Vecrīgas panorāma no Vanšu tilta

Rīgas panorāma, Doms un Sv. Pētera baznīca. Daugavas krasta ainava no Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Vanšu tilts dod dažus ļoti labus skatpunktus Vecrīgas panorāmas un arhitektūras siluetu fotografēšanai. Sv. Pētera baznīca, Rīgas Doms un Rīgas pils kopā ar citām pilsētas torņu smailēm veido fotogrāfa saldo ēdienu. Pavisam jaukas fotogrāfijas izdodas, kad Daugava bezvējā ir gluda kā spogulis un dāvā skaistus baznīcu torņu atspulgus.

Sv Pētera Baznīca Vecrīgā no Daugavas krastmalas Rīgā. Foto: Atis Luguzs
Sv Pētera Baznīca VecrīgāDaugavas krastmalas ainava Rīgā no Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīgas panorāma, Doms un Sv. Pētera baznīca. Daugavas krasta ainava no Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīgas panorāma, Doms un Sv. Pētera baznīca. Daugavas krasta ainava no Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, ( rindā no kreisās) Doma, Anglikāņu un Sv. Pētera baznīcas. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, ( rindā no kreisās) Rīgas Doms, Anglikāņu un Sv. Pētera baznīcas. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, (rindā no kreisās) Doma, Sv. Pētera un Anglikāņu baznīca. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, (rindā no kreisās) Rīgas Doms, Sv. Pētera un Anglikāņu baznīca. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīgas pils Daugavas krastmalā Vecrīgā pie Vanšu tilta. Aiz pils redzams Sv. Jēkaba katedrāles tornis. Labajā pusē pils ainavā iekļaujas Sāpju Dievmātes katoļu baznīca.
Rīgas pils Daugavas krastmalā Vecrīgā pie Vanšu tilta. Aiz pils redzams Sv. Jēkaba katedrāles tornis. Labajā pusē pils ainavā iekļaujas Sāpju Dievmātes katoļu baznīca.

Rīgas Doms

Rīga, Vecrīgas panorāma, (rindā no kreisās) Doma, Sv. Pētera un Anglikāņu baznīca. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīgas Doms

Rīga, Vecrīgas panorāma, (rindā no kreisās) Doma, Sv. Pētera un Anglikāņu baznīca. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, (rindā no kreisās) Rīgas Doms, Sv. Pētera un Anglikāņu baznīca. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Rīgas Doms (Rīga)

Rīgas Doms
Rīgas Doms
Koordinātas: 56°56′56″N 24°06′15″EKoordinātas56°56′56″N 24°06′15″E (karte)
Pamatinformācija
Valsts Karogs: Latvija LatvijaRīga
Apkaime Vecrīga
Statuss Pabeigts
Celtniecība no 1211
Pielietojums Baznīca
Tehniskais raksturojums
Antena, spice 90 m
Emporis Nr. 110995

Rīgas Doms (tiek dēvēts arī par Doma baznīcu) ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dievnams, arhibīskapa katedrāle Rīgā, Herdera laukumā 6, kurā pastāvīgi darbojas Rīgas Doma evaņģēliski luteriskā draudze. Lielākā viduslaiku baznīca Baltijā, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Doma baznīcas un klostera ansambli veido Latvijas valstij un Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai piederoši nekustamie īpašumi.

Rīgas Doma vēsture

Katedrāles būve

Svētās Marijas katedrāles jeb Rīgas Doma kā Livonijas bīskapijas bīskapa rezidences pamatakmens ir ticis ielikts 1211. gada 25. jūnijā.[1] Svinīgo ceremoniju vadīja bīskaps Alberts. Par nelaimi līdz mūsdienām nav saglabājušās ziņas par Doma būvniecības sākotnējo periodu. Tiek uzskatīts, ka pašreizējā Doma celtniecībā uzsākās straujš attīstības posms 1215. gada pavasarī, kad iekšpilsētā nodega pirmais Doms. Līdzās katedrālei klasiskajā romānikas katedrāļu stilā uzcelts arī Rīgas bīskapijas domkapitula klosteris un Rīgas Doma skola.

Sākotnēji būvēts taisnstūra koris ar trīs pusaploces apsīdām, kam pakāpeniski pievienotas draudzes telpas – trīs jomi pēc bazilikas uzbūves principa. Būvniecības gaitā, ap 13. gadsimta 20. gadiem romānikas konstruktīvā sistēma aizstāta ar gotiskokaļķakmens bluķi ar ķieģeļiem. Rezultātā mainījās baznīcas proporcijas un kompozīcija. Iekštelpu bija paredzēts dalīt ar 8 krustveida balstiem un jomu velves bija domāts pacelt vienā augstumā. Šīs izmaiņas redzamas ēkas ziemeļu portālā, divjomu kapitula sanāksmju zālē un gandrīz kvadrātiskajā klostera pagalmā (kluatrā). Arkotā galerija (velvēm segtā 118 m garā krusteja) ir viens no ievērojamākajiem agrīnās gotikas paraugiem Baltijā. Krustejas 26 traveju augstums un platums ir divarpus reizes mazāks nekā katedrāles dienvidu sānu jomam. To krusta velves balstās uz konsolēm, kas izceļas ar plastisko motīvu bagātību un daudzveidību. Katedrāles celtniecība pabeigta 13. gadsimta otrajā pusē.[2]

15. gadsimta pirmajā pusē katedrāle pārbūvēta: centrālais joms paaugstināts, uzbūvējot rietumu šķērsjomu un sānu kapelas, līdz ar to Sv. Marijas katedrāle tika pārvērsta par baziliku. Tajā pat laikā tika paaugstināts baznīcas tornis, kuram bija astoņstūru piramidāla smaile, kas tajā laikā to darīja par augstāko torni Rīgas pilsētā.

Reformācija

Skats uz Rīgas Domu no Krāmu ielas Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Skats uz Rīgas Domu no Krāmu ielas Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

1524. gadā baznīca smagi cieta t.s. svētbilžu grautiņos – luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot. Nemierus uzsāka Rīgas melngalvji, kas svētā Pētera baznīcā sadauzīja savu altāri. Nākamajās dienās altāru un svētbilžu dauzīšana svētā Pētera un svētā Jēkaba baznīcās kļuva masveidīga, bet vēlāk tā pārsviedās uz Domu, kur bija divdesmit altāri. Rīgas rāte, izmantojot situāciju, novembrī aizliedza Domā rīkot dievkalpojumus, konfiscēja Baznīcas īpašumus, kā arī slēdza katedrāli un klosterus (no izpostīšanas paglābās tikai cisterciešu un franciskāņu sieviešu klosteri). Tad luterāņi vēlreiz izpostīja Domu, iepriekšējā arhibīskapa Jaspera Lindes bronzas kapa pieminekli pārlēja lielgabalos, bet Dievmātes Marijas altāra gleznas nolēma t. s. raganu pārbaudei: peldināja Daugavā un pēc tam sadedzināja. Smags trieciens katoļiem bija baznīcas dārglietu konfiskācija, hospitāļu, domkapitula īpašumu pārņemšana, bibliotēkas daļēja izpostīšana, milzuma mākslas darbu iznīcināšana un garīdznieku, mūku un mūķeņu padzīšana no Rīgas. Pēc katoļticīgo iedzīvotāju padzīšanas no pilsētas, ēka netika izmantota.

1547. gada 21. maijā, svētdienā pirms Vasarsvētkiem, Rīgas iekšpilsētā izcēlās ugunsgrēks, kā rezultātā nodega Doma torņa smaile. 1561. gadā pēdējais Rīgas arhibīskaps markgrāfs Brandenburgas Vilhelms pārdeva izpostīto Doma baznīcu ar palīgēkām Rīgas pilsētai par 18 000 markām (3,6 tonnām sudraba)[3] – kopš tā laika baznīcas ēka bija Rīgas pilsētas īpašumā, kura tur ielaida konkrētu evaņģēlisko luterāņu draudzi kulta īstenošanai. 1595. gadā ēku izremontēja, pārbūvēja, uzcēla jaunu torni ugunsgrēkā bojā gājušā vietā.

