Vecrīgas panorāma no Vanšu tilta

Vanšu tilts dod dažus ļoti labus skatpunktus Vecrīgas panorāmas un arhitektūras siluetu fotografēšanai. Sv. Pētera baznīca, Rīgas Doms un Rīgas pils kopā ar citām pilsētas torņu smailēm veido fotogrāfa saldo ēdienu. Pavisam jaukas fotogrāfijas izdodas, kad Daugava bezvējā ir gluda kā spogulis un dāvā skaistus baznīcu torņu atspulgus.

Sv Pētera Baznīca Vecrīgā no Daugavas krastmalas Rīgā. Foto: Atis Luguzs
Sv Pētera Baznīca VecrīgāDaugavas krastmalas ainava Rīgā no Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīgas panorāma, Doms un Sv. Pētera baznīca. Daugavas krasta ainava no Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīgas panorāma, Doms un Sv. Pētera baznīca. Daugavas krasta ainava no Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, ( rindā no kreisās) Doma, Anglikāņu un Sv. Pētera baznīcas. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, ( rindā no kreisās) Rīgas Doms, Anglikāņu un Sv. Pētera baznīcas. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, (rindā no kreisās) Doma, Sv. Pētera un Anglikāņu baznīca. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, (rindā no kreisās) Rīgas Doms, Sv. Pētera un Anglikāņu baznīca. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīgas pils Daugavas krastmalā Vecrīgā pie Vanšu tilta. Aiz pils redzams Sv. Jēkaba katedrāles tornis. Labajā pusē pils ainavā iekļaujas Sāpju Dievmātes katoļu baznīca.
Rīgas pils Daugavas krastmalā Vecrīgā pie Vanšu tilta. Aiz pils redzams Sv. Jēkaba katedrāles tornis. Labajā pusē pils ainavā iekļaujas Sāpju Dievmātes katoļu baznīca.

Vanšu tilts, Rīga

Vanšu tilts
Vanšu tilts
Transporta veids Autotransports
Šķērso Daugava
Atrašanās vieta RīgaLatvija
Koordinātas 56°57′04″N 24°05′43″E
Apkalpo Rīgas Tilti
Tilta tips Slīpsaišu
Balstu skaits 2
Posma garums 312 metri
Garums 625 metri (595) [1]
Platums 28,4 metri
Augstums 109 metri
Tilts atklāts 1981. gads 21. jūlijs
 Vanšu tilts Vikikrātuvē

Vanšu tilta celtniecība

Vanšu tilts ir slīpsaišu tilts pār Daugavu Rīgā, tā garums ir 312 metri. Tilts atklāts 1981. gada 17. jūlijā,[2] pēc citas informācijas 21. jūlijā,[3] kā Gorkija tilts. Tas ir viena pilona slīpsaišu tilts ar vienā plaknē izvietotām vantīm ar garāko laidumu pasaulē. [4] Tilts ir vistālāk uz ziemeļiem esošais Daugavas šķērsojums.

2011. gadā tika uzsākta tilta pabeigšanas stadija, sākot būvēt kreisā krasta brauktuvju un ietvju gultnes, ieguldot jaunas apakšzemes komunikācijas, estakāžu balstu būvi. Palpašināta Daugavgrīvas iela, plānota arī jauna tiltu pār Zunda kanālu celšana, kas kalpos kā jauns pieslēgums Daugavgrīvas ielai pie Ķīpsalas virzienā no Raņķa dambja uz Kr.Valdemāra ielu.[5]

Vanšu tilta Vēsture

Vanšu tilts tika uzbūvēts blakus vietai, kur kādreiz atradās pār Daugavu 1945. gadā uzceltais koka pagaidu tilts (tā saucamais Valdemāra tilts). Valdemāra tilts darbojās līdz 1950. gadu beigām. Sakarā ar jaunā Oktobra (tagad Akmens tilta) atklāšanu 1957. gadā, pontontilts, kas līdz tam nodrošināja satiksmi pār Daugavu Akmens tilta vietā, tika pārvietots blakus Valdemāra tiltam. Valdemāra tilta paliekas pastāvēja līdz 1964. gadam, kad tas tika pakāpeniski demontēts.[6]

Vanšu tilts naktī

Vanšu tilta kāpēji pieprasa eklērus

Portāls Kasjauns.lv 2009. gada 27. oktobra rakstā apkopo visus Vanšu tilta iekarotājus.

2005. gadā tiesa par nepieskaitāmu atzina pašu pirmo, turklāt divkārtējo Vanšu tilta iekarotāju Silardu Ilgaču. Viņš pirmais uzkāpa vantīs, par ko saņēma piespiedu ārstēšanu apsardzes uzraudzībā.

2002. gada 4. jūnijā septiņas reizes par zādzībām sodītais Silards sasniedza tilta smaili. Viņa vienīgais ekipējums bija elastīgā saite, aptīta ap labo roku. Silarda kaklā karājās liels koka krusts.

Iepriekšējā vakarā bezpajumtnieku patversmē Silards likteņa biedriem savus plānus neslēpa — esot grēkojis, un, ja nenositīsies, Dievs piedos. Policijas specvienībai Silards lūdza četrus eklērus ar balto pildījumu un minerālūdeni, bet saņēma tikai pēdējo. Jau 10. jūlija vakarā Silards kāpa vēlreiz un atkal prasīja eklērus — jau desmit, bet nedabūja.

Dzeloņstieplēm rotātās Vanšu tilta vantis attur potenciālos kāpējus no tilta smailes iekarošanas. Foto: Atis Luguzs 2018.g. 3.feb.
Dzeloņstieplēm rotātās Vanšu tilta vantis attur potenciālos kāpējus no tilta smailes iekarošanas. Foto: Atis Luguzs 2018.g. 3.feb.

Skatīt arī

Piezīmes un atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu Nepārtraukts laidums, kurš ir atbalstīts tikai ar balstiem.
  2. Pārlēkt uz augšu Pēteris Jērāns (redaktors). Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 768. lpp.
  3. Pārlēkt uz augšu Citas Padomju Rīgas apskates vietas / Vanšu tilts, citariga.lv
  4. Pārlēkt uz augšu Nový Most.
  5. Pārlēkt uz augšu Rīgā pieliks punktu tilta būvei, paplašina maģistrāli. // Dienas bizness. 16.01.2012. 12. lpp.
  6. Pārlēkt uz augšu Gorkija tilts, vesture.lv
  7. Vanšu tilts dod labus skatpunktus Vecrīgas, Daugavas, Rīgas tiltu un Pārdaugavas fotografēšanai.

Ārējās saites

Rīgas pasažieru osta

Rīgas Pasažieru osta (oficiālais nosaukums Rīgas Pasažieru termināls) ir pasažieru osta Latvijas galvaspilsētā Rīgā. Pasažieru ostas adrese ir Eksporta iela 3a.

Koordinātas56°57′33″N 24°05′41″E (karte)

Rīgas Pasažieru termināla ēka

Rīgas Pasažieru termināla piestātne

Rīgas Pasažieru ostas Vēsture

Kā atsevišķa, tikai pasažieru kuģiem, prāmjiem un kruīzu kuģiem domāta piestātne ar īpaši pasažieru uzņemšanai domātu ēku uzcelta 1965. gadā (arhitekti M.Ģelzis, V.Savisko, konstruktors A.Briedis). Sākotnējais nosaukums bija “Jūras pasažieru stacija”.

No 1995. gada līdz 2000. gadam Rīgas pasažieru ostas nosaukums bija A/S “Rīgas pasažieru osta”, un tās funkcijas bija: pasažieru kuģu un prāmju apkalpošana, ostas un citi pakalpojumi, stividorpakalpojumi, kuģu kravu aģentēšana, kravu deklarēšana, sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumi, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, starpniecības un noliktavu pakalpojumu sniegšana. Pēc tam uzņēmējdarbību sāka veikt SIA Rīgas pasažieru termināls, kas šim nolūkam iznomāja piestātni un tās iekārtas no A/S Rīgas brīvosta, tāpēc Rīgas pasažieru ostas oficiālais nosaukums ir Rīgas Pasažieru termināls.

2006. gadā prāmju satiksmi starp Rīgu un Stokholmu sāka kompānija Tallink.

Costa Pacifica heads to the Baltic Sea on river Daugava at Riga, Latvia. Photo: Atis Luguzs, 2017-Aug-13
2017. gada 13. augusta vakarā Rīgas Pasažieru ostu atstāj kruīza kuģis Costa Pacifica. Foto: Atis Luguzs

Pasažieru ostas Statistika

Rīgas Pasažieru ostas termināls. 2008. gada augusts.

Kopš 2006. gada Rīgas pasažieru ostas kopējais pārvadāto pasažieru skaits strauji pieauga. Galvenokārt tas bija saistīts ar Igaunijas kompānijas “Tallink” ienākšanu Rīgas ostā.

Gads Pasažieri
1990 38 100
1991 21 900
1992 84 000
1993 146 300
1994 80 200
1995 98 200
1996 33 500
1997 60 900
1998 100 800
1999 75 100
Gads Pasažieri
2000 60 600
2001 51 100
2002 156 800
2003 278 000
2004 229 400
2005 195 200
2006 246 900
2007 441 914
2008 503 594
2009 691 200
Gads Pasažieri
2010 764 000
2011 839 700[1]
2012 814 755
2013 837 665
2014 737 865
2015 526 243
2016 581 577[2]
2017
2018
2019

Jūras maršruti no Rīgas Pasažieru ostas

Tallink prāmis Isabelle Rīgas Pasažieru ostā. Skats no Balasta dambja Ķīpsalā, 2018. gada 3. februāra vakarā. Foto: Atis Luguzs
Tallink prāmis Isabelle Rīgas Pasažieru ostā. Skats pāri Daugavai no Balasta dambja Ķīpsalā, 2018. gada 3. februāra vakarā. Foto: Atis Luguzs

Atsauces

  • A/s “Rīgas pasažieru osta” dibināšanas un likvidācijas dokumentācija Latvijas Valsts arhīvā – 2300. fonds, dokumentu krājums Nr 12.023
  1. Pārlēkt uz augšu [1], csb.gov.lv 2012
  2. Pārlēkt uz augšu [2], csb.gov.lv

Ārējās saites

Tallink kuģniecība

AS Tallink Grupp
Tips Akciju sabiedrība
Darbības joma transports
Dibināts 1989. gads
Galvenais birojs TallinaKarogs: Igaunija Igaunija
Pakalpojumi jūras pārvadājumi
Mājaslapa www.tallink.com

Tallink (oficiālais nosaukums AS Tallink Grupp) ir Igaunijas uzņēmumu grupa, kas nodarbojas ar kuģniecību Baltijas jūrāTallink ir otrs lielākais Igaunijas uzņēmums pēc apgrozījuma (pēc Ericsson Eesti).[1] Dibināts 1989. gadā. Galvenais birojs atrodas Tallinā.

