsheim, Helmut and Gernsheim, Alison (1955) The history of photography from the earliest use of the camera obscura in the eleventh century up to 1914Oxford University Press. p. 20.
  19. Jump up to:a b “The First Photograph – Heliography”. Retrieved 29 September2009from Helmut Gernsheim’s article, “The 150th Anniversary of Photography,” in History of Photography, Vol. I, No. 1, January 1977: …In 1822, Niépce coated a glass plate… The sunlight passing through… This first permanent example… was destroyed… some years later.
  20. Jump up^ Litchfield, R. 1903. “Tom Wedgwood, the First Photographer: An Account of His Life.” London, Duckworth and Co. See Chapter XIII. Includes the complete text of Humphry Davy’s 1802 paper, which is the only known contemporary record of Wedgwood’s experiments. (Retrieved 7 May 2013 via archive.org).
  21. Jump up^ Hirsch, Robert (1999). Seizing the light: a history of photography. McGraw-Hill. ISBN 978-0-697-14361-7.
  22. Jump up^ William Henry Fox Talbot (1800–1877)BBC
  23. Jump up^ Feldman, Anthony and Ford, Peter (1989) Scientists & inventors. Bloomsbury Books, p. 128, ISBN 1870630238.
  24. Jump up^ Fox Talbot, William Henry and Jammes, André (1973) William H. Fox Talbot, inventor of the negative-positive process, Macmillan, p. 95.
  25. Jump up^ History of Kodak, Milestones-chronology: 1878-1929. kodak.com
  26. Jump up^ Peres, Michael R. (2008). The Concise Focal Encyclopedia of Photography: from the first photo on paper to the digital revolution. Burlington, Mass.: Focal Press/Elsevier. p. 75. ISBN 978-0-240-80998-4.
  27. Jump up^ “H&D curve of film vs digital”. Retrieved August 11, 2015.
  28. Jump up^ Jacobson, Ralph E. (2000). The Focal Manual of Photography: photographic and digital imaging (9th ed.). Boston, Mass.: Focal Press. ISBN 978-0-240-51574-8.
  29. Jump up^ “Black & White Photography”. PSA Journal77 (12): 38–40. 2011.
  30. Jump up to:a b “1861: James Clerk Maxwell’s greatest year”. King’s College London. 3 January 2017.
  31. Jump up to:a b “From Charles Mackintosh’s waterproof to Dolly the sheep: 43 innovations Scotland has given the world”. The independent. January 2, 2016.
  32. Jump up^ Schewe, Jeff (2012). The Digital Negative: Raw Image Processing In Lightroom, Camera Raw, and Photoshop. Berkeley, CA: Peachpit Press, ISBN 0321839579, p. 72
  33. Jump up^ Paux, Marc-Olivier (1 February 2011). Synthesis photography and architectureImagina. Monaco.
  34. Jump up^ “Glossary: Digital Photography Review”. Dpreview.com. Retrieved 24 June 2013.
  35. Jump up^ Anderson, Joseph; Anderson, Barbara (Spring 1993). “The Myth of Persistence of Vision Revisited”Journal of Film and Video45 (1): 3–12. Archived from the original on 24 November 2009.
  36. Jump up^ Belisle, Brooke (2013). “The Dimensional Image: Overlaps In Stereoscopic, Cinematic, And Digital Depth.” Film Criticism 37/38 (3/1): 117–137. Academic Search Complete. Web. 3 October 2013.
  37. Jump up^ “An introduction to Dualphotography”Medium.com Dual.Photo publication.
  38. Jump up^ Twede, David. Introduction to Full-Spectrum and Infrared photography. surrealcolor.110mb.com
  39. Jump up^ Ng, Ren (July 2006) Digital Light Field Photography. PhD Thesis, Stanford University
  40. Jump up^ Peterson, C. A. (2011). “Home Portraiture”. History of Photography35(4): 374. doi:10.1080/03087298.2011.606727.
  41. Jump up^ “All Around Chajnantor – A 360-degree panorama”ESO Picture of the Week. Retrieved 13 April 2012.
  42. Jump up^ Clive Bell. “Art“, 1914. Retrieved 2 September 2006.
  43. Jump up^ The first $3M photograph
  44. Jump up^ Rohde, R. R. (2000). Crime Photography. PSA Journal, 66(3), 15.
  45. Jump up^ Ronalds, B.F. (2016). Sir Francis Ronalds: Father of the Electric Telegraph. London: Imperial College Press. ISBN 978-1-78326-917-4.
  46. Jump up^ Ronalds, B.F. (2016). “The Beginnings of Continuous Scientific Recording using Photography: Sir Francis Ronalds’ Contribution”European Society for the History of Photography. Retrieved 2 June 2016.
  47. Jump up^ “Photographic self-registering magnetic and meteorological apparatus: Invented by Mr. Brooke of Keppel-Street, London”The Illustrated Magazine of Art. New York: Alexander Montgomery. 1: 308–311. 1853.
  48. Jump up^ Upadhyay, J.; Chakera, J. A.; Navathe, C. P.; Naik, P. A.; Joshi, A. S.; Gupta, P. D. (2006). “Development of single frame X-ray framing camera for pulsed plasma experiments”. Sadhana31 (5): 613. CiteSeerX 10.1.1.570.172Freely accessibledoi:10.1007/BF02715917.
  49. Jump up^ Blitzer, Herbert L.; Stein-Ferguson, Karen; Huang, Jeffrey (2008). Understanding forensic digital imaging. Academic Press. pp. 8–9. ISBN 978-0-12-370451-1.
  50. Jump up^ Glenday, Craig (2013). Guinness Book of Records 2014. p. 192. ISBN 978-1-908843-15-9.
  51. Jump up^ Bissell, K.L. (2000) Photography and Objectivity.
  52. Jump up to:a b c d Sontag, S. (1977) On Photography, Penguin, London, pp. 3–24, ISBN 0312420099.
  53. Jump up^ Levinson, P. (1997) The Soft Edge: a Natural History and Future of the Information Revolution, Routledge, London and New York, pp. 37–48, ISBN 0415157854.
  54. Jump up^ Urry, John (2002). The tourist gaze (2nd ed.). SAGE. ISBN 978-0-7619-7347-8.
  55. Jump up^ Gillespie, Alex. “Tourist Photography and the Reverse Gaze”.
  56. Jump up^ “You Have Every Right to Photograph That Cop”American Civil Liberties Union. Retrieved 2016-02-18.
  57. Jump up^ “Jail for photographing police?”British Journal of Photography. 28 January 2009. Archived from the original on 27 March 2010.