Pārbūves 18.-19. gadsimts

1710. gadā Rīgas aplenkuma laikā stipri cieta baznīcas ēkas jumts. Atjaunojot nopostīto, tika pārbūvēti baznīcas sānjomu jumti, mainot jumtu slīpumus. 1772. gadā Krievijas Impērijas ķeizariene Katrīnas II aizliedza apbedīšanu baznīcās, no Doma tika pārvesti apbedījumi, tā rezultātā paaugstinot baznīcas grīdas līmeni. 1775. gadā Rīgas rāte lika nojaukt torņa smaili un uzcelt jaunu – pašreiz redzamo – barokālo torņa nobeigumu.

1856. gadā tika pārbūvēta vecā galvenā portāla priekštelpa, ap ēku tika nojauktas daudzas piebūves. 1884. gadā vācu ērģeļbūves firma “E.F.Walker&Co” baznīcā iebūvēja slavenās Doma ērģeles, kas tolaik bija lielākās pasaulē – 6768 koka un metāla stabules. No 1881. gada līdz 1914. gadam norisinājās Vēstures un senatnes pētītāju biedrības Rīgas Doma būvnodaļas veiktie remonta un restaurācijas darbi baznīcā un krustejā. 1888.—1891. gados virs krustejām izbūvēja telpas Rīgas muzejam un arhīvam (tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs). No 1888. gada Rīgas Doms bija Vācu evaņģēliski luterisko draudžu savienības īpašums, ierakstīts zemesgrāmatā uz Doma baznīcas vārda.

Rīgas Doma koncertzāle

Laikā no 1959. gada līdz 1962. gadam Doms tika pielāgots koncertzāles vajadzībām: veikts ērģeļu kapitālais remonts, tika demontēts altāris un ievietoti krēsli ar skatu uz ērģelēm. Dienvidu spārnā izvietoja Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, visu ēku nododot muzeja pārziņā. 1981.—1984. gados pēc LPSR valdības pasūtījuma Nīderlandes ērģeļbūves firma “Flentrop Orgelbouw Zaandam” veica ērģeļu rekonstrukciju. Paralēli tika veikti interjera restaurācijas darbi un rekonstruētas inženierkomunikācijas, nomainīts torņa smailes vara apšuvums, abu galeriju margas, izgatavots jauns gailis un restaurēta lode, iekārtota torņa automātiskās ugunsdzēšanas sistēma, uzstādītas iekārtas gaisa kondicionēšanai zālē un tornī izbūvētas telpas to izvietošanai. 1989.—1990. gados pie baznīcas sienas izveidoja plašu padziļinājumu, norokot ap 3 m biezo gadsimtos uzkrāto kultūrslāni, kas ļauj uztvert Doma baznīcas sākotnējos apjomus un redzēt 13. gadsimtā būvētos pamatus.

Rīgas Doms mūsdienās

Rīgas Doms, laterna Doma laukumā Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīgas Doms, laterna Doma laukumā Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

1991. gadā, atjaunojoties Latvijas Republikai, Rīgas Doma ēka nonāca Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas rīcībā. 1992. gadā Latvijas Republikas Augstākā padome noteica, ka likums “Par īpašumu atdošanu reliģiskām organizācijām” neattiecas uz valstij īpaši nozīmīgo kultūras pieminekli, Rīgas Domu, kura statuss jānosaka ar īpašu likumu, kuru pieņēma vēlāk[4], atzīstot “Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašumtiesības uz tās vēsturisko īpašumu — Rīgas Domu un tam piesaistīto zemesgabalu, izņemot Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ēku un tai piesaistīto zemesgabalu”.

Nepietiekami kvalitatīvas ēkas uzturēšanas dēļ ēkas tehniskais stāvoklis strauji pasliktinājās. 2004. gada 7. jūnijā Latvijas Republikas kultūras ministre Helēna Demakova uzdeva uz pārbaudes laiku slēgt Rīgas Domu, jo ēkas izpētē tika konstatēts, ka jebkurā brīdī var krist Doma vidējā kolonna.[5] 2005. gadā Rīgas Domu iekļāva “Pasaules pieminekļu fonda” 2006. gada 100 apdraudētāko objektu sarakstā. Kopš 2011. gada notiek baznīcas restaurācijas darbi.[6]

Rīgas Domā aktīvi darbojas Doma draudze. Svētdienās un darbadienu rītos notiek regulāri dievkalpojumi. Valsts svētkos un dažādos valsts mēroga pasākumos Rīgas Domā notiek īpaši dievkalpojumi. Rīgas Doms turpina darboties arī kā koncertzāle.

Attēlu galerija

 

 

Skatīt arī

Piezīmes un atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu Rīgas Doms / Doma vēsture, doms.lv
  2. Pārlēkt uz augšu Zilgalvis J., Tapiņa I., Šnē A. 100 apdraudētākie kultūras pieminekļi Latvijā. – VKPAI: Rīga, 2004.
  3. Pārlēkt uz augšu Kolbergs A. Rīga kājāmgājējiem. — A.K.A.: Jūrmala, 2001., – 34. lpp., ISBN 978-9984-548-00-7 Nepareizs ISBN
  4. Pārlēkt uz augšu Doma baznīcas un klostera ansambļa likums
  5. Pārlēkt uz augšu Rīgas Doma draudze nevēlas pamest savu baznīcu
  6. Pārlēkt uz augšu Kā notiek Rīgas Doma baznīcas restaurācija Diena.lv

Literatūra

  • Rīgas Doma vitrāžas. / sast. Maija Stefane; teksta aut. Ojārs Spārītis – Rīga, 1997. – 102 lpp.

Ārējās saites

Vecrīgas panorāma no Ķīpsalas

Rīga, Vecrīgas panorāma, nakts ainava no Daugavas Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018. 3. Feb.
Ķīpsalas Ģimenes restorāna "Hercogs" fasāde Rīgā pie Daugavas. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Ķīpsalas Ģimenes restorāna “Hercogs” fasāde Rīgā pie Daugavas. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Ķīpsalā no ģimenes restorāna “Hercogs” paveras brīnišķīga Vecrīgas panorāma. Īpaši pievilcīga šī vieta Daugavas krastā, kur Enkura iela pienāk pie Balasta dambja ir vakaros. Kad starp Vecrīgas torņiem izgaist diena un mierīgajos Daugavas ūdeņos atspīd Rīgas ugunis. Tepat pāri Daugavai atrodas arī Rīgas pasažieru osta, kur dienā redzams noenkurojies Tallink prāmis Romantika vai Isabelle. Viens pāra dienās  – otrs nepāra.

Tallink prāmis Isabelle Rīgas Pasažieru ostā. Skats no Balasta dambja Ķīpsalā, 2018. gada 3. februāra vakarā. Foto: Atis Luguzs
Tallink prāmis Isabelle Rīgas Pasažieru ostā. Skats no Balasta dambja Ķīpsalā, 2018. gada 3. februāra vakarā. Foto: Atis Luguzs
Tallink prāmis Isabelle Rīgas Pasažieru ostā. Skats no Balasta dambja Ķīpsalā, 2018. gada 3. februāra vakarā. Foto: Atis Luguzs
Tallink prāmis Isabelle Rīgas Pasažieru ostā. Skats no Balasta dambja Ķīpsalā, 2018. gada 3. februāra vakarā. Foto: Atis Luguzs
Rīga, Vecrīgas panorāma, nakts ainava no Daugavas Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018. 3. Feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, nakts ainava no Daugavas krasta Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g 3. feb.
Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķipsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķipsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķipsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķipsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķipsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķipsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, nakts ainava no Daugavas Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018. 3. Feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, nakts ainava no Daugavas krasta Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g 3. feb.