Tallink pieder 16 kuģu flote, kas pārvadā pasažierus un kravas starp Igauniju, LatvijuSomiju un Zviedriju.

Uzņēmumam ir piecas viesnīcas Tallinā un Rīgā. Tam ir meitas uzņēmums AS Tallink Takso, kas veic taksometra pakalpojumus.

AS Tallink Grupp akcijas tiek kotētas NASDAQ Tallinn biržā. Lielākie akcionāri (2017. gada martā):[2] AS Infortar (38 %), Baltic Cruises Holding L.P. (18 %), Baltic Cruises Investment L.P. (6 %), ING Luxemburg S.A. AIF Account (4 %), ING Luxembourg Client Account(3 %).

Tallink vēsture

Pirmais kuģniecības kuģis Tallink Tallinas ostā 1994. gadā

Tallink pirmsākumi meklējami 1965. gadā, kad Igaunijas kuģniecība sāka regulāru satiksmi starp Tallinu un Helsinkiem.

1989. gada maijā Igaunijas kuģniecība kopā ar Somijas Palkkiyhtymä Oy dibināja kopuzņēmumu Laevandusühisettevõte Tallink. Decembrī tika nopirkts prāmis Scandinavian Sky, kurš pārdēvēts par Tallink un 1990. gada janvārī sāka kursēt starp Tallinu un Helsinkiem. Vēlāk tam pievienojās kuģis Transestonia. 1990. gadā uzņēmums pārdēvēts par Tallink. 1991. gadā uz līgumreisu pamata no mātes uzņēmuma saņemts prāmis Georg Ots. 1990. gadu sākumā pasažieru skaits strauji auga, un no Irish Ferries tika iznomāts Saint Patrick II.

1993. gadā Palkkiyhtymä piederošās Tallink kapitāldaļas pārdeva Igaunijas kuģniecībai.

2006. gadā Tallink sāka regulāru satiksmi starp Rīgu un Stokholmu. 2015. gada februārī kuģu būvētavā Meyer Turku pasūtīta jauna ātrgaitas ar sašķidrināto dabasgāzi darbināma prāmja būvniecība. Lai iegūtu līdzekļus aizdevumu apmaksai, 2015. gada novembrī nolemts prāmi Superstar pārdot kuģniecībai Medinvest SpA (Corsica Ferries Group). Īpašnieku maiņa notiks decembrī. Līdz līdz 2017. gada sākumam prāmi, kas kursē līnijā Tallina—Helsinki, Tallink nomās.[3]

Tallink Flote

Tallink prāmis Isabelle Rīgas Pasažieru ostā. Skats no Balasta dambja Ķīpsalā, 2018. gada 3. februāra vakarā. Foto: Atis Luguzs
Tallink prāmis Isabelle Rīgas Pasažieru ostā. Skats pāri Daugavai no Balasta dambja Ķīpsalā, 2018. gada 3. februāra vakarā. Foto: Atis Luguzs

Tallink pasažieru prāmji

Kuģis Tips Uzbūvēts Tallink
sastāvā
Līnija Kravnesība Karogs Piezīmes
Baltic Queen Kruīza prāmis 2009 2009 TallinaStokholma 48 900 Karogs: Igaunija Igaunija Līdz 11.12.2016 kursēja līnijā TallinaHelsinki.
Romantika Kruīza prāmis 2002 2002 RīgaStokholma

Skatīt: Rīgas Pasažieru osta

39 864 Karogs: Latvija Latvija Pirmais jaunuzbūvētais Tallink kuģis. No 2002. — 2009. un no 2015. — 2016. gadam kuģojis zem Igaunijas karoga līnijā TallinaMariehamnaStokholma. No 2009. — 2015. gadam, kā arī no 2016. gada decembra kuģo zem Latvijas karoga līnijā Rīga — Stokholma.
Star Ātrais Ro-Pax 2007 2007 TallinaHelsinki 36 249 Karogs: Igaunija Igaunija
Victoria I Kruīza prāmis 2004 2004 TallinaMariehamnaStokholma 40 975 Karogs: Igaunija Igaunija
Isabelle Kruīza prāmis 1989 2013 RīgaStokholma

Skatīt: Rīgas Pasažieru osta

34 937 Karogs: Latvija Latvija Nopirkts no konkurenta Viking Line; nomainīja Silja Festival. 2017. gada februārī pārkrāsots baltā krāsā.
Superstar Kruīza prāmis 2008 2008 TallinaHelsinki 34 937 Karogs: Igaunija Igaunija
Megastar Kruīza prāmis 2015 — 2017 2017 TallinaHelsinki 34 937 Karogs: Igaunija Igaunija

Silja Line pasažieru prāmji

Kuģis Tips Uzbūvēts Silja Line
sastāvā
Līnija Kravnesība Karogs Piezīmes
Silja Serenade Kruīza prāmis 1990 1990 HelsinkiMariehamnaStokholma 58 376 Karogs: Igaunija Igaunija
Silja Symphony Kruīza prāmis 1991 1991 Helsinki—Mariehamna—Stokholma 58 377 Karogs: Zviedrija Zviedrija
Baltic Princess Kruīza prāmis 2008 2013 TurkuMariehamna/Longnesa—Stokholma 48 300 Karogs: Somija Somija Saņemts no Tallink, nomainot Silja Europa.
Galaxy Kruīza prāmis 2006 2008 Turku—Mariehamna/Longnesa—Stokholma 48 915 Karogs: Zviedrija Zviedrija Saņemts no Tallink, nomainot Silja Festival.
Silja Europa Kruīza prāmis 1993 1993 Tallina—Helsinki 59 914 Karogs: Igaunija Igaunija No 2014. gada līdz 2016. gada sākumam bija iznomāts AustrālijasBridgeman Servicesprojektam Gorgon LNG kā darbinieku apmešanas vieta. Līdz 2016. gadam atjaunotas pasažieru telpas.

Kravas kuģi

Kuģis Tips Uzbūvēts Tallink
sastāvā
Līnija Kravnesība Karogs Piezīmes
Regal Star Ro-Ro 1999 2004 PaldiskiKapelskāra 15 281 Karogs: Igaunija Igaunija
Sea Wind Ro-Ro 1972 1989 Tallina—Vuosāri 15 587 Karogs: Igaunija Igaunija

Iznomāti citiem operatoriem

Kuģis Tips Uzbūvēts Tallink
īpašumā
Līnija Kravnesība Karogs Piezīmes
Superfast VIII Ātrais Ro-Pax 2001 2006 BelfāstaKērnraiena 30 285 Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste Kopš 2011. gada iznomāts Zviedrijas Stena Line (līdz 2019. gadam)
Superfast VII Ātrais Ro-Pax 2001 2006 Belfāsta—Kērnraiena 30 285 Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste Kopš 2011. gada iznomāts Stena Line (līdz 2019. gadam)
Atlantic Vision(Superfast IX) Ātrais Ro-Pax 2002 2006 Portobasko—Nortsidneja 30 285 Karogs: Kanāda Kanāda Kopš 2008. gada iznomāts Kanādas Marine Atlantic

Nomāti no citiem operatoriem

Kuģis Tips Uzbūvēts Nomas periods Līnija Kravnesība Īpašnieks Piezīmes
Superstar Ātrais Ro-Pax 2008 2015—2017 Tallina—Helsinki 36 400 MedinvestKarogs: Francija Francija Agrāk bijis Tallinkīpašumā.

Agrāk piederējušie kuģi

Nepilnīgs uzskaitījums

Kuģis Tips Uzbūvēts Tallink
īpašumā/sastāvā
Pēdējā līnija Tallink sastāvā Kravnesība Tagadējais īpašnieks Pieraksta osta Piezīmes
Vana Tallinn Kruīza prāmis 1976 1994—2011 RīgaStokholma 10 002 Nav Nav 2011. gadā pārdots Allferries; nosaukums mainīts uz Adriatica Queen. 2014. gadā sagriezts metāllūžņos. Pēdējā zināmā pieraksta osta: Karogs: Togo Togo
Silja Festival Kruīza prāmis 1986 2006—2015 RīgaStokholma 33 818 Corsica Ferries Sardinia Ferries Karogs: Itālija Itālija DženovaKarogs: Itālija Itālija Pilnībā renovēts 2015. gadā; mainīts nosaukums uz Mega Andrea
Regina Baltica Kruīza prāmis 1980 2002—2015 RīgaStokholma 18 345 Skandināvijasvaldības RīgaKarogs: Latvija Latvija[Dati no 2015. gada oktobra] Kalpo kā peldošā viesnīca ŠeringhamāApvienotajā Karalsitē
Superstar Ātrais Ro-Pax 2008 2008—2015 ; 2015—2017 TallinaHelsinki 36 400 MedinvestKarogs: Francija Francija 2015. gadā pārdots Medinvest, bet nomāts no 2015. līdz 2017. gada sākumam un uz laiku atkal atgriezies Tallinksastāvā[3]

Tallink Viesnīcas

Tallink pieder vairākas viesnīcas:

  • Tallink City Hotel, Tallina
  • Tallink Spa & Conference Hotel, Tallina, atvērts 2007. gada martā
  • Pirita SPA Hotel, Tallina
  • Tallink Express Hotel, Tallina
  • Tallink Hotel Riga, Rīga, atvērts 2010. gada aprīlī

Atsauces

Ārējās saites

Rīgas Doms

Rīgas Doms

Rīga, Vecrīgas panorāma, (rindā no kreisās) Doma, Sv. Pētera un Anglikāņu baznīca. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, (rindā no kreisās) Rīgas Doms, Sv. Pētera un Anglikāņu baznīca. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Rīgas Doms (Rīga)

Rīgas Doms
Rīgas Doms
Koordinātas: 56°56′56″N 24°06′15″EKoordinātas56°56′56″N 24°06′15″E (karte)
Pamatinformācija
Valsts Karogs: Latvija LatvijaRīga
Apkaime Vecrīga
Statuss Pabeigts
Celtniecība no 1211
Pielietojums Baznīca
Tehniskais raksturojums
Antena, spice 90 m
Emporis Nr. 110995

Rīgas Doms (tiek dēvēts arī par Doma baznīcu) ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dievnams, arhibīskapa katedrāle Rīgā, Herdera laukumā 6, kurā pastāvīgi darbojas Rīgas Doma evaņģēliski luteriskā draudze. Lielākā viduslaiku baznīca Baltijā, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Doma baznīcas un klostera ansambli veido Latvijas valstij un Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai piederoši nekustamie īpašumi.