Further reading

Introduction

  • Photography. A Critical Introduction [Paperback], ed. by Liz Wells, 3rd edition, London [etc.]: Routledge, 2004, ISBN 0-415-30704-X

History

  • A New History of Photography, ed. by Michel Frizot, Köln : Könemann, 1998
  • Franz-Xaver Schlegel, Das Leben der toten Dinge – Studien zur modernen Sachfotografie in den USA 1914–1935, 2 Bände, Stuttgart/Germany: Art in Life 1999, ISBN 3-00-004407-8.

Reference works

Other books

External links

Embūtes kauja (1244)

Embūtes kauja
Daļa no Livonijas krusta kariem
Medieval Livonia 1260.svg
Kauja notika pie Embūtes pilskalna netālu no tagadējās Latvijas-Lietuvas robežas (kartē apzīmēta kā Kurzemes bīskapa teritorija).
Datums 1244. gads
Vieta Embūte
Iznākums Livonijas ordeņa uzvara
Karotāji
Lietuvas dižkunigaitija Livonijas ordenis
(Embūtes pils garnizons,
Kuldīgas komtura karadraudze un Kursasvasaļu karaspēks)
Komandieri
Mindaugs Berneks no Hārenes
Spēki
30 000 (pēc Atskaņu hronikas) 500 kuršu karavīri un 30 ordeņa bruņinieki
Zaudējumi
ap 1500 nogalināti nezināms skaits kuršu karavīru un četri bruņinieki

Embūtes kauja notika 1244. gadā pēc tam, kad Livonijas ordeņa Kuldīgas pils karadraudze 1243. gadā ieņēma Embūtes pilskalnu, kas atradās apmēram 50 km uz dienvidiem no Kuldīgas pie Ventas tirdzniecības ceļa uz Dienvidkursas zemēm. Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs savāca lielu karaspēku, kurā pēc hronikas ziņām ietilpa līdz 30 000 karavīru, un caur Žemaitiju un Dienvidkursu devās pret Embūtes pilskalnu. Kāds ziņotājs brīdināja Kuldīgas garnizonu par lietuviešu karaspēka tuvošanos, tādēļ viņi sapulcināja savus kuršu vasaļus un 30 ordeņa brāļu vienība bruņnieka Berneka no Hārenes vadībā kopā ar 500 vīru stipro kuršu karaspēku devās uz Embūti.

Pie Embūtes pils tie mežā ierīkoja slēpni un vēroja lietuviešu uzbrukumu pilij ar aplenkuma iekārtām. Kad lietuvieši bija iekarsuši kaujā, vācu un kuršu jātnieku karaspēks pēkšņi strauji devās uzbrukumā no aizmugures. Lietuvieši metās bēgt. Embūtes kaujā tie zaudēja vairāk kā 1500 kritušo. Livonijas ordenis esot zaudējis tikai četrus kritušos un nezināmu skaitu kuršu karotāju.

Piezīmes par Embūtes kaujas aprakstu

No apraksta nav skaidrs par kuru kalnu kā pilskalnu un pili Embūtes kaujā iet runa. Embūtē ir vairāki pauguri, kur varētu būt izvietoti nocietinājumi. Ļoti iespējams, ka tas nav tagadējais Embūtes pilskalns, jo ir pārāk mazs lielam cilvēku skaitam. Iespējams, tas ir kalns kur tagad atrodas Embūtes pilsdrupas. Varbūt kalns, kur ir baznīcas drupas. Pilskalnam līdzīga reljefa forma atrodas arī uz rietumiem no Baznīcas starp gravām nogāzē uz Krievu kalna pusi. Tāpat apšaubāms ir minētais lietuviešu karaspēka 30000 vīru skaits. Tajā laikā uzturēt tādu armiju nebūtu bijis iespējams. Jau 500 vīru lielā kuršu vienība visdrīzāk ir stipri pārspīlēts cipars. Tajā laikā armija bija  pārdesmit vīru liela laupītāju banda, kam negribējās strādāt un vieglāk bija aplaupīt kaimiņus. Livonijas ordenis vismaz ieviesa tajā visā kaut kādu kārtību.

piezīmēja Atis Luguzs

Embūtes kaujas apraksta iespaidā Rainis radījis traģēdiju “Indulis un Ārija” (1911).

Skatīt arī

Embūtes pilskalns

Embūtes pilskalns

Skats no Embūtes pilskalna 2015. gada 15. februāra ziemas saulrietā. Foto: Atis Luguzs
Skats no Embūtes pilskalna 2015. gada 15. februāra ziemas saulrietā. Foto: Atis Luguzs

Embūtes pilskalns (Latvija)

Embūtes pilskalns
Embūtes pilskalns
Citi nosaukumi Induļa pilskalns, Kuršu pilskalns
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Embūtes pagastsVaiņodes novadsLatvija
Koordinātas 56°30′38″N 21°49′15″E Koordinātas56°30′38″N 21°49′15″E (karte)
Veids Pilskalns
Oficiālais nosaukums: Embūtes pilskalns
Aizsardzības numurs 1322
Vērtības grupa Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa Arheoloģija
Iekļaušana aizsardzībā 1998. gada 18. decembris

Embūtes pilskalns (arī Kuršu pilskalns jeb Induļa pilskalns) atrodas KurzemēVaiņodes novada Embūtes pagastā. Embūtes pilskalns atrodas 400 m uz ziemeļiem no Embūtes centra, Lankas upītes labajā krastā. Pilskalns mūsdienās apaudzis ar kokiem un apkārtnē neizceļas. Tā apkārtne labiekārtota, uz pilskalna virsotni ved koka kāpnes. Kalna rietumu nogāzē tek avotiņš. Embūtē uz cita pakalna atrodas arī Embūtes pilsdrupas, kas ir paliekas no Embūtes viduslaiku pils un Embūtes muižas.