Vecrīga

Rīga, Vecrīgas panorāma, nakts ainava no Daugavas Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018. 3. Feb.
Vecrīga
 

Skats uz Rīgas Domu no Krāmu ielas Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Skats uz Rīgas Domu no Krāmu ielas Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Vecpilseta karte.png
Pamatinformācija
Pilsēta Flag of Riga.svg Rīga
Priekšpilsēta Centra rajons
Platība 0,944 km²
Iedzīvotāju skaits 3059 (2010)
Ievērojamas celtnes Doma baznīca
Rīgas Sv. Pētera baznīca
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle
Rīgas pils
Ūdenstilpnes Daugava
Parki Jēkaba laukums
Pils laukums
Transports
Papildinformācija
Pasta indekss LV-1050
Ārējā saite apkaimes.lv
VecrigaInfo

Vecrīga, (Vecpilsēta) arī Iekšrīga, ir Rīgas pilsētas vissenākā daļa, kā arī apkaime, kuras robežas veido šādu ielu ass līnijas: K. Valdemāra iela, Z. A. Meierovica bulvāris, Aspazijas bulvāris, 13. Janvāra iela un 11. novembra krastmala.[1] Kopš 1967. gada Vecrīga ir valsts aizsargājamā zona, kopš 1983. gada pilsētbūvniecības piemineklis, 1997. gadā Rīgas vēsturisko centru un tostarp Vecrīgu UNESCOiekļāva Pasaules mantojuma sarakstā, bet 2007. gadā, pateicoties Vecrīgas panorāmai un siluetam, Rīga ieguva Eiropas mantojuma zīmi.

Vecrīga vēsturē

Vecrīga pie Pulvertorņa pirms Pirmā pasaules kara.

Rīgas pilsētu 1201. gadā dibināja bīskaps Alberts (Alberts fon Bukshēvdens), pilsētas tiesības tā ieguva 1225. gadā. Lai arī šajā purvainajā teritorijā pie Rīgas (Rīdziņas, Rīdzenes) upes ietekas Daugavā dzīvoja vietējās lībiešukuršu ciltis (tagadējā Alberta laukuma, Ūdensvada ielas, Doma laukuma apkārtnē), tomēr Rīgas kā pilsētas vēsture ir saistīta ar ģermānisko un kristietisko kultūru.

Rīgas panorāma 1575. gadā.

Vecrīga un Centra apkaime ar vāciskajiem vietvārdiem Rīgas kartē (1876).

Vecrīgā, kā nocietinātā viduslaiku pilsētā saplūda un pārveidojās vairāki apbūves kompleksi — no 11. gadsimta vietējo iedzīvotāju ciemats, sākot ar 1201. gadu vācu ieceļotāju apmetne, Rīgas bīskapa (vēlāk arhibīskapa), Zobenbrāļu (vēlāk Livonijas) bruņinieku ordeņa, kā arī klosteru īpašumi.

Visvecākā pilsētas teritorija ir tagadējās Rīgas Svētā Pētera baznīcasRīgas Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīcas un Svētā Jura baznīcas, nedaudz vēlāk arī Doma laukuma un Sv. Gara konventa apvidū, šeit atradās bīskapa sēdeklis (Pēterbaznīca, vēlāk Doms), Zobenbrāļu ordeņa pils un baznīca (tagadējās Jāņa baznīcas vietā, Jura baznīca), apmetnes 5,5 hektāru lielo teritoriju iekļāva pusloka nocietinājumi, kas bija tipiski tā laika militārajā arhitektūrā, liecinot par krustnešu ieceru nemiermīlīgo iedabu.[2]

Tolaik Daugavas krasts atradās kādus 70 metrus tuvāk, nekā šodien. 1282. gadā Rīga kļuva par Hanzas savienības locekli, nostiprinot savas pozīcijas tirgotāju un amatnieku vidū. Tālāk pilsētas attīstību ietekmēja sociālie aspekti — radušās nesaskaņas Bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa pēcnācēja — Livonijas ordeņa — starpā papildināja pieaugošais turīgo tirgotāju un pilsētnieku slānis, kas vēlējās lielākas noteikšanas tiesības pilsētas pārvaldē. Vairāku asu sadursmju rezultātā tika nopostīta ordeņa pils un vēlāk tās vietā ierādīta zeme ārpus pilsētas mūriem, kur tapa tagadējā Rīgas pils.[3]

Rīgas pils Daugavas krastmalā Vecrīgā pie Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs
Rīgas pils Daugavas krastmalā Vecrīgā. Skats no Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Pilsēta ir attīstījusies kā tirdzniecības un tranzīta (vēlāk arī rūpniecības) centrs, saduroties pieaugošajam iedzīvotāju skaitam un nepieciešamībai aizsargāt pilsētu ar nocietinājumu palīdzību, ko papildina teritorijā valdošo politisko spēku — vācupoļuzviedrukrievu — izcelsmes zemēs lietotie fortifikācijas sistēmu plānošanas principi un pilsētu būvnoteikumi.

Vecrīgas ielu tīkls pamatā radies 13. gadsimtā. Tajā ir iespējams saskatīt senu sauszemes ceļu trases, bijušās Rīgas upes krastu, kā arī vēlāk likvidēto apbūves kompleksu, klosteru un piļu, kontūras.

Vecrīgas teritoriālajā plānojumā ir skaidri redzami pilsētas attīstība posmi, ko iezīmē dažādās nocietinājuma līnijas. Starp tām tiek izceltas viskardinālākās — vācu krustnešu radītā Rīga ar viduslaiku aizsardzības mūriem, torņiem un grāvjiem (Mārstaļu ielā, Pulvertornis un Trokšņu ielā) un tā saucamais 17. gadsimta zviedru laiks, kad pilsētas nocietinājumi tiek pārbūvēti pēc tā sauktās Holandes metodes — ar ģeometriskiem bastioniem un ravelīniem (Trianguls u. c.).[4]

Industriālās revolūcijas laikā, 19. gadsimta vidū nocietināta pilsēta drīzāk bija mīnuss, tāpēc izmaiņas Rīgas pilsētā saistāmas ar mūru nojaukšanu ap Vecrīgu, bulvāru loku, industriālo un dzīvojamo zonu izveidi kādreizējā iekšpilsētā, priekšpilsētā un neapbūvētajos laukos. Līdz 19. gadsimta vidum zemes nocietinājumu sistēma, galīgo apveidu Vecrīga ieguva pēc zemes nocietinājumu sistēmas nojaukšanas un ielu un bulvāru izveides no 1857. līdz 1863. gadam. Kopš 1863. gada Vecrīga nav piedzīvojusi kardinālas teritoriālas izmaiņas.

Rozena iela Vecrīgā, priekšā izeja uz Krāmu ielu. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rozena iela Vecrīgā, priekšā izeja uz Krāmu ielu. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Neizsmeļams kultūrvēstures informācijas avots ir arī Vecrīgas ēkas, to arhitektūra, interjers un sadzīves priekšmeti, arī publiskās telpas labiekārtošanas realizētie un nerealizētie projekti.[5]

Vecrīgas teritorija vēsturiski tiek dalīta trijās grupās — pilsētā (iekšpus mūriem), priekšpilsētā (teritorijā ārpus mūriem) un laukos.[6] Pirmajās divās darbojās atšķirīgi saimnieciskās dzīves un apbūves noteikumi, kas noteica to arhitektonisko raksturu un saglabātību līdz mūsdienām. Piemēram, mūra ēkas bija ļauts būvēt tikai pilsētā, attiecīgi, lai arī līdz pat 18. gadsimta beigām pārsvarā dominēja koka apbūve, tomēr lielākais vairums viduslaikurenesanses un baroka stila arhitektūras šedevru, ko mēs varam skatīt arī šodien, atrodas Vecrīgas centrālajā daļā.

Iekšpilsētā un priekšpilsētā pieļaujama bija tikai koka apbūve, kas militāru konfliktu laikā tika likvidēta.[7] Mūra ēkas Vecrīgā, savukārt, liecina par to laiku, varu, kultūru, sociālo slāņu, stilu un funkcionālo mērķu daudzveidību, kas ir bijusi un ir aktuāla šajā teritorijā — sākot no romānikas un gotikas, renesanses, baroka, klasicisma, līdz pat neostiliem, eklektismam, jūgendstilam un 20. un 21. gadsimta mijas arhitektūras.[8]

Vecrīgas ģeogrāfija

Vecpilsētas (Vecrīgas) apkaimes karte.