Rīgas Doma vēsture

Katedrāles būve

Svētās Marijas katedrāles jeb Rīgas Doma kā Livonijas bīskapijas bīskapa rezidences pamatakmens ir ticis ielikts 1211. gada 25. jūnijā.[1] Svinīgo ceremoniju vadīja bīskaps Alberts. Par nelaimi līdz mūsdienām nav saglabājušās ziņas par Doma būvniecības sākotnējo periodu. Tiek uzskatīts, ka pašreizējā Doma celtniecībā uzsākās straujš attīstības posms 1215. gada pavasarī, kad iekšpilsētā nodega pirmais Doms. Līdzās katedrālei klasiskajā romānikas katedrāļu stilā uzcelts arī Rīgas bīskapijas domkapitula klosteris un Rīgas Doma skola.

Sākotnēji būvēts taisnstūra koris ar trīs pusaploces apsīdām, kam pakāpeniski pievienotas draudzes telpas – trīs jomi pēc bazilikas uzbūves principa. Būvniecības gaitā, ap 13. gadsimta 20. gadiem romānikas konstruktīvā sistēma aizstāta ar gotiskokaļķakmens bluķi ar ķieģeļiem. Rezultātā mainījās baznīcas proporcijas un kompozīcija. Iekštelpu bija paredzēts dalīt ar 8 krustveida balstiem un jomu velves bija domāts pacelt vienā augstumā. Šīs izmaiņas redzamas ēkas ziemeļu portālā, divjomu kapitula sanāksmju zālē un gandrīz kvadrātiskajā klostera pagalmā (kluatrā). Arkotā galerija (velvēm segtā 118 m garā krusteja) ir viens no ievērojamākajiem agrīnās gotikas paraugiem Baltijā. Krustejas 26 traveju augstums un platums ir divarpus reizes mazāks nekā katedrāles dienvidu sānu jomam. To krusta velves balstās uz konsolēm, kas izceļas ar plastisko motīvu bagātību un daudzveidību. Katedrāles celtniecība pabeigta 13. gadsimta otrajā pusē.[2]

15. gadsimta pirmajā pusē katedrāle pārbūvēta: centrālais joms paaugstināts, uzbūvējot rietumu šķērsjomu un sānu kapelas, līdz ar to Sv. Marijas katedrāle tika pārvērsta par baziliku. Tajā pat laikā tika paaugstināts baznīcas tornis, kuram bija astoņstūru piramidāla smaile, kas tajā laikā to darīja par augstāko torni Rīgas pilsētā.

Reformācija

Skats uz Rīgas Domu no Krāmu ielas Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Skats uz Rīgas Domu no Krāmu ielas Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

1524. gadā baznīca smagi cieta t.s. svētbilžu grautiņos – luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot. Nemierus uzsāka Rīgas melngalvji, kas svētā Pētera baznīcā sadauzīja savu altāri. Nākamajās dienās altāru un svētbilžu dauzīšana svētā Pētera un svētā Jēkaba baznīcās kļuva masveidīga, bet vēlāk tā pārsviedās uz Domu, kur bija divdesmit altāri. Rīgas rāte, izmantojot situāciju, novembrī aizliedza Domā rīkot dievkalpojumus, konfiscēja Baznīcas īpašumus, kā arī slēdza katedrāli un klosterus (no izpostīšanas paglābās tikai cisterciešu un franciskāņu sieviešu klosteri). Tad luterāņi vēlreiz izpostīja Domu, iepriekšējā arhibīskapa Jaspera Lindes bronzas kapa pieminekli pārlēja lielgabalos, bet Dievmātes Marijas altāra gleznas nolēma t. s. raganu pārbaudei: peldināja Daugavā un pēc tam sadedzināja. Smags trieciens katoļiem bija baznīcas dārglietu konfiskācija, hospitāļu, domkapitula īpašumu pārņemšana, bibliotēkas daļēja izpostīšana, milzuma mākslas darbu iznīcināšana un garīdznieku, mūku un mūķeņu padzīšana no Rīgas. Pēc katoļticīgo iedzīvotāju padzīšanas no pilsētas, ēka netika izmantota.

1547. gada 21. maijā, svētdienā pirms Vasarsvētkiem, Rīgas iekšpilsētā izcēlās ugunsgrēks, kā rezultātā nodega Doma torņa smaile. 1561. gadā pēdējais Rīgas arhibīskaps markgrāfs Brandenburgas Vilhelms pārdeva izpostīto Doma baznīcu ar palīgēkām Rīgas pilsētai par 18 000 markām (3,6 tonnām sudraba)[3] – kopš tā laika baznīcas ēka bija Rīgas pilsētas īpašumā, kura tur ielaida konkrētu evaņģēlisko luterāņu draudzi kulta īstenošanai. 1595. gadā ēku izremontēja, pārbūvēja, uzcēla jaunu torni ugunsgrēkā bojā gājušā vietā.

Pārbūves 18.-19. gadsimts

1710. gadā Rīgas aplenkuma laikā stipri cieta baznīcas ēkas jumts. Atjaunojot nopostīto, tika pārbūvēti baznīcas sānjomu jumti, mainot jumtu slīpumus. 1772. gadā Krievijas Impērijas ķeizariene Katrīnas II aizliedza apbedīšanu baznīcās, no Doma tika pārvesti apbedījumi, tā rezultātā paaugstinot baznīcas grīdas līmeni. 1775. gadā Rīgas rāte lika nojaukt torņa smaili un uzcelt jaunu – pašreiz redzamo – barokālo torņa nobeigumu.

1856. gadā tika pārbūvēta vecā galvenā portāla priekštelpa, ap ēku tika nojauktas daudzas piebūves. 1884. gadā vācu ērģeļbūves firma “E.F.Walker&Co” baznīcā iebūvēja slavenās Doma ērģeles, kas tolaik bija lielākās pasaulē – 6768 koka un metāla stabules. No 1881. gada līdz 1914. gadam norisinājās Vēstures un senatnes pētītāju biedrības Rīgas Doma būvnodaļas veiktie remonta un restaurācijas darbi baznīcā un krustejā. 1888.—1891. gados virs krustejām izbūvēja telpas Rīgas muzejam un arhīvam (tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs). No 1888. gada Rīgas Doms bija Vācu evaņģēliski luterisko draudžu savienības īpašums, ierakstīts zemesgrāmatā uz Doma baznīcas vārda.

Rīgas Doma koncertzāle

Laikā no 1959. gada līdz 1962. gadam Doms tika pielāgots koncertzāles vajadzībām: veikts ērģeļu kapitālais remonts, tika demontēts altāris un ievietoti krēsli ar skatu uz ērģelēm. Dienvidu spārnā izvietoja Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, visu ēku nododot muzeja pārziņā. 1981.—1984. gados pēc LPSR valdības pasūtījuma Nīderlandes ērģeļbūves firma “Flentrop Orgelbouw Zaandam” veica ērģeļu rekonstrukciju. Paralēli tika veikti interjera restaurācijas darbi un rekonstruētas inženierkomunikācijas, nomainīts torņa smailes vara apšuvums, abu galeriju margas, izgatavots jauns gailis un restaurēta lode, iekārtota torņa automātiskās ugunsdzēšanas sistēma, uzstādītas iekārtas gaisa kondicionēšanai zālē un tornī izbūvētas telpas to izvietošanai. 1989.—1990. gados pie baznīcas sienas izveidoja plašu padziļinājumu, norokot ap 3 m biezo gadsimtos uzkrāto kultūrslāni, kas ļauj uztvert Doma baznīcas sākotnējos apjomus un redzēt 13. gadsimtā būvētos pamatus.

Rīgas Doms mūsdienās

Rīgas Doms, laterna Doma laukumā Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīgas Doms, laterna Doma laukumā Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

1991. gadā, atjaunojoties Latvijas Republikai, Rīgas Doma ēka nonāca Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas rīcībā. 1992. gadā Latvijas Republikas Augstākā padome noteica, ka likums “Par īpašumu atdošanu reliģiskām organizācijām” neattiecas uz valstij īpaši nozīmīgo kultūras pieminekli, Rīgas Domu, kura statuss jānosaka ar īpašu likumu, kuru pieņēma vēlāk[4], atzīstot “Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašumtiesības uz tās vēsturisko īpašumu — Rīgas Domu un tam piesaistīto zemesgabalu, izņemot Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ēku un tai piesaistīto zemesgabalu”.