Pilskalna apraksts

Embūtes pilskalns ir vidēja lieluma pilskalns, kas ierīkots mitru pļavu ieskautā, 26 m augstā zemes ragā ar dabīgi stāvām nogāzēm. Plakumam noapaļota trijstūra forma, tas ir 60 m garš un līdz 50 m plats. Kalna plakums nocietināts ar 25 m garu un 3 m augstu valni, grāvi un vēl vienu tādu pašu izmēru valni, bet kalna ziemeļu pakājē vērojams vēl trešais, ap 50 m garš valnis. Plakuma dienvidu gals nocietināts ar 3 m augstu, ap 12×12 m ieapaļu valni, bet kalna pakāji ieskauj ap 55 m garš, līdz 5 m augsts valnis. Pilskalna rietumpusē atrodas dažus metrus augsts un ap 100 m garš zemes valnis, saukts par Joda dambi, ar tā palīdzību upes gultne pievirzīta tuvāk pilskalnam.[1] Pilskalns, pēc savu zemes pārveidojumu apjoma, ir uzskatāms par spēcīgi nocietinātu kuršu apmetni, kura apdzīvotība attiecināma uz vēlo dzelzs laikmetu.

Embūtes pilskalns vēsturē

Embūtes pilskalna skatu platforma ziemas vakarā. Šeit arī viens no Embūtes rogaininga 2015. gada kontrolpunktiem. Foto: Atis Luguzs, 2015.g. 15. feb.
Embūtes pilskalna skatu platforma ziemas vakarā. Šeit arī viens no Embūtes rogaininga 2015. gada kontrolpunktiem. Foto: Atis Luguzs, 2015.g. 15. feb.

Embūtes pilskalns atradās kuršu Bandavas zemē. Livonijas atskaņu hronikā minēts, ka ordenis iekarojis Embūti (Amboten) drīz pēc Kuldīgas pils uzcelšanas, taču vācu garnizons Embūtē nav palicis. Ap 1244.—1245. gadu Embūtes pilij uzbrucis Lietuvas karaļa Mindauga karaspēks (Embūtes kauja), taču kurši kopā ar no Kuldīgas ataicinātajiem vācu spēkiem to sakāvuši.

Embūtes pilskalnu savas Kurzemes pilskalnu apzināšanas ekspedīcijas laikā pētījis un uzmērījis Ernests Brastiņš.

Atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu E. Brastiņš. Latvijas pilskalni. Kuršu zeme. Rīga. 1923.

Skatīt arī

 Ārējās saites

Embūtes Pils un pilsdrupas

Embūtes muiža un viduslaiku pilsdrupas (Pauluči albums, 1830).

Embūtes muižas un viduslaiku pilsdrupu plāns

Embūtes pilsdrupas mūsdienās (2001).

Jānis Blanks un Kristaps Epners Embūtes pilsdrupu ieejā dodoties uz startu Embūtes rogainingā 2017. Tālumā redzamā priede atrodas Embūtes pilskalnā, kur arī viens no pirmajiem kontrolpunktiem. Foto: Atis Luguzs
Jānis Blanks un Kristaps Epners Embūtes pilsdrupu ieejā dodoties uz startu Embūtes rogainingā 2017. Tālumā redzamā priede atrodas Embūtes pilskalnā, kur arī viens no pirmajiem kontrolpunktiem. Foto: Atis Luguzs

Embūtes pilsdrupas ir paliekas no Kurzemes bīskapijas mūra pils (vācuBischofsburg Amboten) un muižas (Schloss AmbothenEmbūtē. Mūra pils bija celta aizsardzībai pret Lietuvas dižkunigaitijas karaspēka iebrukumiem 13. un 14. gadsimtā. Embūtes pilsmuižas kungu māja celta 18. gadsimta sākumā, nodedzināta 1920. gadā un vairs nav atjaunota.

Embūtes pils vēsture

Kurzemes bīskapija Embūtes pilsnovadu savā pārvaldībā ieguva pēc Kursas valsts sadalīšanas 1253. gadā. Embūtes bīskapa pils celta apmēram puskilometru no senā kuršu Embūtes pilskalna (Anbotens jeb tautā saukts par “Induļa pilskalnu”) Lankas upes labajā krastā. Pils būve uzsākta jau 1265. gadā Livonijas ordeņa mestra Konrāda fon Manderna laikā. Pils bija Kurzemes bīskapijas Embūtes fogta un kapitāna rezidence, bet reizēm tajā uzturējās arī Kurzemes bīskapi.

1537. gadā Embūtes pili savā īpašumā ieguva Aizputes pilskungs Heikings. 1560. gadā Dānijas karalis Frīdrihs II atpirka Kurzemes bīskapa tiesības uz Embūti par labu savam jaunākajam brālim Magnusam. 1576. gadā Embūtes pili savā īpašumā ieguva viņa vasalis Krīdeners, bet uz Embūtes pili savas pretenzijas pieteica arī Priekules muižas īpašnieks Korfs.

Piltenes mantojuma kara laikā 1583. gada 31. maijā Embūtes pili ieņēma poļu pulkvedis A. Oborskis, bet 21. augustā karalis Stefans Batorijs pili uzdāvināja Ketleru dzimtai. 1585. gadā Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijai-Lietuvai. 1617. gadā Embūte nokļuva autonomajā Piltenes apgabalā Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. 1595. gadā karalis Sigismunds II Augusts apstiprināja Ketleru tiesības uz Embūtes pili, kuru viņi 1653. gadā par 50 tūkstošiem florīnu pārdeva Emeriham fon Mirbaham.