Vecrīgas panorāma 17. gadsimtā.

Vecpilsētas (Vecrīgas) apkaimes kopējā platība ir 0,944 km², kas tādējādi to ierindo starp vismazākajām –Rīgas pilsētas apkaimēm (turklāt šeit netiek ņemts vērā fakts, ka 1/3 no apkaimes teritorijas aizņem Daugava). Pa perimetru šīs apkaimes robežas garums ir tikai 3 784 metri.

Dabā Vecpilsētas apkaimes robežas ir skaidri identificējamas — tā ir teritorija, kuru tradicionāli dēvē arī par Vecrīgu. Šai apkaimei tāpat kā Centra apkaimei nav skaidri identificējama vietēja centra, jo tās platība ir ļoti maza un pēc būtības visai apkaimei ir centra teritoriju izteikti daudzfunkcionālais un telpiski blīvais raksturs. Šīs apkaimes plānojuma struktūrā ļoti būtisku lomu ieņem publiskā ārtelpa un jo īpaši lielākie laukumi (Doma laukumsRātslaukumsLīvu laukums u.c.), kas iezīmē apkaimes daudzo aktivitāšu galvenos mezgla punktus.

Reljefs

Minimālais apkaimes reljefa virsmas augstums praktiski atbilst jūras līmenim, jo visa apkaimes R mala robežojas ar Daugavu, lai gan, pateicoties Daugavas krasmalas nostiprinājumiem, reālais Vecpilsētas apkaimes zemes virsmas augstums nav zemāks par 3 metriem virs jūras līmeņa (izņemot izbūvētās pieejas pie Daugavas).

Apkaimes reljefam lielā mērā raksturīga antropogēna izcelsme, jo dabiskais reljefs ir mainīts apbūves attīstības rezultātā. Kopumā reljefs ir līdzens un tā augstums pārsvarā ir 5—6 metri virs jūras līmeņa. Zemāka ir Daugavas piekraste josla (11. novembra krastmalas teritorija) — 3—5 metri virs jūras līmeņa, bet augstākā ir apkaimes Z daļa, kur zemes virsmas augstums atsevišķās vietās pārsniedz 7 metrus virs jūras līmeņa (lielākais augstums nedaudz pārsniedz 8 metrus virs jūras līmeņa — ap Arsenāla ielu).

Visa Vecpilsētas apkaimes teritorija atrodas vienā (Daugavas ielejas) ģeomorfoloģiskajā mikrorajonā,[9]taču dēļ atropogēnās iedarbības, kas ilgusi daudzus gadsimtus, zemes virskārtā vairāku metru biezumā raksturīgi tehnogēnas izcelsmes nevis aluviālie nogulumi. Zem Kvartāra nogulumu segas Vecpilsētas apkaimē augšējo pamatiežu slāni veido Pļaviņu svītas pelēkie dolomīti ar dolomītmerģeļu un mālu starpslāņiem, kā arī Salaspils svītas pelēkie, ģipšainie dolomīti un dolomītmerģeļi ar māla un ģipšakmens starpslāņiem.[9]

Inženiertehniskie apstākļi

No inženierģeoloģisko apstākļu viedokļa Vecpilsētas apkaimē raksturīgi sarežģīti celtniecības apstākļi. Gruntsūdeņu dziļums ir atbilstošs būvniecības darbu veikšanai — 1,5—3 metri, taču kvartāra nogulumu sastāvs (sajaukumā ar tehnogēnajiem nogulumiem) situāciju nedaudz sarežģī. Vecpilsētas apkaimē tehnogēnie nogulumi veido 5—10 metrus biezu zemes virskārtu. Zem tiem ieguļ irdenas ar vidēji blīvām starpkārtām smalkas vai vidēji rupjas smiltis, kuru pamatnē no 10—15 metru dziļuma ieguļ karbonātiskie ieži (Vecpilsētas gadījumā tas ir merģelis).[10]

Pateicoties pietiekamajam zemes virsmas augstumam virs jūras līmeņa un Daugavas krastmalas nostiprinājumiem, reāli applūšanas draudi Vecpilsētas apkaimei nepastāv. Saskaņā ar 2006. gada Rīgas teritoriālo plānu nevienai no šīs apkaimes teritorijām obligāti nav jāveic teritorijas inženiertehniskā sagatavošana pirms būvniecības uzsākšanas.

Teritorijas iedalījums Vecrīgā

Ēka Ķēniņu un Smilšu ielas krustojumā Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Ēka Ķēniņu un Smilšu ielas krustojumā Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Saskaņā ar 2006. gada Rīgas teritoriālo plānu Vecpilsētas apkaimē 32,2% jeb 30,4 hektāri aizņem ūdens teritorijas. Pēc būtības tas ir tikai 1 ūdens objekts — Daugava, kas aizņem visu apkaimes R daļu. Daugavas platums no Vecrīgas līdz AB dambim pretējā krastā ir aptuveni 450 metri.

Dabas un apstādījumu teritorijas Vecpilsētas apkaimē aizņem tikai 1,1% jeb 1,0 hektāru, jo šāds zonējums noteikts tikai Vecpilsētas Z daļā novietotajam Pils laukuma un Jēkaba laukumam. Citi apstādījumi ir uzskatāma kā galveno teritorijas izmantošanas veidu papildinoša izmantošana nevis pamatfunkcija.

No apbūves teritorijām Vecpilsētas apkaimē lielāko daļu aizņem centra apbūves teritorijas — 25,6% jeb 24,2 hektāri no apkaimes kopējās platības, tādējādi uzsverot šīs apkaimes blīvo un izteikti daudzfunkcionālo apbūves raksturu atbilstoši faktiskajai un arī vēlamajai situācijai nākotnē. Šādā rakstura teritorijas izvietotas visā apkaimē, izņemot tās ZR daļu, kur savukārt dominē publiskās apbūves teritoriju statuss. Publiskās apbūves teritorijas Vecpilsētas apkaimē kopumā aizņem 9,3% jeb 8,8 hektārus. Tās fragmentāri caurauž visu apkaimes apbūves struktūru, papildinot to ar sabiedriska rakstura būvēm (baznīcas, skolas un dažādas pārvaldes institūcijas).

Interesanti, ka lielāko daļu no Vecpilsētas apkaimes sauszemes teritorijas aizņem nevis dabas vai kāds no apbūves teritoriju izmantošanas veidiem, bet gan ceļu un ielu trases (31,9% jeb 30,2 hektāri no apkaimes kopējās platības). Taču to var racionāli izskaidrot ar vēsturiski samezgloto apkaimes ielu struktūru, kur ielu sarkanās līnijas pārsvarā sakrīt ar apbūves līniju, plašo 11. novembra krastmalas sarkano līniju koridoru, kā arī daudzajiem laukumiem (Latviešu strēlnieku laukumsRātslaukumsDoma laukumsLīvu laukumsAlberta laukums) un citām līdzīga rakstura publiskās ārtelpas daļām, kas ietilpst ceļu un ielu trašu zonējuma atļautajā izmantošanā.

Apbūve Vecrīgā

Vecrīgas apbūve ir daudzveidīga, dažādos laikmetos uz zemes gabaliem būvētās ierindas ēkas ir kā fons dominējošajām viduslaiku kulta celtnēm, kas arī nosaka Vecrīgas siluetu.