Nepietiekami kvalitatīvas ēkas uzturēšanas dēļ ēkas tehniskais stāvoklis strauji pasliktinājās. 2004. gada 7. jūnijā Latvijas Republikas kultūras ministre Helēna Demakova uzdeva uz pārbaudes laiku slēgt Rīgas Domu, jo ēkas izpētē tika konstatēts, ka jebkurā brīdī var krist Doma vidējā kolonna.[5] 2005. gadā Rīgas Domu iekļāva “Pasaules pieminekļu fonda” 2006. gada 100 apdraudētāko objektu sarakstā. Kopš 2011. gada notiek baznīcas restaurācijas darbi.[6]

Rīgas Domā aktīvi darbojas Doma draudze. Svētdienās un darbadienu rītos notiek regulāri dievkalpojumi. Valsts svētkos un dažādos valsts mēroga pasākumos Rīgas Domā notiek īpaši dievkalpojumi. Rīgas Doms turpina darboties arī kā koncertzāle.

Attēlu galerija

 

 

Skatīt arī

Piezīmes un atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu Rīgas Doms / Doma vēsture, doms.lv
  2. Pārlēkt uz augšu Zilgalvis J., Tapiņa I., Šnē A. 100 apdraudētākie kultūras pieminekļi Latvijā. – VKPAI: Rīga, 2004.
  3. Pārlēkt uz augšu Kolbergs A. Rīga kājāmgājējiem. — A.K.A.: Jūrmala, 2001., – 34. lpp., ISBN 978-9984-548-00-7 Nepareizs ISBN
  4. Pārlēkt uz augšu Doma baznīcas un klostera ansambļa likums
  5. Pārlēkt uz augšu Rīgas Doma draudze nevēlas pamest savu baznīcu
  6. Pārlēkt uz augšu Kā notiek Rīgas Doma baznīcas restaurācija Diena.lv

Literatūra

  • Rīgas Doma vitrāžas. / sast. Maija Stefane; teksta aut. Ojārs Spārītis – Rīga, 1997. – 102 lpp.

Ārējās saites

Rīga

Rīga
Latvijas galvaspilsēta
Rīga
Karogs: Rīga
Karogs
Ģerbonis: Rīga
Ģerbonis

Rīga (Latvija)

Rīga
Rīga
Koordinātas: 56°56′51″N 24°6′23″EKoordinātas56°56′51″N 24°6′23″E (karte)
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Pirmoreiz minēta 12. gadsimtā
Dibināta 1201. gadā
Pilsētas tiesības kopš 1225. gada[1]
Administrācija
 • Tips Rīgas dome
 • Domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs(Saskaņa)
Platība
 • Galvaspilsēta 307,17 km2
 • sauszeme 258,67 km2
 • ūdens 48,5 km2
Augstums 6 m
Iedzīvotāji (01.01.2016.)[2]
 • Galvaspilsēta 698 529
 • blīvums 2 274,1/km²
 • aglomerācija 1 081 137
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-10(01-84)
Mājaslapa www.riga.lv
 Rīga Vikikrātuvē

Rīgas pilsētas logotips

Rīga ir Latvijas galvaspilsēta un galvenais rūpnieciskais, darījumu, kultūrassporta un finanšu centrs Baltijas valstīs, kā arī nozīmīga ostas pilsēta. Ar 704 476 iedzīvotājiem 2017. gadā[3] tā ir lielākā pilsēta Baltijas valstīs un trešā lielākā pilsēta (pēc Sanktpēterburgas un Stokholmas) visā Baltijas jūras reģionā (pēc iedzīvotāju skaita pilsētas robežās). Rīgas pilsētas platība ir 307,17 km2. Rīgas pilsētas robežās dzīvo aptuveni viena trešdaļa, bet Rīgas aglomerācijā (Rīga un tai pieguļošā teritorija, ieskaitot tuvākās pilsētas) gandrīz puse (0,94 miljoni) visu Latvijas iedzīvotāju. Rīgas plānošanas reģionā 2010. gada sākumā dzīvoja 1 081 137 iedzīvotāji.

Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā un tas ir ievērojams ar jūgendstila arhitektūru, kurai pēc UNESCO viedokļa nav līdzīgu pasaulē.[4] Rīga bija viena no 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētām.[5]

Read about Riga in english language > here >

Rīga vēsturē

Pamatraksts: Rīgas vēsture

Kopš dibināšanas 1201. gadā līdz mūsu dienām Rīga ir Baltijas valstu lielākā pilsēta un viena no ievērojamākajām ostām Baltijas jūras austrumdaļā. Politiski un administratīvi tā ilgu laiku bijusi reģiona politiskais centrs, bet sākot ar 20. gadsimtu — Latvijas Republikas galvaspilsēta.

Rīga ir bijusi galvaspilsēta šādām valstīm un autonomajām teritorijām:

Aktuālā Rīgas pilsētas attīstība

21. gadsimta pirmā desmitgade iezīmējās ar strauju celtniecības apjoma pieaugumu, kuru veicināja Latvijas straujā ekonomiskā izaugsme 2000. gados. Rīgā tika uzceltas daudzas daudzstāvu dzīvojamās un ofisu ēkas, no kurām pirmā atjaunotās Latvijas augstceltne bija Saules akmens Ķīpsalā. Tika sākta Latvijas Nacionālā bibliotēkas ēkas — “Gaismas pils” celtniecība. 2008. gadā tika atklāts Dienvidu tilts, kurš bija pirmais kopš 1970. gadiem uzbūvētais tilts pār DaugavuRīgas Satiksme pilnībā atjaunoja autobusu parku, kā arī daļēji atjaunoja trolejbusu un tramvaju parku.

2003. gadā Rīgā notika Eirovīzijas dziesmu konkurss. 2006. gada maijā Rīgā notika Pasaules čempionāts hokejā, bet tā paša gada novembrī 19. NATO samits.

Sakarā ar globālo finanšu krīzi 2008. gadā Latvijas ekonomika pēc rekordstraujas attīstības 2000. gados pārkarsa. Nonākot recesijā, daudzi celtniecības un attīstības projekti tika ierobežoti vai apturēti, tomēr bija arī projekti, kuru attīstība apturēta netika. Nozīmīgākie no tiem bija Dienvidu tilts ar piebraucamajiem ceļiem abpus Daugavas, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka (tā dēvētā “Gaismas pils“).

Ģeogrāfija

Rīgas pilsēta atrodas Latvijas centrālajā daļā, Rīgas jūras līča dienvidu piekrastē, Viduslatvijas zemienēRīgavas un Tīreļu līdzenuma teritorijā, abos Daugavas krastos (teritoriju Daugavas kreisajā krastā sauc par Pārdaugavu). Rīga ir tipiska līdzenuma pilsēta ar atsevišķiem pauguriem, no kuriem augstākais ir Dzegužkalns — 26 metri virs jūras līmeņa. Vidējais virsmas augstums ir aptuveni 6 metri.

Izplatīti leduslaikmeta beigu posma un pēcleduslaikmeta Baltijas ledus ezera abrāzijas—akumulācijas, Litorīnas un Pēclitorīnas jūras un deltu akumulatīvie, upju erozijas un akumulatīvie veidojumi, pēcleduslaikmeta kāpas, purvi. Pārsvarā plakani vai viļņoti, vietām pārpurvoti līdzenumi, kas atrodas 1—11 metrus virs jūras līmeņa. Vietām stiepjas vairākus kilometrus garas, paugurainas kāpu grēdas un atsevišķi 1—3 hektārus lieli kāpu masīvi, kuru augstums 10—28 metri virs jūras līmeņa.

Klimats

Pamatraksts: Rīgas klimats

Rīgas klimata veidošanā svarīga nozīme ir Atlantijas okeāna mēreno platuma grādu gaisa masām, kas saistītas ar aktīvu ciklonisko darbību. Tāpēc te bieži ir nokrišņi un apmācies laiks. Vasaras ir relatīvi vēsas. Aptuveni 220 dienas gadā Rīgā valda jūras gaisa masas. Klimatu ietekmē arī apbūve, saimniecisko objektu izvietojums, laukumu un parku platība, lielu ūdenstilpju (Rīgas jūras līčaDaugavasĶīšezera) tuvums. Gaisa piesārņojuma dēļ vidējā temperatūra Rīgā parasti ir 2—3 grādus augstāka nekā pilsētas tuvākajā apkārtnē.

Saules leņķa maksimums ir 22. jūnijā, 56,4°, bet zemākais — 22. decembrī, tikai 9,6° virs horizonta. Rīgā visos gadalaikos ir palielināts mākoņainums, tāpēc faktiskais saules spīdēšanas ilgums vasarā ir 54—57%, ziemā tikai 14—25% no iespējamā. Vidēji gadā saule Rīgā spīd 1812 stundas — attiecīgi jūnijā vidēji 282 stundas, bet decembrī 25 stundas. Ziemā bez saules ir vidēji 13—20, bet vasarā tikai 1—2 dienas mēnesī. Summārā gada radiācija Rīgā sasniedz 3460,9 MJ/m2 (82 kcal/cm2), no tās jūnijā — 615,9 MJ/m2 (82 kcal/cm2), bet decembrī 25,2 MJ/m2 (0,6 kcal/cm2).

Temperatūra

Viszemākās gaisa temperatūras Rīgā parasti tiek reģistrētas janvārī un februārī.

  • −34,9 °C (1956. gada 1. februāris)
  • −33,7 °C (1970. gada 30. janvāris)

Visaugstākās gaisa temperatūras Rīgā parasti tiek reģistrētas jūlijā un augustā.

  • +34,5 °C (1885. gada 15. jūlijs) [6]
  • +34,1 °C (2002. gada 31. jūlijs)
  • +33,6 °C (1959. gada 13. jūlijs un 2002. gada 1. augusts)

Okeāna gaisa masu ietekmē ziemā ir raksturīgi atkušņi, līdz pat 10 dienām mēnesī. Sala periodi parasti sākas decembra vidū un turpinās līdz februāra beigām. Ļoti aukstas ziemas pēdējos 50 gados bijušas 1939./1940., 1941./1942., 1955./1956., 1978./1979., 1984./1985., 1986./1987. gados. Vasarā gaisa temperatūra galvenokārt ir no +5 līdz +15 grādiem naktī līdz +20, +25 grādiem dienā. Diennakts temperatūras amplitūda sasniedz 8—10 grādus, reizēm pat 20 grādus. Periods, kad vidējā diennakts temperatūra Rīgā pārsniedz +15 grādus, nav garš (no jūnija vidus līdz augusta beigām). Karsts laiks, kad vidējā diennakts temperatūra pārsniedz +25 grādus, vasarā maksimāli iespējams 7—9 dienas (1936, 1939. gadi). Pavasaris ir auksts un ieildzis, bet rudens silts un garš.