Lielā Ziemeļu kara laikā pili 1702. gadā izpostīja Zviedrijas karaspēks, pēc tam pils īpašnieks Fromholds fon Mirbahs pakalnā blakus vecajai pilij uzcēla jaunu muižas kungu māju. 1846. gadā Embūtes muižu iegādājās Oto fon Ostenzakens, bet 1910. gadā Hanss fon Hāns. Kad 1920. gada agrārās reformas laikā viņa atraitnei pili atsavināja, viņa devās uz Vāciju, bet pils neskaidros apstākļos nodega un pēc tam vairs netika atjaunota.

Embūtes pils apraksts

Embūtes ekotūrisma centrs ziemā. Kalnā aiz info stenda Embūtes pilsdrupas. Foto: Atis Luguzs, 2015.g. 15.feb.
Embūtes ekotūrisma centrs ziemā. Kalnā aiz info stenda Embūtes pilsdrupas. Foto: Atis Luguzs, 2015.g. 15.feb.

Embūtes pils pamatu laukums bija 30х50 metri, ap to bija uzbūvēts mūris, kas aizņēma visu pakalna virsotni. 9х20 metrus lielā dzīvojamā ēka atradās pils ziemeļaustrumu stūrī, tās apakšdaļa bija būvēta no laukakmeņiem, augšdaļa no ķieģeļiem. Pie pils ieejas bija sargtorņi 7 m diametrā.[1]

Atsauces

Ārējās saites

Pils sala Jelgavā

Kanoe laiva PIls kanālā pie Gubernatora saliņas. Fonā redzama Jelgavas pils. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 19.aug.
Kanoe laiva Pils kanālā pie Gubernatora saliņas. Fonā redzama Jelgavas pils. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 19.aug.

Četrus kilometrus garā Pils sala starp Lielupi un Driksu ir vieta, kur atrodas Jelgavas pils.  Pils parku  salas dienvidu galā sāka veidot 1817. gadā, agrāko pils vaļņu vietā. Parkā ir romantisks tilts pār Pils kanālu uz Gubernatora saliņu. Tas padara to par vienu no skaistākajiem parkiem Jelgavā. Pils parkā aug vairāki dižkoki – zirgkastaņas, ozols un pelēcīgā apse.

Pils sala aiz Jelgavas pils

Pils salas ziemeļu daļa ir cilvēka neskarta un pat mežonīga. Šeit atrodas valsts nozīmes dabas liegums. Uz salas aiz Jelgavas pils – applūstošajās Lielupes palienes pļavās ganās vairāk kā 70 savvaļas zirgi. Šīm pļavām piešķirts Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju statuss – Natura 2000, jo pļavās sastopama nozīmīga augu un putnu daudzveidība.

Pils salas zirgi Jelgavā. Zirgs ar smuko vilnu un frizūru. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7.feb.
Pils salas zirgi Jelgavā. Zirgs ar smuko vilnu un frizūru. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7. feb.

2007.gada augustā Jelgavas Pilssalas dabas lieguma zonā – Lielupes palienes pļavās – jaunas mājas sev atrada 16 savvaļas zirgu “Konik Polski” no Nīderlandes. Tie nepilna gada laikā iejutās tiktāl, ka nekautrējas atklīst līdz salas dienvidiem, kur ar savu klātbūtni rotā Jelgavas pils apkārtni. Mīluļus ikdienā uzrauga LLU Meža fakultātes absolvents Einārs Nordmanis.

Atpūta Pils salā

Pils salas pļavu teritorija ir piemērota mierīgām pastaigām un dabas bagātību iepazīšanai, ņemot palīgā botānisko ceļvedi vai arī dodoties pļavās vides gida pavadībā, kurš zina visu par zirgiem, augiem un citām dabas vērtībām.

Stāstījumu par savvaļas zirgu ieradumiem iespējams pieteikt pa tālruni 29841851 vai 20264343.

Jelgavas vēsture

Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētas Jelgavas 18. sākuma panorāma ar veco ordeņa pili uz Lielupes salas un Sv. JuraSv. TrīsvienībasSv. Annas baznīcu torņiem. Izgatavota pēc Zviedrijas ķēniņa Kārļa XII pasūtījuma, 1703-1705).

Jelgava ir viena no senākajām Latvijas pilsētām, kas pilsētas tiesības ieguva 1573. gadā. No 1578. līdz 1795. gadam Jelgavas pils bija Kurzemes un Zemgales hercogu galvenā rezidences vieta.

Jelgava Krusta karu un Livonijas laikā (līdz 1561. gadam)

Jelgavas vēstures alegorisks attēlojums Romas pāvestam sagatavotajā albumā Terra Mariana 1186-1888 (Artūrs Baumanis, 1888).

Vieta, kur tagad atrodas Jelgava, atrodas nozīmīgā zemes un ūdens ceļu krustojumā seno zemgaļu apdzīvotā novada Upmales vidū. Šis apvidus bija apdzīvots jau 2. gadu tūkstotī p. m. ē. Pirmo reizi rakstos Lielupes Garā sala (insula longa) pieminēta 1254. gada aprīlī, kad Rīgas arhibīskaps Alberts II, Rīgas domkapituls un Vācu ordenis sadalīja likvidētās Zemgales bīskapijas teritoriju trīs daļās.

1265. gadā Livonijas ordenis Jelgavas vietā uzcēla pili, kas bija domāta par atbalsta punktu Zemgales pakļaušanai. Jau 1345. gadā pie pils tiek minēta tirgotāju un amatnieku apmetne Lielupes kreisajā pusē. Livonijas laikā pils un apmetne daudz cieta no lietuviešu uzbrukumiem.