No vairāk kā 500 Vecrīgas ēkām, pārliecinoši lielākajai daļai ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Šīs ēkas pārstāv visus ēku tipus un stilistiskos novirzienus: nedaudz romānikas un gotikas paraugu (Doma baznīcaSv. Pētera baznīca, Sv. Jēkaba katedrāle, Trīs brāļi), manierisma objekti (Jāņa baznīcas altāra daļa, daži pārbūvēti dzīvojamie nami), baroka laikmetā celtās greznās ēkas (Reiterna namsDannenšterna nams), kā arī vienkāršākas dzīvojamās ēkas, noliktavas, Reformātu baznīca un Sv. Pētera baznīcas tornis, kurš tika uzbūvēts no jauna un būvniecība tika pabeigta 1973. gadā.

Rīga, Vecrīgas panorāma, nakts ainava no Daugavas Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018. 3. Feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, nakts ainava no Balasta dambja pie Daugavas Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018. 3. Feb.

Sastopamas arī tādi klasicisma laikmeta ēku paraugi (Arsenāls), kā arī eklektikas un modernisma ēku paraugi. Pēdējos gados ir sastopami arī veiksmīgu un neveiksmīgi modernās arhitektūras paraugi, kuru celtniecība bieži izraisa aktīvas sabiedrības diskusijas. Vecrīgas ēkas bieži tika pārbūvētas, kur tika saglabāti senu konstrukciju un dekoratīvu elementu fragmenti.

Vecrīga stipri cieta Otrā pasaules kara gados, 1941. un 1944. gados, kad tika nopostīta trešdaļa no visām Vecrīgas ēkām, turklāt pēckara gados daži uzceltie lielie objekti nav novērsuši pilsētbūvniecības ansambļa deformāciju. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, daudzas ēkas tika rekonstruētas vai tika celtas no jauna, atjaunojot vēsturisko apbūvi: Melngalvju namsRātsnams.

Ievērojamākie objekti Vecrīgā

Vecrīga, Rīgas Doms, laterna Doma laukumā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīgas Doms, laterna Doma laukumā Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Vecrīgas Baznīcas

Fortifikācijas celtnes

Sabiedriskās celtnes

Dzīvojamie nami

Laukumi un sētas

Muzeji Vecrīgā

Vecrīga attēlu galerijā

Par Vecrīgu skatīt arī

Piezīmes un atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas sadalījuma atbilstoši saglabāšanas režīmam robežu apraksts. (2. pielikums Ministru kabineta 2004. gada 8. marta noteikumiem Nr.127)
  2. Pārlēkt uz augšu Holcmanis, Andrejs. Vecrīga — pilsētbūvniecisks ansamblis. — Rīga: Zinātne, 1992. — 15. lpp.
  3. Pārlēkt uz augšu Feodālā Rīga. Redaktors T. Zeids, Rīga: Zinātne, 1978. — 444. lpp.
  4. Pārlēkt uz augšu Holcmanis, Andrejs. Vecrīga — pilsētbūvniecisks ansamblis. — Rīga: Zinātne, 1992. — 28.-29. lpp.
  5. Pārlēkt uz augšu Jānis Lejnieks, “Rīga, kuras nav”. — Rīga: Zinātne, 1998. gads.
  6. Pārlēkt uz augšu Informācija par Rīgu, ceroi.net
  7. Pārlēkt uz augšu Rīgas ielas. Enciklopēdija, Redaktors R. Zalcmanis u. c., 1. sēj. — 2001 — 15. lpp.
  8. Pārlēkt uz augšu Jānis Krastiņš. “Rīgas arhitektūras stili”. — Rīga: Jumava.
  9. ↑ Pārlēkt uz augšu uz:9,0 9,1 Pēteris Jērāns (redaktors). Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.
  10. Pārlēkt uz augšu Pētījums “Esošās situācijas izpēte Rīgā”. Rīgas attīstības programmas izstrādes apakšprojekts. — SIA “Reģionālie projekti”, 2003.

Literatūra

Ārējās saites

Rīgas Svētā Pētera baznīca

Sv Pētera Baznīca Vecrīgā no Daugavas krastmalas Rīgā. Foto: Atis Luguzs
Sv. Pētera baznīca Rīgā
St. Peter's Church.JPG

Rīgas Svētā Pētera baznīca (Rīga)

Rīgas Svētā Pētera baznīca
Rīgas Svētā Pētera baznīca
Koordinātas: 56°56′51″N 24°06′31″EKoordinātas56°56′51″N 24°06′31″E (karte)
Pamatinformācija
Valsts Karogs: Latvija LatvijaRīga
Adrese Reformācijas laukums 1
Apkaime Vecrīga
Statuss Pabeigts
Pabeigts 1209. gadā
Ekspluatācijā no: 1974. gada
Pielietojums Baznīca
Tehniskais raksturojums
Antena, spice 123,25 m
Skatu laukums 72 m
Liftu skaits 1
Emporis Nr. 111001

Rīgas Svētā Pētera baznīca (vācuPetrikirche) ir augstākā Rīgas baznīca, kā arī ievērojams gotikas stila 13. gadsimta valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Svētā Pētera baznīca atrodas VecrīgāReformācijas laukumā 1. Pirmo reizi rakstos minēta 1209. gadā, bet no 13. gadsimta saglabājušās tagadējās ēkas sānu jomu ārsienas un daži pīlāri interjerā. Līdz 1524. gadam tas bija Romas Katoļu baznīcas dievnams, bet no 1526. līdz 1940. gadam bija Rīgas luterāņu Sv. Pētera vācu draudzes dievnams, kopš 1991. gada Pētera baznīca ir Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcas Rīgas Sv. Pētera draudzes luterāņu dievnams.

Reliģisko darbību Sv. Pētera baznīcā reglamentē Reliģisko organizāciju likums un citi normatīvie akti. Tā tiek izmantota kā kulta celtne, koncertu, tematisku izstāžu par pilsētas attīstību un arhitektūru, mākslas darbu izstāžu, kultūras pasākumu norises vieta, kā arī kā starptautiska kultūras tūrisma objekts, kas ikdienā ir pieejams apmeklētajiem. Ēka un zeme ap to ir Rīgas pilsētas īpašums. Patlaban Svētā Pētera evaņģēliski luteriskā draudze bez maksas izmanto vairākas baznīcas telpas, bet Latvijas valsts turpina finansēt baznīcas izpētes, konservācijas un restaurācijas darbus.

Sv. Pētera baznīcas vēsture

Pirmo reizi Sv. Pētera baznīca rakstos minēta 1209. gadā līgumā starp bīskapu Albertu un Jersikas ķēniņu Visvaldi – tā uzcelta kā tirgotāju dievnams un sanāksmju vieta. 15. gadsimtā baznīca tika būtiski papildināta (klāt piebūvēta altāru daļa, velves, 1491. gadā pabeigts 136 metrus augstais tornis). Pētera baznīcas tornī 1352. gadā tika uzstādīts pirmais publiskais pulkstenis Rīgā. Baznīcas tornī stāvēja sargs, kas brīdināja par draudošajām briesmām pilsētai vai ugunsgrēku.

1408.-1409. gados uzcēla jaunu altārdaļu ar pusloka apeju un piecām kapelām, izveidojot trīsjomu baziliku. Tās altāra daļu pēc Rostokas Sv. Marijas baznīcas parauga dižgotikas stilā uzcēla no turienes ataicinātā būvmeistara Johana Rumešotela vadībā. Baznīcas pārbūves un paplašināšanās darbi turpinājās visu 15. gadsimtu, sevišķi gadsimta otrajā pusē (1456.-1491. gados izbūvēja jaunu piramidālu torni).