Veģetācijas periods, kad diennakts vidējā temperatūra +5 °C vai augstāka, sākas vidēji 14. aprīlī un ilgst 192 dienas, augu augšanas aktīvais periods (temperatūra +10 °C vai augstāka) — 144 dienas. Salnas parasti beidzas ap 25. aprīli, bet atsevišķos gados var būt vēl 15. maijā (1927. gads). Agrākās rudens salnas reģistrētas 1906. gada 26. septembrī. Apkures sezona, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra ir +8 °C vai zemāka, sākas 8. oktobrī un ilgst 204 dienas. Pilsētas centrā, tāpat kā visās lielajās pilsētās, ir siltāks nekā nomalēs. Ziemā šī temperatūras starpība var sasniegt pat 8—10 grādus un vairāk. Daudz agrāk beidzas pavasara un vēlāk sākas rudens salnas (atšķirība līdz 20 dienām).

Mēreno platuma grādu jūras gaisa masas valda vidēji 179 dienas gadā. Aukstajā gadalaikā tās bieži rada atkusni, bet dažos gados padara stipri maigāku pat visu ziemu. Vasarā tās atnes vēsu, mākoņainu un lietainu laiku. Sevišķi vēsa un lietaina bija 1974. gada vasara. Ciklonu maksimums novērojams rudenī — 55 dienas, vasarā — 41 dienu. Reizēm 50—60 dienas gadā ieplūst arktiskās gaisa masas, kas izraisa strauju gaisa temperatūras pazemināšanos, bet ziemā stipru salu ar temperatūrām zem −30 °C. Tomēr parasti tas nesaglabājas ilgāk par 2—3 dienām. Dienvidu cikloni no Vidusjūras un Melnās jūras dažreiz vasarā atnes tropiskās gaisa masas. Ik gadu vidēji 160—180 dienas Rīgā valda anticikloni. Tad parasti ir sauss un skaidrs laiks. Ziemā tie stipri pazemina temperatūru, bet vasarā ir cēlonis ilgstošam karstumam. Anticiklona ietekmē sevišķi sausa un karsta bija 1972. gada vasara. Gada laikā Rīgai vidēji pāri iet 170—180 dažādas atmosfēras frontes. Ar tām saistās vēja pastiprināšanās, nokrišņipērkona negaisikrusaputeņiZiemā siltās atmosfēras frontes izraisa atkalumiglu un smidzinošu lietu.

Rīgas vidējās, minimālās un maksimālās temperatūras, kā arī vidējā nokrišņu daudzuma tabula.[7][8]

Rīgas meteoroloģiskie dati.
Temperatūra ( °C )
Mēnesis Jan Feb Mar Apr Mai Jūn Jūl Aug Sep Okt Nov Dec Gadā
Absolūtais maksimums (°C) +10,2
2007
+13,5
1990
+20,5
1968
+27,9
2000
+30,1
1958
+32,5
1988
+34,1
2002
+33,6
2002
+29,3
1968
+23,4
1966
+17,2
1968
+11,7
2015
+34,1
2002
Augstākā vidējā temperatūra (°C) +2,6
1989
+4,4
1990
+4,8
2007
+8,2
1990
+14,9
1963
+17,7
1956
+22,0
2010
+19,2
2010
+14,9
2006
+9,9
1967
+5,6
1978
+4,9
2006
+10,7
Vidējā mēneša temperatūra (°C) −3,5 −3,4 +0,1 +5,0 +11,6 +15,3 +17,2 +16,5 +11,8 +7,1 +2,3 −1,5 +6,5
Zemākā vidējā temperatūra (°C) −14,2
1987
−13,4
1985
−7,7
1952
+0,9
1955
+8,0
1980
+12,6
1962
+14,3
1979
+13,3
1956
+9,7
1986
+2,7
1976
−2,8
1965
−10,5
1978
+3,2
Absolūtais minimums (°C) −33,7
1970
−34,9
1956
−23,3
1960
−11,4
1963
−5,3
1944
−1,2
1965
+4,0
1968
+0,0
1966
−4,1
1976
−8,7
1979
−19,0
1998
−31,9
1978
−34,9
1956
Sniega sega
Mēnesis Jan Feb Mar Apr Mai Jūn Jūl Aug Sep Okt Nov Dec Summa
Vidējais sniega segas biezums (cm) 9 12 7 2 6
Maksimālais sniega segas biezums (cm) 65
1908
79
1900
76
1900
13 39
2003
34 46
2010
79
1900
Saulainība
Mēnesis Jan Feb Mar Apr Mai Jūn Jūl Aug Sep Okt Nov Dec Summa
Vidējais saulaino stundu skaits mēnesī 36 65 133 237 280 296 296 246 186 91 31 24 1922
Avots: Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra un pagoda.ru.net. Novērojumi kopš 1923. gada.

Rīgas Fauna

Rīgā primārā ir piejūras līdzenumu fauna, kas sastāv no priežu un jaukto mežu dzīvniekiem, no zālāju un purvu, smilšainu un purvainu augšņu iemītniekiem, kā arī no dažādu ūdenstilpju apdzīvotājiem. Līdz ar cilvēka saimnieciskās darbības intensifikāciju pilsētas fauna ir radikāli pārmainījusies un noplicinājusies. Rīgas centrālajā daļā primārā fauna ir gandrīz pilnīgi iznīkusi, daļēji tā saglabājusies izklaidus apbūvētajos rajonos, bet samērā labi pilsētas perifērijā.

Mājas balodis, izplatīts putns Rīgā

Rīgas zīdītājdzīvnieku fauna nav speciāli pētīta, tādēļ precīzu konstatēto sugu skaitu nevar noteikt. Pilsētas nomalēs, kā arī dzīvojamajos rajonos samērā bieži ieklejo aļņi, dažkārt stirnas, retāk mežacūkas, vairākkārt ieklīdušas rudās lapsas. Mežos, kapsētās un parkos sastopamas Eirāzijas vāveres, pilsētas nomalēs un Daugavas salās — pelēkais zaķis, piemērotos biotopos iespējams atrast Eiropas kurmi, retāk Eiropas ezi, kā arī meža cirsli un mazo cirsli. No plēsējiem Rīgas teritorijā konstatēta Amerikas ūdele (galvenokārt gar Daugavu), retāk sesks un meža cauna.

Baloži

Daudzveidīga ir Rīgas putnu fauna. Reģistrētas aptuveni 250 sugas no 308 Latvijā sastopamajām. Aptuveni 150 sugas Rīgas teritorijā ligzdo. Vairākums ligzdotāju pilsētā veido nelielas populācijas. Lielas populācijas ir putniem, kuru ligzdošana ir saistīta ar ēkām — piemēram, mājas balodimmājas zvirbulim, arī svīrei un kovārnim. Dažas putnu sugas Rīgā konstatētas tikai vienu reizi. Dzīvojamo namu rajonos, apstādījumos un parkos dominē lielā zīlīte, bieži sastopams melnais meža strazds, žubīte, gaišais ķauķis, sīlis, gredzenūbele, vārna un žagata. Kapsētās un lapu koku audzēs sastopama arī lakstīgala, sarkanrīklīte, melnais mušķērājs, daudz zīlīšu, ķauķu, ķauķīšu. Priežu mežos mīt žubīte, vītītis, cekulzīlīte, erickiņš. Daugavā un ezeros ir milzīgas lielo ķīru kolonijas. Pļavās sastopama ķīvīte, smiltājos — upes tārtiņš, ūdenstilpēs — meža pīle.

Administratīvais iedalījums

Rīgas pilsētas teritorija — skats no satelīta

Pļavnieku apkaimes panorāma

Rīgas pilsēta ir iedalīta sešās administratīvās vienībās:

Pēc platības lielākais ir Kurzemes rajons, bet mazākais Centra rajons. Pēc iedzīvotāju skaita lielākā ir Latgales priekšpilsēta, savukārt Vidzemes priekšpilsēta un Centra rajons pēc nacionālā sastāva ir vienīgie, kuros latviešu ir vairāk nekā krievu tautības iedzīvotāju. Interesants fakts ir arī tas, ka Vidzemes un Zemgales priekšpilsētas ir vienīgās, kurās iedzīvotāju skaits pēdējo gadu (2006—2008) laikā ir pieaudzis, savukārt Latgales priekšpilsētā tas ir visstraujāk samazinājies.[9]

Rīgas pilsētas administratīvās robežas

Pamatraksts: Rīgas robežas

Rīgas pilsētas platība ir 307,17 km2, bet, pierēķinot piepilsētas, tās platība sasniedz aptuveni 7000 km2 ar 1,15 miljoniem iedzīvotāju.

Teritorijas iedalījums Rīgā

  • Apdzīvojamās platības aizņem 67,00 km2 (21,8%)
  • Rūpnieciskās platības aizņem 52,45 km2 (17,0%)
  • Ielas un ceļi aizņem 24,64 km2 (8,0%)
  • Parki aizņem 57,54 km2 (19,0%)
  • Ūdens platības aizņem 48,50 km2 (15,8%)[10]

Rīgas apkaimes

1934. gadā Rīgas pilsētu sadalīja 40 administratīvajos rajonos, bet pēc Otrā pasaules kara Rīgai nav bijis oficiāli apstiprināta pilsētas teritoriālā iedalījuma, kas būtu sīkāks par sešu administratīvi teritoriālo vienību iedalījumu (rajoni un priekšpilsētas). Nosacīti Rīgas pilsēta bija sadalīta 47 rajonos jeb “mikrorajonos”, kuru robežas tikai daļēji sakrita ar priekšpilsētu robežām un savstarpējās robežas bija visai nosacītas. Vēsturiski bija izveidojies arī sīkāks mikrorajonu iedalījums. Kā piemēru var minēt Spilvi, kura sastāvēja no Beķermuižas, Krēmeriem, Voleriem, Rātsupes un Lielās muižas. Tas, ka pilsētai nebija šāda — sīkāka iedalījuma, bieži vien radīja problēmas, jo rajonu robežām oficiāli neeksistējot, iedzīvotāju un komunālo dienestu interpretācija par šo tēmu bija diezgan atšķirīga.