Jelgavā kalts sudraba dālderis ar hercoga Pētera attēlu.

Jelgava Kurzemes hercogistē (no 1561. gada līdz 1795. gadam)

Jelgavas panorāma ar Sv. TrīsvienībasSv. Annas un rātsnama torņiem no Driksas puses (pēc 1750).

Vairākus gadus pēc Kurzemes hercogistes izveidošanas – 1573. gadā – Jelgavai tiek piešķirtas pilsētas tiesības, un tā tiek izmantota par vienu no Kurzemes hercogistes galvaspilsētām. 1578. gadā hercoga rezidence pilnībā tiek pārcelta uz Jelgavu (oficiāli 1642. gadā). No 1596. gada līdz 1619. gadam Kurzemes hercogistē varu dalīja Frīdrihs Ketlers un Vilhelms Ketlers, un Jelgava šajā laikā bija Zemgales galvaspilsēta. Poļu-zviedru kara laikā Jelgava tika tā nopostīta, ka hercoga sēdeklis tika īslaicīgi pārcelts uz Grobiņu. No 1710. gada Kurzemē kā hercoga atraitne valdīja nākamā Krievijas imperatore Anna Ivanovna.

Pilsēta 17. gadsimta sākumā bija tirgotāju un amatnieku apmetne, kurā dzīvoja ap 5000 cilvēku. Dzimtcilvēki, kas iemaksāja 4 markas pilsētas kasē, drīkstēja kļūt par brīviem Jelgavas pilsoņiem. Hercoga Jēkaba laikā Jelgavā tika uzcelta salpetra vārītava, ķieģeļu, kaļķa, dzelzs un vara cepļi, tika ierīkots ūdensvads, kas darbināja divas dzirnavas. Saimniecisko attīstību pārtrauc nozīmīgie postījumi poļu-zviedru kara laikā, pēc Olivas miera līguma 1660. gadā Jelgava lēni atjaunojās. Jelgava atkal nopietni cieta Lielā Ziemeļu kara laikā, turklāt Lielā mēra epidēmijā 1710. – 1711. gadā nomira ap trešdaļa pilsētas iedzīvotāju.

1775. gadā Jelgavā nodibināja akadēmisko ģimnāziju jeb “Pētera akadēmiju” (Academia Petrina).

Jelgava Krievijas impērijas laikā (no 1795. gada līdz 1915. gadam)

Skats uz Jelgavas pili. 1857. gada gravīra pēc V.Z Štāfenhāgena zīmējuma.

Pēc Kurzemes hercogistes inkorporācijas Krievijas impērijas sastāvā 1795. gadā Jelgava kļuva par Kurzemes guberņas administratīvo centru. 1805. – 1807. gadā Jelgavā uzturas franču emigrācijas līderis, vēlākais Francijas karalis Ludviķis XVIII. 1816. gadā Jelgavā tika nodibināta Kurzemes literatūras un mākslas biedrība. 1868. gadā atklāja Rīgas-Jelgavas dzelzceļa līniju, 1870. gadā uzbūvēja Jelgavas stacijas ēku, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām. Dibinājās dažādi industriāli uzņēmumi: Krāmera mašīnu ražotne, Dumpfa vilnas vērptuve, Gauderera un Golca ādas ražotnes, Grēbnera vaskadrānu un cepuru ražotne, Dēringa un Vestermaņa linu vērptuve, Lankovska un Likopa konditorejas ražotne, Dragheima mēbeļu ražotne.

Svarīgs notikums Latvijas kultūrā ir 1895. gadā Jelgavā notikušie IV Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Sākoties Pirmajam pasaules karam, no Jelgavas evakuēja uzņēmumi un iedzīvotāju skaits samazinājās no 40 tūkstošiem līdz 7-8 tūkstošiem. Pirmā pasaules kara laikā Jelgavu 1915. gada 1. augustā ieņēma vācu armija. Krievu armija saspridzināja Lielupes tiltus un kaujas darbībā tika sagrautas dažas mājas pilsētas dienvidos Katoļu ielā un ziemeļos Lilienfelda ielā. Vācu okupācijas laikā iedzīvotāju skaits atkal palielinājās un 1916. gadā sasniedza 11 tūkstošus.[1]

Jelgava neatkarīgajā Latvijā (no 1918. gada līdz 1940. gadam)

J. Čakstes piemineklis pie Latvijas Bankas Jelgavas nodaļas (1931).

1919. gadā Jelgavā īsu laiku (no 2. līdz 6. janvārim) uzturējās Latvijas Pagaidu valdība, pēc tam Jelgavu ieņēma Sarkanā armija. Padomju varas laikā Jelgavā apcietināja daudz izglītoto sabiedrības locekļu, lielākā daļa no tiem bija vācbaltieši. No šiem ieslodzītajiem Jelgavas cietuma pagalmā tika nošauti apmēram 100 cilvēku. 17. martā, dienu pirms varas zaudēšanas, lielinieki visus cietuma ieslodzītos, ap 300 cilvēku, aizdzina ar kājām uz Rīgu. Ap 80 no viņiem gāja bojā ceļā, liela daļa atlikušo tika nošauti Rīgā, tādēļ šis notikums vācbaltiešu vidū ieguva nosaukumu “Nāves gājiens” (Todesmarsch). 18. martā pilsētu no Tukuma puses pēkšņā uzbrukumā ieņēma landesvēra triecienvienība. Atriebjoties par atklājušos vardarbību tika nogalināti ievainotie sarkanarmieši Jelgavas stacijā, publikācijās tiek runāts par 500 upuriem.[1] Bermontiādes laikā Jelgavas pilī atradās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas galvenā mītne, kuru tā pirms atkāpšanās nodedzināja. Latvijas armija Jelgavu atbrīvoja 1919. gada 21. novembrī.