1524. gadā baznīca smagi cieta tā sauktajos svētbilžu grautiņos – luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot. Nemierus uzsāka Rīgas melngalvji, kas Sv. Pētera baznīcā sadauzīja savu altāri, pēc tam pārējos altārus, sienu rotājumus, svētbildes. Tika sadedzināta arī baznīcas kapelas altārglezna, kuru gleznojis pats Albrehts Dīrers (Dürer1471.-1528.) , kurš uzturējies Rīgā 1521.—1522. gados. Rīgas rāte 1524. gada novembrī aizliedza baznīcā rīkot dievkalpojumus un konfiscēja tās īpašumu. Pēc katoļticīgo iedzīvotāju padzīšanas no pilsētas, ēka tika nodota luterāņu draudzei tās kulta vajadzībām.[2]

Pirmais tagadējā izskata tornis tika uzcelts 1491. gadā, (1456. gadā) bet 1666. gada 11. martā vairāk nekā 130 m augstais tornis vētrā pēc zibens spēriena sagāzās, tāpēc vēlāk 1671.-1690. gados būvmeistaru Ruperta Bindenšū un J. Jostena vadībā baznīca tika pārbūvēta, izbūvējot galveno fasādi, rietumu fasādi ar baroka stila portāliem. 1721. gadā tornī atkal iespēra zibens, izcēlās liels ugunsgrēks, liesmām apņemot visu ēku, un tornis atkal sabruka. Pavisam Pētera baznīcas tornī zibens iespēris 6 reizes. Torni 1743.-1746. gados uzcēla no jauna, un tā augstums bija 120,7 m (atjaunošana sākta ar Krievijas cara Pētera I personīgu rīkojumu, kurš pats esot piedalījies ugunsgrēka dzēšanā). Pētera baznīcas tornis līdz pat Otrajam pasaules karam bija augstākā koka celtne Eiropā. Par baznīcas ērģelnieku no 1767. līdz 1788. gadam strādāja J.S.Baha pēdējais skolnieks Johans Gotfrīds Mītels (Johann Gottfried Müthel).

Līdz pat 1773. gada likumam ēka kalpoja arī kā apbedījumu vieta. Tikai laikā no 1701. līdz 1773. gadam baznīcas velvēs un dārza kapsētā apglabāti 3576 cilvēki.[3] Līdz 1940. gadam bija reģistrēta Latvijas Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamentā kā Vācu evaņģēliski luterisko draudžu savienībasdraudze, kuras praktiski visi locekļi kara gados pameta Latvijas teritoriju.

Degošā Rīga.

Kārtējo reizi Pētera baznīca smagi cieta vērmahta uzbrukuma laikā 1941. gada 29. jūnijā, kad degot sabruka tornis, ēkas jumts, smagi cieta fasāde. Pēc kara ēka palika valsts īpašumā, tajā neielaižot nevienu ticīgo draudzi.

Pēc LPSR valdības rīkojuma 1954.-1984. gadā baznīca tika restaurēta: baznīcas atjaunošanas darbus uzsāka 1954. gadā, vispirms atjaunojot kārniņu jumtu, bet 1967. gadā uzsākot unikālā torņa rekonstrukciju (1968.-1973. gads). Tagadējais tornis ir 123,25 metrus augsts un sastāv no metāla konstrukcijām, tajā iebūvēts lifts, kas apmeklētājus uzved 72 m augstumā. Torņa atjaunošana tika pabeigta 1973. gada 29. jūnijā, tajā pašā datumā, kad tas gāja bojā pirms 32 gadiem. Ēkā iekārtoja izstāžu un koncertu zāli, muzeju, kā arī skatu torni, no kura ļaudis varēja vērot Rīgas panorāmu. Ekā atradās Arhitektūras un pilsētbūvniecības propagandas centrs.

1975. gadā tika iedarbināts no Armēnijas atvestais torņa pulkstenis, bet 1976. gadā tika uzsākta pulksteņa zvanu spēle, kas 5 reizes dienā atskaņo latviešu tautas dziesmas “Rīga dimd” melodiju. Pilnībā Pētera baznīca tika atjaunota 1983. gadā, taču restaurācijas darbi turpinājās arī vēlākajos gados.

Vidusjoma griesti sasniedz 30 metru augstumā un tos pārsedz jaunas velves. Atjaunotas kapenes, to skaitā baroka formās veidotā Zilās pilsoņu gvardes kapene. Uzstādītas senās kokā grieztās epitāfijas, kas pirms kara bija izvestas uz Poliju un tur tika saglabātas – epitāfiju restaurācija turpinās. 1995. gada 21. augustā zālē atklāja Sv. Pētera baznīcas restauratoriem veltītu plāksni. Līdzekļus kanceles būvei ziedoja vācbaltu atbalsta grupa Vācijā “Forderkreis”. 1997. gadā sakristejā tika restaurētas E.Todes vitrāžas (vitrāžas māksliniece I.Kārkluvalka), sienas iesegtas ar atjaunotām holandiešu flīzēm (keramiķes I.Pētersone, D.Zvanītāja, I.Vipule).

1991. gada 29. jūnijā baznīcā tika atsākti dievkalpojumi, bet Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB) uzsāka sarunas ar valsti par ēkas pārņemšanu savā īpašumā.[4]

Gailis un lode — šī rotājuma simbolika

Plakanie vējrāži, arī ar gaiļa siluetu, ir pieskaitāmi pie senākajiem Ziemeļeiropas vēja rādītājiem — karogiem un pieder pie tā saukto pūķu karogu grupas. Pūķa karoga princips: vējrādis atrodas masta (karoga kāta) vienā pusē. Ja “karogu” veido gaiļa siluets, tad tas skatās pa vējam. Pētera baznīcai ir divi vēja rādītāji, kuri izgatavoti kā pūķu karogi. Tie atrodas celtnes austrumu daļā — viens vidusjoma jumta galā virs apsīdas, otrs — virs sakristejas. Abi ir vienādi un attēlo ejam svēto Pēteri ar atslēgu rokās. Kāpņu tornīšu arī rotā karodziņi, vienā no tiem izgriezts gada skaitlis “1723”.

Baznīcas torņus vainago ne tikai gailis, parasti torņa nobeigumu papildina tieši smailes galā uzstādīta lode. Iespējams, ka šim rotājuma elementam sākumā bijusi tikai dekoratīva loma, taču vēlāk tā kļuvusi par piemiņas rakstu glabātuvi. Lodē ievietoti ruļļi ar ziņām par celtnes vēsturei un celtniekiem.

Pētera baznīcai, kopš tās gotiskā 15. gadsimta torņa līdz 1941. gadam, bijuši seši vēja rādītāji — gaiļi.

1491. gadā pēc torņa pabeigšanas uzstāda pirmo gaili. 1538. gadā, kad tiek apšūts tornis ar vara plātnēm, šo gaili remontē. Tajā pašā gadā to atkal uzliek smailē. 1576. gadā spēcīga vētra gaili saliec, tāpēc to noņem.

1577. gada 13. jūlijā uzstāda jaunu, otro gaili. 1577. gada 4. oktobrī “neparasti stiprs vējš to nopūš” no torņa.

1578. gada 11. jūlijā uzliek jauno lodi, stieni un trešo gaili. Tas ir 1612. gadā Rīgas panorāmā (“Mollīna gravīrā”) attēlotais skrejošais gailis. 1651. gadā, pēc 73 gadu ilgas kalpošanas, stipri bojātu, to noņem.

1651. gada 14. maijā uzliek ļoti lielu apzeltītu ceturto gaili. 1659. gada 17. novembrī spēcīga vētra astoņos no rīta to kopā ar lodi norauj no stieņa un nosviež baznīcas pagalmā.

1660. gada 26. jūlijā tornī tiek uzlikts jauns apzeltīts piektais gailis, kurš atrodas torņa smailē, līdz tas 1666. gadā sabrūk.

1688. gadā Ruperts Bindenšū vaicā rātei, ko uzstādīt Pētera baznīcas torņa smailē — zvaigzni, kā paredzēts Jostena projektā, vai gaili. Pēc diviem mēnešiem viņš demonstrē torņa modeli, kuru rotā pilsētas mazais ģerbonis, divas atslēgas, krusts un valdnieka kronis. Smailes pašā augšā — gailis. Rāte to neakceptē, bet uzdod izgatavot jaunu modeli, kuru vainagotu vienīgi lode un gailis. Bindenšū izstrādā zīmējumu, kurā redzams smailes galā stāvošs gailis. Galīgajā variantā, kuru rāte pieņēma, bija iecerēts uz stieņa likt tupošu gaili.