2008. gadā Rīgas Domes pilsētas attīstības departamentā aizsākās darbs pie Rīgas jaunās rajonu, jeb pēc jaunā plāna — apkaimju definēšanas. Šis plāns vēl nav oficiāli apstiprināts, bet, kad tas tiks izdarīts, tad Rīga sastāvēs no 58 apkaimēm, katra ar savu centru, savu unikālo ainavisko un arhitektonisko veidolu. Galvenais šīs reformas iemesls ir iespēja izpētīt katras šīs apkaimes, katra mazā reģiona specifiku — kādi ir iedzīvotāji, kāda ir infrastruktūra, kādas vajadzības tālākai dzīves vides pilnveidošanai.[11][12]

Rīgas apkaimju uzskaitījums

Skatīt arī: Rīgas apkaimju uzskaitījums

Rigas apkaimes Nr.png

Demogrāfija Rīgā

Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķipsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Vecrīgas skats — priekšplānā “Trīs brāļi“, fonā Doma baznīca

1980. gadu vidū tika prognozēts, ka līdz 2000. gadam rīdzinieku skaits pārsniegs 1 miljonu, bet šis scenārijs nepiepildījās. Rīga iedzīvotāju skaita maksimumu sasniedza 1990. gadā — 909 135 cilvēki. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, Krievijas pilsoņu un karaspēka atgriešanās Krievijā dēļ, kā arī ekonomiskās situācijas krasas pasliktināšanās dēļ, iedzīvotāju skaits Rīgā sāka strauji samazināties. 1990. gadā iedzīvotāju skaits samazinājās par 8680, 1991. gadā par 10 714, bet 1992. gadā pat par 26 084 cilvēkiem un 1993. gada sākumā Rīgā bija vairs 863 657 iedzīvotāju. Turpmāk skaita samazināšanās tempi palēninājās. 1996. gada otrajā pusē Rīgas iedzīvotāju skaits noslīdēja zem 800 000. 2000. gada 1. janvārī Rīgā dzīvoja 764 329 cilvēku un ikgadējais samazinājums noslīdēja zem 10 000 iedzīvotāju gadā. 21. gadsimta pirmās dekādes beigās Rīgas iedzīvotāju skaits vēl arvien samazinājās, 2011. gada beigās Rīgas iedzīvotāju skaits noslīdēja zem 700 000. Rīgas domes kampaņas “Esi rīdzinieks” rezultātā no 2013. gada oktobra līdz decembrim Rīgā papildus deklarējās aptuveni 10 tūkstoši cilvēku. Rīgas mērs N. Ušakovs apgalvoja, ka pilsētā strādā un dzīvo ap 100 000 cilvēku, kas deklarējušies citās pašvaldībās.[13]

Naturalizācijas dēļ pieauga rīdzinieku – Latvijas pilsoņu īpatsvars. 2007. gadā Rīgā bija piereģistrēti 503 573 Latvijas pilsoņi (69,6%), 197 752 Latvijas nepilsoņi (27,3%), 111 bezvalstnieki, kā arī 22 495 citu valstu pilsoņi (3,1%).[14], turpretī 2017. gadā Rīgā bija piereģistrēti 529 794 Latvijas pilsoņi (75,2%), 125 344 Latvijas nepilsoņi (17,8%), 99 bezvalstnieki, 104 alternatīvie, 58 bēgļi, kā arī 49 077 citu valstu pilsoņi (7,0%).[15]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Gads Iedz. ±%
1767 19 500
1800 29 500 +51.3%
1840 60 600 +105.4%
1867 102 600 +69.3%
1881 169 300 +65.0%
1897 282 200 +66.7%
1913 517 500 +83.4%
1920 185 100 −64.2%
1930 377 900 +104.2%
1940 353 800 −6.4%
1941 335 200 −5.3%
1945 228 200 −31.9%
Gads Iedz. ±%
1950 482 300 +111.3%
1955 566 900 +17.5%
1959 580 400 +2.4%
1965 665 200 +14.6%
1970 731 800 +10.0%
1975 795 600 +8.7%
1979 835 500 +5.0%
1987 900 300 +7.8%
1990 909 135 +1.0%
1991 900 455 −1.0%
1992 889 741 −1.2%
1993 863 657 −2.9%
Gads Iedz. ±%
1994 843 552 −2.3%
1995 824 988 −2.2%
1996 810 172 −1.8%
1997 797 947 −1.5%
1998 786 612 −1.4%
1999 776 008 −1.3%
2000 764 329 −1.5%
2001 756 627 −1.0%
2002 747 157 −1.3%
2003 739 232 −1.1%
2004 735 241 −0.5%
2005 731 762 −0.5%
Gads Iedz. ±%
2006 727 578 −0.6%
2007 722 485 −0.7%
2008 717 371 −0.7%
2009 715 978 −0.2%
2010 709 145 −1.0%
2011 703 581 −0.8%
2012 699 203 −0.6%
2013 696 618 −0.4%
2014 701 185 +0.7%
2015 698 086 −0.4%
2016 698 529 +0.1%
2017 704 476 +0.9%

Rīgas etniskais sastāvs

No 1990. līdz 2015. gadam, samazinoties iedzīvotāju skaitam Rīgā, samazinājās arī gandrīz visu etnisko grupu iedzīvotāju skaits, tomēr latviešu, kā arī mazāku grupu (kuru īpatsvars ir zem 1%) skaits samazinājās lēnāk, nekā etnisko krievubaltkrievuukraiņu un poļu skaits. Kopš 2000. gada latvieši atkal ir lielākā etniskā grupa Rīgā, bet kopš 2015. gada sāka pieaugt arī to iedzīvotāju absolūtais skaits, kas deklarējas Rīgā kā latvieši. Palielinās Rīgas pastāvīgo iedzīvotāju skaits, kas pieder mazākām etniskām grupām (2017. gadā – 5,5%) vai arī neizvēlas tautību (2017. gadā – 3,4%).

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem 2017. gada 1. janvārī tas bija šāds:

Iedzīvotāju etniskais sastāvs Rīgā 2017. gadā.[16]
Tautība Procenti Iedz. skaits
Latvieši 44,0% 310 170
Krievi 37,9% 266 866
Baltkrievi 3,7% 26 207
Ukraiņi 3,7% 25 802
Poļi 1,8% 12 916
Cita un neizvēlēta 8,9% 62 549

Latviešu skaita izmaiņas Rīgā pēc tautas skaitīšanu datiem (1867—2011):[17][18]

1867 1881 1897 1913 1917 1919 1920 1930 1935 1959 1970 1979 1989 2000 2011
Latvieši
(īpatsvars)
24 199*
(23,6%)
49 974*
(29,5%)
127 046*
(45,0%)
218 097*
(42,2%)
114 379
(54,3%)
109 660
(51,5%)
99 580
(54,9%)
227 842
(60,3%)
242 731
(63,0%)
258 528
(44,5%)
299 072
(40,9%)
317 546
(38,3%)
331 934
(36,5%)
313 368
(41,0%)
298 412
(42,4%)

Piezīme: * Uzskaite pēc ikdienā lietotās valodas.
Avots: Tautas skaitīšanu dati.

Augstceltnes un augstākās būves Rīgā

Latvijas augstākā būve atrodas Rīgā, tas ir Rīgas radio un televīzijas tornis Zaķusalā. Tā augstums ir 368,5 metri. Tas ir ne tikai augstākais tornis Baltijas valstīs, bet arī augstākais Eiropas Savienībā un 13. augstākais televīzijas tornis pasaulē. Savukārt augstākās biroju vai dzīvojamās augstceltnes Rīgā ir Saules akmensPanorama Plaza II un Zinātņu akadēmijas augstceltne, kuras sniedzas augstāk par 100 metriem. Z-Towers dienvidu tornis ir 123 metrus augsts.[19]

Augstākās Rīgas ēkas
Nosaukums Augst. Stāvi Gads
1. Z-Towers 123 30 2015
2. Saules akmens 123 27 2004
3. Panorama Plaza II 114 32 2007
4. Zinātņu akadēmijas augstceltne 108 21 1955
5. Panorama Plaza I 99 27 2006
6. Radisson Blu Hotel Latvija 95 27 1976
7. Zemkopības ministrijas augstceltne 92 26 1976
8. Latvijas Televīzijas augstceltne 89 22 1987
9. Astra Lux 81 24 2007
10. Solaris (2 ēku komplekss) 78 25 2005
11. Preses nams 77 22 1977
12. Skanstes virsotnes (4 ēku komplekss) 76 24 2008
13. Rietumu Bankas galvenā ēka 70 20 2008
14. Centra nams 69 9 2005
15. Gaismas pils 68 13 2012
16. Gloria 63 18 2005
17. Liberta 63 18 2006
18. Fortuna 63 18 2008
19. Verita 63 18 2008
20. Victoria 63 18 2009
Augstākie Rīgas torņi un baznīcas
Nosaukums Augst. Gads
1. Rīgas radio un televīzijas tornis 368 1987
2. Rīgas Svētā Pētera baznīca 123 1746
3. Āgenskalna televīzijas tornis 110 1955
4. Vanšu tilta pilons 109 1981
5. Rīgas Doms 90 1776
6. Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle 86 1225
7. Uzvaras piemineklis 79 1985
8. Rīgas Jaunā Svētās Ģertrūdes baznīca 69 1906
9. Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes baznīca 63 1869

Transports

Autobuss Mercedes-Benz Citaro O530 uz 13. janvāra ielas Rīgā 2005. gada 4. jūnijā

Zemās grīdas tramvajs Škoda 15T Rīgā

Sabiedriskais transports Rīgā

Sabiedriskais transports Rīgā sastāv no 54 autobusu, 19 trolejbusu, 9 tramvaju, 33 minibusu un 9 nakts autobusu līnijām, kas savā starpā savieno visas Rīgas priekšpilsētas.