Mieram iestājoties, daudzu karā izpostīto uzņēmumu vietā sāka darboties jauni. Divdesmitajos gados pilsēta attīstījās labajā Lielupes pusē, Pārlielupē, kur 1925. gadā uzcēla pirmo Latvijas cukurfabriku un paredzēja vietu lidlaukam (tā vietā vēlāk uzcēla RAF ēkas). No neatkarības laikā uzceltajiem namiem jāmin Agrārbankas nams, slimnīca, pamatskola, Pasta un telegrāfa ēka, Jelgavas pils dienvidu korpuss, Latvijas kredītbanka, viesnīca Driksas krastā.

Okupācijas laikā (no 1940. gada līdz 1990. gadam)

Ielu kaujas Jalgavā 1944. gada augusta sākumā. Tālumā redzamas katoļu baznīcas torņa drupas.

Otrā pasaules kara beigās Sarkanā armija 1944. gada vasarā Baltkrievijā un Lietuvā sagrāva Vērmahta armiju grupu “Centrs” un 28. jūlijā no Šauļiem pavērsa uzbrukumu Jelgavas un Tukuma virzienā, lai ielenktu vācu armijas grupu “Ziemeļi”. Jelgavu pasludināja par “cietoksni”, tomēr pēc pamatīgas bombardēšanas Sarkanā armija no 30. jūlija līdz 7. augustam ielu kaujās ieņēma Lielupes kreiso krastu. Augustā vācu armija no jauna uzbruka Jelgavai no ziemeļiem, bet nespēja to ieņemt. Līdz 10. oktobrim Jelgava atradās frontes zonā un tika gandrīz pilnīgi nopostīta.

Pēc kara beigām pilsētu vairāku desmitu gadu laikā pilnīgi pārbūvēja. 1975. gadā uz Jelgavu pārcēla autobūves rūpnīcu RAF. 1951. gadā atjaunoja Pētera akadēmijas ēku, kurā iekārtojās Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejs, 1969. gadā pabeidza Sv. Annas luterāņu baznīcas atjaunošanu, bet saglabājās Sv. Trīsvienības baznīcas torņa un Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāles drupas Jelgavas centrā.

Neatkarīgajā Latvijā (no 1990. gada)

1998. gadā pārtrauca darbību rūpnīca RAF. 2005. gadā autobusu ražošanas atsākšanai nodibināja akciju sabiedrību AMO Plant, kura darbojās līdz 2014. gadam. 2007. gadā Jelgavas cukurfabrika pārtrauca darbību un tika nojaukta. 2010. gadā bijušās Trīsvienības baznīcas tornī iekārtoja muzeju.

Svētes – Driksas Kanāls

Kurzemes hercogistes laikā XVI gadsimtā Jelgavas ziemeļrietumos tika izrakts kanāls, kas savienoja Svēti un Driksu. Tas apgādāja pilsētu ar ūdeni un kalpoja kā ūdens ceļš preču pārvadāšanai. Līdz XX gadsimtam kanāls bija aizsērējis, un trīsdesmito gadu beigās tika aizrakts.

Robežas

Jelgava līdz XX gadsimtam attīstījās tikai Lielupes kreisajā krastā. Kopš pilsētas tiesību piešķiršanas brīža tai piederēja liels lauku novads, kura robežas pirmo reizi tika noteiktas 1615. gadā. Robežu starp pilsētu un tās lauku novadu pirmo reizi kartē iezīmēja 1652. gadā. Ap šo laiku apkārt pilsētai tika uzbūvēti vaļņi, kuri arī apzīmē toreizējo pilsētas apbūvēto teritoriju. Vaļņus nopostīja jau pēc pusgadsimta, 1706 .gadā un pilnībā nojauca XIX gadsimta sākumā, tomēr to apveidi ir saglabājušies vēlākās Vaļņu (Valles) ielas nosaukumā.

Pēc Latvijas valsts izveidošanās 1921. gadā pirmo reizi pēc XVII gadsimta tika iezīmētas pilsētas robežas. Arī šoreiz Jelgavas austrumu robeža sakrita ar Driksas krastu. Tomēr tajā laikā jau bija nobriedusi nepieciešamība pilsētas robežas paplašināt. 1927. gada 11. jūnijā tika izsludināts likums “Par Jelgavas pilsētas administratīvām robežām”, pēc kura vairākas reizes palielinājās Jelgavas platība, un pirmo reizi pilsēta izpletās Pārlielupē.[2] Ar nelielām izmaiņām šādas robežas Jelgavai bija līdz 1949. gadam, kad tika piešķirtas jaunas pilsētas robežas, kuras pastāv līdz mūsu dienām.[3]

Jelgavas vēstures attēlu galerija

Ārējās saites

Atsauces

  1. ↑ Pārlēkt uz augšu uz:1,0 1,1 Karl-Otto Schlau, “Bolschewikenzeit in Mitau 9. Januar – 18. Marz 1919”, Verlag Harro v. Hirschheydt, 1999
  2. Pārlēkt uz augšu “Valdības Vēstnesis”, 1927. gada 11. jūnijs
  3. Pārlēkt uz augšu “senā Jelgava”, Rīga, Neputns, 2010

Driksa – Lielupes atteka Jelgavā

Pils sala Jelgavā, Driksa (pa labi) kā Lielupes atteka.