1690. gada 10. maijā no pulksten astoņiem līdz deviņiem no rīta tornī uzliek sesto gaili. 1709. gadā šim vēja rādītājam remontē gaiļa saliekto asti. 1746. gada 9. oktobrī Johans Vilberns smailē uzliek pēc 1721. gada ugunsgrēka atjaunoto lodi un gaili. Tos uzver uz iepriekšējā torņa stieņa, kurš pēc iztaisnošanas un izlabošanas atkal iebūvē jaunā torņa konstrukcijā. 1941. gada 29. jūnijā gailis, lode un stienis, tornim gāžoties, nokrīt zemē. Gruvešos tie tiek uzmeklēti un pēc tam saglabāti. Tagad gailis un lode ir restaurēti un eksponēti Pētera baznīcā. Savukārt stienis jau trešo reizi ir iebūvēts torņa galā.

1970. gada 21. augustā uz tā uzlika jaunu, septīto gaili, kas ir iepriekšējā darinājuma precīza kopija. Gaiļa restaurācija notika arī 2009. gadā. Apzeltītais gailis ir 158 kg smags, no krūtīm līdz astes galam — 2,10 m garš, no sekstes augšas līdz vēdera apakšai — 1,53 m augsts. Gailis un zem tā esošā lode veidota no vara skārda, kas pārklāts ar ļoti plānām zelta plāksnītēm, izmantots 140 gramu zelta.

Attēlu galerija

 

 

Skatīt arī

Literatūra

Ārējās saites

Ziņas

Rīgas pils

Rīgas pils Daugavas krastmalā Vecrīgā pie Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs

Koordinātas56°57′3″N 24°5′59″E (karteRīgas pils (Rīgas ordeņpils) ir viduslaiku pils, Latvijas Republikas Valsts prezidenta rezidence RīgāDaugavas krastā. Livonijas ordeņa pils — mestra rezidence šajā vietā uzcelta 1340. gadu beigās[1] (Rīgas II ordeņpils), 1484. gadā nopostīta, un 1515. gadā uzcelta no jauna (Rīgas III ordeņpils).

Rīgas pils Daugavas krastmalā Vecrīgā pie Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs
Rīgas pils Daugavas krastmalā Vecrīgā pie Vanšu tilta. Aiz pils redzams Sv. Jēkaba katedrāles tornis. Labajā pusē pils ainavā iekļaujas Sāpju Dievmātes katoļu baznīca.

Vēlāk pilī atradās poļu un zviedru vietvalžu rezidences. Pēc tam Krievijas impērijas Baltijas provinču (Rīgas) ģenerālgubernatoru un Vidzemes gubernatoru mītne.

Kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, pilī ierīkota Latvijas Republikas Valsts prezidenta rezidence. Padomju laikā Rīgas pilī atradās Pionieru pils un dažādi muzeji.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tā restaurēta. Pilī iekārtotas reprezentācijas telpas un Valsts prezidenta apartamenti. Rīgas pils ir Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, viena no Vecrīgas dominantēm, viena no izcilākajām viduslaiku pilīm Latvijā. Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjers iekļauts Latvijas kultūras kanona arhitektūras un dizaina sadaļā.[2]

Rīgas pils Vēsture

Pirmā Zobenbrāļu ordeņa pils (Rīgas I ordeņpils) atradās tagadējās Konventa sētas vietā Vecrīgā. Rīgas pilsoņi pili nopostīja Livonijas pilsoņu karā ar Livonijas ordeni (1297—1330).

1330. gadā, sakarā ar Livonijas pilsoņu kara miera līguma noteikumiem, Rīgas pilsētai bija jāatjauno Livonijas ordeņa cietoksnis Daugavmalā agrākā Svētā Gara hospitāļa vietā. No šīs vietas ordenis varēja kontrolēt kuģu satiksmi Daugavā. Vieta gan tiek ierādīta, taču, spriežot pēc vēstures avotiem, lielāko daļu pils celšanas darbu nākas organizēt pašam Livonijas ordenim.

Rīgas II ordeņpils

Rīgas pils 18.gadsimtā, J.K.Broces zīmējums

1340 . gada beigās pabeigta Rīgas pils (Rīgas II ordeņpils) celtniecība. Šī pils vēsturnieku aprindās tiek saukta par Monheimas Eberharda pili pēc jaunās pils pamatlicēja, toreizējā Livonijas ordeņa mestra vārda.[1] 1481. gadā, sakarā ar pastāvīgajiem nemieriem, Livonijas ordeņa mestrs, ordeņa arhīvs un kase tika pārvesti uz Cēsu viduslaiku pili. Kopš šī laika Livonijas ordeņa rezidence atradās Cēsīs.

1484. gadā Livonijas Konfederācijas iekšējo karu rezultātā Rīgas II ordeņpils tika vēlreiz pilnīgi nopostīta.

Rīgas III ordeņpils

1491. — 1515. gadā pils tika no jauna uzcelta uz vecās pils pamatiem. Virs galvenās ieejas pilī tika izvietota Svētās Marijas un tā laika Livonijas ordeņa zemes mestra Valtera fon Pletenberga skulptūras. Tās ir saglabājušās vēl šobrīd. 1562. gadā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers Rīgas pils telpās nodeva ordeņa regālijas Polijas karaļa pārstāvim Nikolajam Radvilam. Līdz ar to beidza pastāvēt Livonijas ordenis.

1621. gadā pils nonāca Zviedrijas karaļa pārvaldībā.  Tika uzsākti nolaistās pils sakārtošanas un nostiprināšanas darbi. 1783. gadā pilij uzceļ mūsdienās redzamo fasādi, notiek arī citi pārbūves darbi. 1795. gadā pilī tika iekārtota Rīgas (Vidzemes) ģenerālgubernatora mītne, kas šeit saglabājās līdz 1917. gadam. Krievijas Impērijas laikā pils arsenālu pārveidoja par tagadējo Austrumu piebūvi.

1860. gados pilī ienāca arī sabiedriskas zinātnes organizācijas. Šeit atradās telpas Baltijas senatnes un vēstures pētītāju biedrībai un Rīgas pilsoņu literāri praktiskajai biedrībai. Šādi tika likts pamats Rīgas pils izmantošanai muzeju vajadzībām.

Rīgas pils 19. gadsimtā

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada vasarā pils tornī sāka plīvot Latvijas karogs. Rīgas pilī iekārtoja Latvijas Valsts prezidenta kancelejas un Latvijas Ministru prezidenta darba un reprezentācijas telpas. Valsts prezidentam piešķīra telpas pils ziemeļu daļā, kādreizējās ģenerālgubernatora telpas. Pirmās brīvvalsts prezidenti strādāja un dzīvoja pilī. 1921. gadā telpu interjeru uzaicināja iekārtot Eiženu Laubi un Ansi Cīruli.

No 1938. līdz 1939. gadam Eižens Laube pārprojektēja Kārļa Ulmaņa darba telpas, modernizēja pils vestibilu, uzcēla augstāko pils torni — Trīs Zvaigžņu torni, uzbūvēta svētku zāle un Priekšpilī iekārtots Valsts prezidenta kabinets.[3] Šīs pārbūves radīja izcilus Art Deco stila interjerus un mākslas darbus.

Tūlīt pēc Latvijas valsts neatkarības iznīcināšanas 1940. gadā kādreizējā Valsts prezidenta pilī apmetās Latvijas PSR Tautas komisāru padome. 1941. gada janvārī Latvijas PSR Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu par Rīgas pils nodošanu Republikas pionieru vajadzībām. Un 1941. gada februārī pils ziemeļu daļā tika iekārtota Pionieru pils. 1952. gadā Latvijas PSR Pionieru pili nodeva Rīgas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes Izpildu komitejai un pārdēvēta par Rīgas Pionieru pili.

1956. gadā Svētku zāles gleznojumiem pievienoja Ģederta Eliasa gleznu ”1905. gads”, T. Graša ”Dziesmu svētki” un P. Ozoliņa ”Līgo svētki”.[4]

1988. gada 11. novembrī pils tornī atkal tika pacelts Latvijas valsts karogs. 1994. gadā pilī atgriezās Latvijas Valsts prezidents.