Pirmās autobusu satiksmes līnijas tika atklātas 1924. gadā. Līdz 1938. gadam visas autobusu līnijas piederēja privātiem uzņēmējiem. 19 autobusu līnijās kursēja 151 autobuss, gadā pārvadājot 29,25 miljonus pasažieru. Pašvaldības autobusu sabiedriskā transporta atklāšana notika 1938. gada 1. jūlijā.

Pirmais trolejbusu maršruts Rīgā tika izveidots no Daugavpils ielas līdz Viestura dārzam. Tas tika atklāts 1947. gada 4. novembrī plkst.16.30 Krišjāņa Valdemāra ielas un Kalpaka bulvāra krustojumā. Pirmie Rīgā kursēja pirms kara Jaroslavļas Autobusu rūpnīcā būvētie JTB trolejbusi, kuri jau bija lietoti. Pirmie trolejbusi bāzējās 1. tramvaju depo (tagadējā 5. tramvaju depo) Brīvības ielā, vēlāk tie tika pārvietoti uz 2. tramvaju depo (tagadējo 1. trolejbusu parku) Ganību dambī. 1948. gadā tika atklāta trolejbusu līnija no Centrāltirgus uz Sarkandaugavu, ko drīz pēc tam pagarināja līdz MežaparkamPiecdesmitajos gados trolejbusu parks tika papildināts ar Engelsā (Krievija) ražotajiem trolejbusiem.

1882. gada 23. augustā tika atklātas pirmās zirgu tramvaja līnijas, kuras apkalpoja 95 zirgi. Rīgu jauna satiksmes veida ierīkošanā apsteidza Liepāja, kur jau 1899. gadā sāka darboties pirmā elektriskā ielu dzelzceļa līnija Baltijā. Rīgā pirmais elektriskais tramvajs pa Aleksandra ielu (tagad Brīvības iela) sāka kursēt 1901. gada 23. jūlijā.

Citi transporta veidi

Sports Rīgā

2006. gadā Rīgā norisinājās Pasaules čempionāts hokejā. Rīgā bāzēts Kontinentālās hokeja līgas klubs Rīgas “Dinamo”Latvijas Virslīgas hokeja čempionātā spēlē HK MOGOHK Prizma un HS Rīga.

Latvijas futbola Virslīgā spēlē FK RFSRiga FC un FS METTA/Latvijas Universitāte.

Katru pavasari Rīgā notiek Rīgas maratons.

Rīgā bāzēti arī vairāki basketbola klubi — Barons kvartālsBK VEF RīgaBK Latvijas UniversitāteBK Turība —, kā arī sieviešu basketbola klubi TTT RīgaLatvijas UniversitāteRTU Merks u.c.

Rīgas Radiostacijas

Frekvence Nosaukums
88,6 MHz Jumor FM
89,2 MHz Radio SWH Rock
90,0 MHz Radio SWH Gold
90,7 MHz Latvijas Radio 1
91,5 MHz Latvijas Radio 2
91,9 MHz TOPradio- Dimzukalns (Iecava)
93,1 MHz Latvijas Radio 5 — Pieci.lv
93,9 MHz Radio Baltkom
Frekvence Nosaukums
94,5 MHz Retro FM
94,9 MHz Capital FM
95,8 MHz Latvijas Radio 6 — Radio NABA
96,2 MHz EHR Russkie Hiti
96,8 MHz EHR SuperHits
97,3 MHz Radio Marija
98,3 MHz TOPradio
99,0 MHz Radio Jurmala- Jūrmala
Frekvence Nosaukums
99,5 MHz MIX FM Dance
100,0 MHz Radio PIK
100,5 MHz BBC World Service
101,0 MHz XO FM
101,8 MHz Latvijas Kristīgais Radio
102,3 MHz Radio Skonto+
102,7 MHz Radio MIX FM
103,2 MHz Russkoe Retro
Frekvence Nosaukums
103,7 MHz Latvijas Radio 3 — Klasika
104,3 MHz European Hit Radio
105,2 MHz Radio SWH
105,7 MHz Radio SWH +
106,2 MHz Star FM
106,8 MHz Radio TEV
107,2 MHz Radio Skonto
107,7 MHz Latvijas Radio 4 — Doma Laukums

Rīgas sadraudzības pilsētas

Rīgai ir sadraudzības attiecības ar šādām pilsētām:[20]

Attēlu galerija

Vecrīgas panorāma ar promenādi pirms 1900. gada
Rīgas panorāma no Pārdaugavas puses pirms Pirmā pasaules kara
Rīgas pils, raugoties no Daugavas
Uzraksts “Rīga” pie pilsētas robežas uz Jūrmalas šosejas
Rīgas centrs. Skats no Pēterbaznīcas skatu laukuma
Rīgas centrālā daļa
Rīgas ostas iekraušanas celtņi
Vecrīga, skatoties no Zaķusalas. Priekšplānā Dzelzceļa tilts
Vanšu tilts no Eksporta ielas

Rīgas panorāma

Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķipsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Panorāma no Zinātņu akadēmijas augstceltnes

Panorāma no Rīgas Svētā Pētera baznīcas torņa

Rīga un ievērojami cilvēki

Rīgā dzimuši:

Skatīt arī

Atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu «Vissenākie laiki». Rīgas pašvaldības portāls. Skatīts: 2012. gada 30. aprīlī.
  2. Pārlēkt uz augšu Veidne:704 000
  3. Pārlēkt uz augšu Latvijas iedzivotaju skaits pašvaldibas 01.01.2017.
  4. Pārlēkt uz augšu «World Heritage List — Riga (Latvia); No. 852» (pdf). unesco.org. p. 3 (67). lpp.
  5. Pārlēkt uz augšu «Rīga 2014. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta Latvijā, IP/09/1324, EUROPA — Press releases» (html). europa.eu.
  6. Pārlēkt uz augšu Termometra stabiņš sasniedz +32 grādus
  7. Pārlēkt uz augšu Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra
  8. Pārlēkt uz augšu Mājalapa pogoda.ru.net
  9. Pārlēkt uz augšu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes gada pārskats (pdf fails)
  10. Pārlēkt uz augšu Rīgas pašvaldības portāls
  11. Pārlēkt uz augšu RDPAD aicina veidot apkaimes
  12. Pārlēkt uz augšu Rīgas Pilsētas Vēstis — Aktuāli[novecojusi saite]
  13. Pārlēkt uz augšu Ušakovs: Kampaņas Esi rīdzinieks rezultātā galvaspilsētā deklarējušies 10 tūkstoši cilvēku www.focus.lv 2014. gada 9. janvārī
  14. Pārlēkt uz augšu Iedzīvotaju skaits pašvaldībās sadalījumā pēc valstiskās piederības 01.01.2007.
  15. Pārlēkt uz augšu Iedzīvotaju skaits pašvaldībās sadalījumā pēc valstiskās piederības 01.01.2017.
  16. Pārlēkt uz augšu [1] Iedzīvotāju skaits pašvaldībās pēc nacionālā sastāva. Pilsonības un Migrācijas Lietu Pārvaldes (PMLP) dati 2017. gada 1. janvārī.
  17. Pārlēkt uz augšu Latviešu konversācijas vārdnīca. X sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 20 441. sleja.
  18. Pārlēkt uz augšu Central Statistical Bureau of Latvia, 2009
  19. Pārlēkt uz augšu Divu torņu moderna arhitektūras konstrukcija
  20. Pārlēkt uz augšu Rīgas sadraudzības pilsētas
  21. Pārlēkt uz augšu «Mayor Announces Sister City — Meeting (7/30/2003)». Providence, RI, Office of the Mayor. Skatīts: 17.01.2007..[novecojusi saite]

Ārējās saites

Ķīpsala

Ķīpsala
Kipsala Balasta dambis.jpg

Ķīpsala, Balasta dambis. 2006. gads.
Kipsala karte.png
Pamatinformācija
Pilsēta Flag of Riga.gif Rīga
Priekšpilsēta Kurzemes rajons
Platība 1,975 km²
Iedzīvotāju skaits 823 (2010)
Ievērojamas celtnes Saules akmens
Preses nams
Vanšu tilts
Ūdenstilpnes DaugavaZundsĀzene
Āgenskalna līcisRoņu dīķis
Transports
Autobuss 13. 30. 37. 41. 53. 57.
Trolejbuss 5. 9. 12. 25.
Minibuss 236. 237. 241.
Papildinformācija
Pasta indekss LV-1048
LV-1081
Ārējā saite apkaimes.lv

Ķīpsala (agrāk saukta par Žagaru salu) ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, vidēji liela sala Daugavas lejteces kreisajā krastā, Kurzemes rajonā. Ķīpsala ir arī kā atsevišķa apkaime. Ķīpsalu no kreisā krasta atdala Zunds, jeb Zundas kanāls un salas DR daļā Āzene. Salas garums ir aptuveni 2,7 km, bet platums aptuveni 500 metri — platība aptuveni 1 km². Vidējais salas augstums ir aptuveni 3—5 metri virs Daugavas ūdens līmeņa. Salas augstākā daļa ir balasta dambja pusē, bet zemākā salas vieta ir Ķīpsalas Z daļa un josla gar Zundu, bet paaugstināta uzskalojot smiltis.

Ķīpsalu galvenokārt veido 8—15 metrus biezs aluviālo smilšu nogulumu slānis ar dūņainu smilšu starpkārtām. Apakšdaļā grants, bet gar Zundu dūņaina smilts, bet pamatu veido devona dolomīts. Galvenās Ķīpsalas ielas ir Krišjāņa ValdemāraĀzenesĶīpsalasZvejniekuMatrožuOgļu ielas, kā arī Balasta dambis.