Driksa jeb Driksna ir Lielupes atteka Jelgavas teritorijā, kas aptek Pasta salu un Pils salu, uz kuras atrodas Jelgavas pils. Upes garums ir 5,2 km, platums 150-500 m, tā ir savienota ar Lielupi 4 vietās – augštecē, lejtecē, kā arī augšpus autoceļa tilta un lejpus Jelgavas pilsētas. Attekas izveidošanās saistīta ar ledus sastrēgumiem Lielupē.[1]

Driksa Jelgavas Vēsturē

Driksas kreisajā krastā 17. gadsimtā izveidojās Jelgavas vecpilsēta ar promenādi, ko agrāk sauca par Upes ielu (vācuBachstraße), tagad par Jāņa Čakstes bulvāri (1929—1948, no 1989). Driksas krastā atradās Kurzemes un Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzemes guberņas bagātāko muižnieku pilsētas nami, Mēdemu pils Upes ielā 9, Kurzemes bruņniecības nams Upes ielā 13 (vēlākā Jelgavas Valsts ģimnāzijas ēka, 1922—1938), Annas pamatskola, sinagoga un citas ēkas, kas Otrā pasaules karā nopostītas.[2]

Projekta “Ielu infrastruktūras attīstība un Driksas upes krastmalas sakārtošana” ietvaros 2012. gadā pabeidza divu līmeņu promenādes un 152 metrus gara gājēju vanšu tilta jeb Mītavas tilta izbūvi pār Driksas upi uz Pasta salu. Jāņa Čakstes bulvāra rekonstrukcijas laikā veica arī pontona tilta izbūvi zem Driksas tilta un rekonstruēja Pasta salas tiltu pāri kanālam.[3]

Atsauces

Seni attēli

Pasta sala Jelgavā

Pasta sala (9 ha) ir brīvā laika pavadīšanas, izklaides un aktīvās atpūtas zona gan vietējiem iedzīvotājiem, gan viesiem. Lielupe un Driksa Jelgavā ir veidota par tūrisma un aktīvās atpūtas produktu.

No 2011. gada decmbra līdz 2014. gada beigām Pasta salā ir veikta apjomīga rekonstrukcija, kā rezultātā Pasta sala ir labiekārtota, izveidojot nepieciešamo infrastruktūru – gājēju un velo celiņus, soliņus, apgaismojumu, tualetes, pasākumu norises laukumus, bērnu rotaļu laukumu, apstādījumus, kā arī sakārtoti Lielupes un Driksas krasti.

Pasta salā notiek tradicionālie kultūras pasākumi – Smilšu skulptūru, Ledus skulptūru festivāli, kā arī dažādi koncerti

Latvijas 2014. gada balva nominācijā “Publiskā ārtelpa”

Pasta salas labiekārtojums ir atzīts par labāko konkursa “Latvijas būvniecības gada balva 2014” nominācijā “Publiskā ārtelpa”.

Balvu svinīgā ceremonijā šonedēļ Mazajā ģildē saņēma Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, projekta autori – Vents Grietēns un Diāna Zalāne, kā arī būvdarbu veicēja – SIA “Ceļu būvniecības sabiedrība “Igate”” – pārstāvji Dace Loca un Gusts Kaļiņins.

Pasta sala apmeklētājiem tika atvērta 2014.gada novembrī. Deviņus hektārus plašā salas teritorija ir pilsētas pasākumu, atpūtas un sabiedrisko aktivitāšu vieta. Salā šogad jau notika Starptautiskais ledus skulptūru festivāls, bet maijā mākslinieki veidos smilšu skulptūras.

Lai pasargātu salu no plūdu draudiem, tajā ir uzbērti 120 000 kubikmetri grunts. Ar 2000 kubikmetriem laukakmeņu un stiepļu pinumiem – gabioniem – ir nostiprināti salas krasti, tā novēršot to izskalošanu. Iztīrīta upes gultne 6000 kubikmetru apjomā. Pludmalei ievesti 5000 kubikmetru smilts.

Pasta salā ir izveidota nepieciešamā infrastruktūra – gājēju un velo celiņi 2,8 kilometru garumā, dabas takas, soliņi, apgaismojums, amfiteātris, pasākumu norises laukumi, vides izpratni veicinoši bērnu rotaļu laukumi un iekārtoti dekoratīvie apstādījumi.

Pasta salas pilnveidošana turpināsies, izvietojot jaunas bērnu rotaļu atrakcijas, āra trenažierus un citu aprīkojumu. Pasta sala ir noslēdzošā daļa pilsētas centrālās daļas izveidē kopā ar Lielupes labā krasta promenādi ar pludmali, rekonstruēto Čakstes bulvāri, Driksas promenādi un Mītavas tiltu.

Jelgavas Pasta salas saules pulkstenis

2015.gada novembrī Jelgavas Rotary klubs pilsētai uzdāvināja saules pulksteni. Tas ir novietots pašā pilsētas centrā – uz Pasta salas. Pulkstenis veidots no bronzas, un novietots uz laukakmens. Pulkstenis attēlo Rotary kluba simboliku – zobratu.

Projekta autore ir arhitekte, LLU Arhitektūras un būvniecības katedras profesore dr. arch. Aija Ziemeļniece par pulksteņa izveidi raksta:

2015.gads mūsu pilsētai aizritēja 750.jubilejas gada zīmē. Tās ietvaros – kā skaista dāvana mūsu pilsētai, tika labiekārtota Pasta sala, kas kalpo kā zaļā rekreatīvā pilsēttelpa, kurā tiek rīkoti vērienigi pasākumi_ – Ledus un Smilšu skulptūru festivāli, koncerti, sports, ziemā slidošana, laivu regates sacensības utt.
Pasta salai piemīt publiskas telpas raksturs, kas kas nes līdzi kultūras un mākslas sintēzes elementus. Šajā sakarībā Lielupes krastā noliktais Saules pulkstenis jeb mēs sakam-Saules akmens, reizē spēlē kā “laika upes” simbolika, kas atpoguļo laika ritumu pilsētai.
Nu jau 750 gadus…
Akmens ar saules pulksteni atrodas upes malā, un no šī punkta ir redzama pils, pilsētas panorāma, upes plūdums un tās krastu līnija.
Minētais atspoguļojas pulksteņa idejiski mākslinieciskajā tēlā – 4 debess puses, 4 svarīgi gada skaitļi mūsu pilsētas vēsturē, 4 kultūrvēsturiskās vietas, kas veido pilsētas robežlīniju gadsimtu skrējienā, un pāri visam vienojošais Lielupes tecējums dienvidu-ziemeļu virzienā uz jūru. Pulkstenis vieno dabas dotās, cilvēku radītās un Dieva dāvātās vērtības, kas ir glabājamas un pieminamas mūsu pilsētas attīstībā.
Par cik man ir tas gods strādāt kā arhitektei un ikdienā darboties universitātē studiju programmā pie ainavu arhitektūras studentiem, tad tā reizē ir manas ieceres dāvana pilsētai.