Rīgas pils 21. gadsimtā

2013. gada 20. jūnija vakarā Rīgas pilī izcēlās paaugstinātas bīstamības ugunsgrēks, kurā cieta pils jumta konstrukcijas un bēniņi 2400 kvadrātmetru platībā kā arī pils ceturtais stāvs 600 kvadrātmetru un trešais stāvs 200 kvadrātmetru platībā. Gandrīz pilnībā izdega Valsts Prezidenta pils Sarkanā zāle, mazāk bojāta Baltā zāle, Svētku zāle, Sūtņu zāle un Ģerboņu zāle. Ugunsgrēkā cietusi arī daļa no Nacionālā vēstures muzeja telpām.[5] Ugunsgrēku izdevās likvidēt nākamajā dienā pulksten 14.21.

2015. gada nogalē pabeigta Rīgas pils Priekšpils un Austrumu piebūves restaurācija, kas ilga 3 gadus.[6] 2016. gada 22. augustā Latvijas prezidents Raimonds Vējonis atgriezās savā atjaunotajā darba vietā.

Apraksts

Triju zvaigžņu tornis

Rīgas pils, 1789

Saskaņā ar 17. gadsimta plāniem Rīgas pils sākotnēji bija no visām pusēm norobežota ar ūdens šķēršļiem.

Nav saglabājušies laikabiedru zīmēti Rīgas II ordeņpils attēli, ziņas par tās uzbūvi ir diezgan pretrunīgas. Ir grūti nošķirt II un III ordeņpils būvelementus.

Mūsdienās redzamās III ordeņpils viduslaiku daļa pēc plānojuma ir tuvu kvadrātam, kura malu garums — ap 53 — 57 metri. Viduslaiku pilij bija četri korpusi, kas ietvēra iekšpagalmu. Dienvidaustrumu un ziemeļrietumu stūros izbūvēti masīvi apaļie torņi. Abos pārējos stūros ir mazāki četrstūraini torņi. Mūsdienās pilij ir seši torņi — pils stūros ir Sv. Gara, Svina, Pipera, Ziemeļu tornis. Pēc viduslaikiem ir celti divi torņi — Erkera tornis (17. gadsimta vidus) un Triju zvaigžņu tornis (1938—1939). Rīgas pils sienas ir ap 3 metrus biezas.

Pils apkaimē vairākkārt atrastas pazemes eju atliekas.

Iekšpagalmā atrodas divi izcili vēlās gotikas — manierisma stila ciļņi — “Mestrs Valters fon Pletenbergs” (1515) un “Madonna ar bērnu” (1515). 1649. gadā celto Erkera torni bagātīgi rotā agrīnā baroka stila ciļņi.

Prezidenta kabinets Rīgas pilī

Lai nokļūtu Latvijas Valsts prezidenta kabinetā ir jāiziet cauri anfilādei. Tā sastāv no trim dažādiem kabinetiem — Zaļā salona, Adjutanta telpas (Sarkanā salona) un Sekretāra kabineta (Zilā salona). Zaļajā salonā ir izvietotas Jūlija Federa gleznas un bīdermeijera sarkankoka mēbeļu komplekts. Adjutanta telpā ir izvietoti Latvijas valdnieku portreti un vitrīna ar valsts apbalvojumiem. Sekretāra kabinetā izvietotas Garlība Merķeļa un Johana Kristofa Broces portreti.

Eižens Laube Kārlim Ulmanim kabinetu izveidoja apvienojot divas Gustava Zemgala dzīvokļa telpas.[3] Ozolkoka durvis aiz Valsts prezidenta darba gada, kas ved uz prezidenta dzīvokli tika atvestas no Apriķu muižas.[3]Iepriekš kabinetā bija izvietotas Vilhelma Purvīša gleznas, bet pēc kopš 2015. gada tās ir nomainītas pret Daces Lielās un Līgas Purmales gleznām.[3]

Baltā zāle

Rīgas pils Baltā zāle agrāk saukta arī par Ķeizara zāli. Zāle būvēta 1818. gadā un tās arhitekts ir Frīdrihs Kristiāns fon Breitkreics. Par godu Krievijas impērijas ķeizara Aleksandra II vizītei pēc Paula Hardenaka projekta no 1860. līdz 1862. gadam zāle tika pārveidota iegūstot klasicisma formas. 1938. gadā zāle pārbūves laikā tā ieguva gaišo toni un Baltās zāles nosaukumu. Pēc 2013. gada ugunsgrēka, kas nopostīja Baltās zāles griestus, tie tika uzbūvēti no jauna vadoties pēc arhīva materiālos atrastajām norādēm.[3]

Sūtņu akreditācijas zāle Rīgas pilī

Šī zāle tiek uzskatīta par visautentiskāko Latvijas pirmās brīvvalsts laika paraugu Rīgas pilī. Un oriģinālu latviešu Art Deco interjera stila pienesumu pasaulei.[3]Tādēļ šī zāle ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Zāle ir izveidota bijušajā Lielajā pils viesistabā. Pēc Jāņa Čakstes pasūtījuma šai zālei interjeru veidoja Ansis Cīrulis.

Ģerboņu zāle

Šī sākotnēji bija Sarkanā zāle jeb ģenerālgubernatora ēdamzāle Rīgas pilī. To 1929. gadā sagaidot Zviedrijas karali Gustavu V pārtaisīja par Ģerboņu zāli. Zāles izveides procesā uz griestiem tika attēloti Latvijas pilsētu ģerboņi. Zāles rekonstrukcijas laikā 2015. gadā, griestu zīmējums tika papildināts ar iztrūkstošajiem ģerboņiem. Pie sienām izvietoti četru Latvijas pirmo prezidentu portreti. Rīgas pils Ģerboņu zālē atrodas 20. gadsimta 20. gadu beigās iegādātie Karēlijas bērza mēbeļu komplekti. No tiem iespējams izveidot pārrunu telpu līdz 80 personām.[3]

Svētku zāle

Svētku zāli Rīgas pilī atklāja 1938. gadā uz Latvijas 20. gadu svinībām. Zāles projekta autors ir Eižens Laube un tā ir veidota veco piļu koka arhitektūrā ar latvisku noskaņu.[3] Zāle tika izveidota 6 mēnešu laikā un tās ātrās būvniecības kļūdas tika konstatētas un labotas zāles rekonstrukcijas laikā, kā arī lielu postījumu zālei nodarīja 2013. gada ugunsgrēks. Zāles platība ir 470 m3 un tā stiepjas līdz pat Austrumu piebūves vidum. Rekonstrukcijas laikā tika atjaunoti 1938. gadā aizmūrētie logi. Zāles dienvidu galā tika atjaunots Muzikantu balkons, kur padomju laikos bija uzbūvēta skatuve.

Atsauces

  1. ↑ Pārlēkt uz augšu uz:1,0 1,1 Caune M. Rīgas pils — senā un mainīgā. Rīga, 2004.
  2. Pārlēkt uz augšu Ilze Martinsone. «Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjers 1923-1929». Skatīts: 2013. gada 24. martā.
  3. ↑ Pārlēkt uz augšu uz:3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 Šuste, Marta. “Rīgas pils – senā… vai mainīgā?”. Latvijas arhitektūra (AB&D Alianse) Burtnīca Nr.129: 14.–23. lpp.. ISSN 1407-4923.
  4. Pārlēkt uz augšu Rīgas Pionieru pils vēsture
  5. Pārlēkt uz augšu Rīgas pilī izdeguši 3200 kvadrātmetri; ugunsgrēkā cietušas gandrīz visas pils lielākās zāles laikraksts Diena 2013. gada 21. jūnijā
  6. Pārlēkt uz augšu «Prezidenta pils atgūst spozmi»Delfi. 2015. gada 30. decembrī.

Skatīt arī

Ārējās saites