Embūte

Embūte
Ciems
Embūtes pilsdrupas 2001. gadā

Embūtes pilsdrupas 2001. gadā

Embūte (Latvija)

Embūte
Embūte
Koordinātas: 56°30′23″N 21°49′11″EKoordinātas56°30′23″N 21°49′11″E (karte)
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Vaiņodes novads
Pagasts Embūtes pagasts
Pirmoreiz minēta 1237. g.
Augstums 105 m
Iedzīvotāji (2006)[1]
 • kopā 21
Pasta nodaļa LV-3436 Embūte (Vībiņos)
Embūtes Ekotūrisma centrā ir jauka natsmītne. Foto: Atis Luguzs
Embūtes Ekotūrisma centrā ir jauka natsmītne. Ir pieejama arī duša un virtuve, kur pagatavot maltīti. Foto: Atis Luguzs
Embūtes ielejās daudzviet ir izveidojušies krāšņi purvi. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 4.feb.
Embūtes ielejās daudzviet ir izveidojušies krāšņi purvi. Attēlā redzamais purvs viena no kontrolpunktu vietām 2017. gada Embūtes rogainingā. Šī purva attēls rotā pasākuma lielo baneri. Tas atrodas 0.5 km uz austrumiem no Bagas kalna. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 4.feb.
Embūtes ainava, skats uz Bagas kalna pusi no 149m augstās virsotnes uz austrumiem no tā. Foto: Atis Luguzs
Embūtes ainava, skats uz Bagas kalna pusi no 149m augstās virsotnes uz austrumiem no tā. Foto: Atis Luguzs

Embūte[2] ir apdzīvota vieta Vaiņodes novada Embūtes pagastāLankas upes krastos. Autoceļu P106 un P116 krustojumā, 173 km brauciena attālumā no Rīgas.  Ziemeļos no ciema atrodas senais kuršu Embūtes pilskalns pie kura 1244. gadā notika Embūtes kauja. Embūtē atrodas vēstures pieminekļi: Embūtes pils drupas un baznīcas drupas.

Embūte vēsturē

Kurzemes bīskapijas pilis Embūte (augšā) un Dundaga (lejā). Berharda Borherta zīmējums no “Terra Mariana” reprodukciju albuma (1903).

fon Embutu ģerbonis

Pirms Livonijas krusta kariem Embūte atradās kuršu Bandavas valsts dienvidu malā; caur to veda ceļš uz Cekļa zemēm. Kuršu pils Anbotens (vācu: Amboten) atradās tagadējā Embūtes pilskalnā pie bijušās Embūtes muižas Lankas upes labajā krastā. Te 26 m augstā zemesragā ar ļoti stāvām nogāzēm 50×60 m plakumā ierīkots nocietinājums, kas no pārējās teritorijas atdalīts ar diviem dziļiem grāvjiem un trim zemes vaļņiem.[3]

Embūte vēstures avotos pirmo reizi minēta 1237. gadā, kad pāvesta legāts Modenas Vilhelms noteica robežas starp LīvzemesKurzemes un Zemgales diacēzēm (baznīcas teritorijām). Embūtes novads tika iekļauts Kursas diacēzē kopā ar citām kuršu apdzīvotām zemēm starp Ventu un Nemunu. 1243. gadā to iekaroja Livonijas ordeņa bruņinieki, kas bija apmetušies Kuldīgas pilī. 1244. gadā lietuvieši nesekmīgi mēģināja iekarot Embūtes pilskalnu, bet cieta sakāvi. 1253. gada vienošanās par Kursas sadali paredzēja, ka Embūtes zeme piekrīt Kurzemes bīskapam.

1260. gadā, pēc Livonijas ordeņa sakāves Durbes kaujā, kurši atkal sacēlās. Ap 1265.gadu kuršu sacelšanās apspiešanai tika uzcelta Kurzemes bīskapa mūra pils 0,5 km uz dienvidiem no kuršu pilskalna.[4] Līdz 1538. gadam Embūtes draudzes novads (Amt Amboten) ietilpa Kursas bīskapijā.

1486. gadā pieminēts, ka Bakūzes muiža piederēja bīskapa vasalim Embūtes Tomam (Thomas von Amboten). 1537. gadā Embūti savā īpašumā ieguva Aizputes pilskungs Heikings. 1548. gadā pieminēta Embūtes mācītājmuiža, bet 1553. gadā baznīca.

1560. gadā Dānijas karalis Fridrihs II atpirka Kurzemes bīskapa tiesības uz Embūti par labu savam jaunākajam brālim MagnusamPiltenes mantojuma kara laikā pie Embūtes pils notika izšķirošā kauja. 1585. gadā Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijai-Lietuvai. 1617. gadā Embūte nokļuva autonomajā Piltenes apgabalā Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. 1684. gadā iesvētīta Embūtes mūra baznīca.

Atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu JS Baltija/JS Latvija. Interaktīvā karšu sistēma. SIA “Karšu izdevniecība Jāņa sēta”. Rīga.
  2. Pārlēkt uz augšu «Informācija par objektu: Embūte»LĢIA vietvārdu datubāzeLatvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra. Skatīts: 2016. gada 19. augustā.
  3. Pārlēkt uz augšu E.Brastiņš, 1923
  4. Pārlēkt uz augšu Wartberge, 1863; Löwis of Menar, 1922
Embūtes rogaininga baneris pie Embūtes ekotīrisma centra ieejas 2017. gada 4. martā. Foto: Atis Luguzs
Embūtes rogaininga baneris pie Embūtes ekotīrisma centra ieejas 2017. gada 4. martā. Foto: Atis Luguzs