Ķīpsalas vēsture

Salas veidošanās un apbūve

Ķīpsala ar Pētera Ķīpja sētu (Peter Kiepe) un apkārtējās salas 17. gs. kartē. Apvilkta Hāgena muižiņa (Broces kopija no Ē. Tolka kartes, 1700)

Līdz 17. gadsimta otrajai pusei Ķīpsalu dēvēja par Žagarsalu — kāda uz salas dzīvojoša zvejnieka vārdā, kuram pie Daugavas atradusies zvejas vieta. Taču pamazām Žagarsalas vārds izgāja no aprites un sala tika pārsaukta par Ķīpsalu. 17. gadsimta beigās uz salas atradās nedaudz vairāk kā desmit zvejnieku sētu, tostarp arī Pētera Ķīpja sēta, no kuras cēlies salas tagadējais nosaukums. Izcelsme skaidrota arī ar veclejasvācu “kip” — ķīpa, ādu sainis, saistīts ar salas kādreizējo izmantošanu.[1]

Tagadējo konfigurāciju Ķīpsala ieguvusi, saplūstot vairākām mazām salām. 17. gadsimtā Ķīpsalas teritorija bija daudz mazāka nekā šobrīd, bet 18. gadsimtā līdz ar inženiera G. E. fon Veismaņa projektēto dambi, kas savienoja Ķīpsalu ar Mazo Klīversalu un Burkānu salu, kura atradās iepretim Āgenskalna līcimDaugavas straume mainījās un ap Ķīpsalu radās smilšu sēkļi, veicinot Ķīpsalas teritorijas paplašināšanos, kā rezultātā tā saplūda ar Mazo Klīversalu un Burkānu salu.[2] 18. gadsimtā Ķīpsalai konfigurāciju izmainīja arī blakus esošā no Daugavas sanesumiem izaugusī Darvas sala, kur bijušas pilsētas darvas noliktavas, pievienojoties salu grupai. Pilnībā Ķīpsalas teritorija nostiprinājās 20. gadsimta sākumā, kad aizbēra agrāko atteku paliekas starp Burkānu salu un Mazo Klīversalu, lai gan “līdz pat Otrajam pasaules karam par Ķīpsalu dēvēja tikai salas rietumu galu, bet pārējās daļas — atbilstoši vēsturiskajiem nosaukumiem”.

Salas iedzīvotāju nodarbošanās pamatā bija saistīta ar jūru un Daugavas ūdeņiem — salu apdzīvoja zvejnieki, jūrnieki, loči, enkurnieki, pārcēlēji, tādēļ arī liela daļa ielu iemantojušas ar atbilstošus nosaukumus — Matrožu, Tīklu, Enkuru, Kaiju, Zvejnieku, Loču, Ogļu.

Salas ielu tīkls nostabilizējies 19. un 20. gadsimta mijā, un ar šajā pašā laikā iegūtajiem ielu nosaukumiem palicis nemainīgs kopš 20. gadsimta sākuma, kad salā bija 13 ielas. Satiksmi ar Pārdaugavu nodrošināja pārceltuve cilvēkiem un pajūgiem, kas savienoja Ķīpsalas vidusdaļu ar Iļģuciemu. Rīdzinieki, izmantojot šo pārceltuvi, ērti varēja sasniegt Slokas, Buļļu un Daugavgrīvas ceļu. Attīstīta bija arī ūdens satiksme ar citām Rīgas daļām, jo līdz Otrajam pasaules karam no Ķīpsalas uz citām pilsētas daļām regulāri kursēja tvaikonītis, kam Daugavmalā, Enkura ielas galā atradās speciāli izbūvēta piestātne — 1891. gadā izbūvētais FG dambis — laukakmeņiem pildīta koka pāļu rinda, kas ir būtisks 19. gadsimta hidrotehnisko būvju piemērs.

Balasta dambis Ķīpsalā

18. gadsimtā Rīgā ienākošajiem kuģiem bija nepieciešama vieta lielā balasta izkraušanai, un šim nolūkam Rīgas rāte ierādīja teritoriju Ķīpsalā, kur no gadsimtu gaitā izkrautā balasta materiāla izveidojies Balasta dambis — Ķīpsalas lielākā un arī arhitektoniski bagātākā iela. 18. gadsimtā notika dambja celtniecības darbi pēc G. E. Veismaņa projekta, gadsimtu vēlāk norisa atjaunošanas darbi. Ilgus gadus Balasta dambis bija vienīgā bruģētā iela Ķīpsalā. Dzīvojamā apbūve izvietojusies ielas vienā pusē, jo pretējo malu apskalo Daugava. Lai nostiprinātu krastu gar ielu, 1885. gadā tika uzbūvēta laukakmeņu nostiprinājumu konstrukcija. Daugavas krastā pie Balasta dambja 20. gadsimta 1930. gados bija ierīkota pilsētas peldētava.

Ķīpsala 20. gadsimtā

20. gadsimta 1920. un 1930. gados Ķīpsala bija pamesta un nekopta vieta pašā Rīgas centra pievārtē, daļēji klāta ar privātu apbūvi un noliktavām, taču lielākā platība bija neizmantoti smilšu klajumi.[3] 1925. gadā arhitekts Arnolds Lamze izstrādāja Rīgas ģenerālplānu, kas paredzēja Ķīpsalā būvēt valdības centru un sabiedriskās ēkas, iecerot salas savienošanai ar Rīgas centru celt tiltu. Tā kā plāns netika īstenots, Ķīpsalas attīstība līdz pat sešdesmitajiem gadiem palika iekonservēta, līdz padomju varas gados tika izstrādāts Ķīpsalas detālplānojums, paredzot dzīvojamo apbūvi ar piecstāvu ēkām tipiskā sociālistiskā garā, taču šis projekts tika noraidīts, līdz septiņdesmitajos gados izlēma Ķīpsalā būvēt Rīgas Tehniskās universitātes (toreiz — Rīgas Politehniskā institūta) studentu pilsētiņu (arhitekti D.Danneberga, K. Alksnis, Z. Lazdiņš u.c.). Lai gan iecerēts bija visu salas teritoriju pārvērst par studentu pilsētiņu, ierobežoto materiālo iespēju dēļ mācību korpusi un dienesta viesnīcas aizņem tikai agrāk neapdzīvoto salas daļu. Līdz ar Preses nama ēkas uzcelšanu (arh. J. Vilciņš) 1978. gadā Ķīpsala arvien straujāk attīstījās kā sabiedrisks centrs, līdz ar to loģiska kļuva arī tilta izbūve, lai savienotu salu ar pilsētas centru. Ķīpsalas teritoriālo vienotību un telpiski vizuālo struktūru izmainīja 1981. gadā atklātais Vanšu tilts pār Daugavu, vizuāli un funkcionāli atšķeļot dienvidu galu no pārējās salas teritorijas.

Ķīpsala 21. gadsimtā

Starptautiskais izstāžu centrs “Ķīpsala”

Salas dienvidu daļā lokalizējas sabiedriskā apbūve — Preses namsSaules akmens (2004. gadā ekspluatācijā nodotā tālaika Hansabankas centrālā biroja ēka), RTU fakultātes, kā arī tirdzniecības centrs Olympia. Netālu no Rīgas Tehniskās universitātes dienesta viesnīcu kompleksa atrodas viesnīca “Islande Hotel”. Būtiskas sabiedriskās celtnes ir arī 1997. gadā atvērtais Starptautiskais izstāžu centrs “Ķīpsala”, kurā regulāri notiek izstādes, konferences un dažādi sarīkojumi, kā arī Ķīpsalas peldbaseins. Tam blakus esošas M. Gaiļa celtās rindu mājās kalpo kā norobežojums, atdalot salas vēsturisko apbūvi no padomju arhitektūras. Nozīmīgs Latvijas keramikas mākslas centrs ir Ķīpsalas keramiķu darbnīcas izstāžu zāle un studija (dib. 1964), kas atrodas Balasta dambī 34. Turpat Mazā Balasta dambī 8 atklāts arhitektes Zaigas Gailes projektētais Žaņa Lipkes memoriāls pie malkas šķūņa, kurā Lipke Otrā pasaules kara laikā slēpis ebrejus.

Blakus Saules akmens augstceltnei tiek būvēta dzīvojamā un biroju ēka Da Vinci. Nākotnē plānotas arī citas augstceltnes.

Ķīpsalas apbūve

Lai gan 17. gadsimtā tā sauktie kāpostu dārzi aizņēma lielāko daļu no zemes gabalu platības Ķīpsalā”,[4] uz salas atradās arī noliktavas un sala tika pakāpeniski apbūvēta ar nelielām viensētas dzīvojamajām ēkām. “Mājiņas bija mazas, celtas pēc senas tradīcijas, segtas ar lubu jumtiem”. Pieaugot turībai, kādreizējās zvejnieku sīkās guļbūvītes nomainīja nelieli divstāvu koka īres nami un pat lepnas savrupmājas, pēc tā laika modes celtas vai nu eklektisma vai jūgenda garā.[5] Gandrīz visos šo namu pagalmos bija ledus pagrabi zivju glabāšanai un no vecu burinieku apšuvuma plankām celtas saimniecības ēkas, daudziem piederēja arī lielākas vai mazākas zivju kūpinātavas. 19. un 20. gadsimta mijā salas ziemeļu daļā izveidojusies mazstāvu dzīvojamā apbūve, kas šobrīd ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, turklāt Ķīpsalas teritorija ietilpst UNESCO Pasaules Kultūras un dabas mantojuma vietas — Rīgas vēsturiskā centra — aizsargjoslā.

Salas vēsturiskā apbūve Ģipša ielā

Ķīpsalas 17. un 18. gadsimta koka apbūve cieta 1822. gada priekšpilsētu dedzināšanas laikā, tāpat salas iedzīvotājiem bīstams bija arī Daugavas ūdens līmeņa maiņas, piemēram, 1786. gadā ledus sastrēgums pārpludinājis salu un izpostīja Mazajā Klīversalā esošās kaņepju noliktavas.[6] Neskatoties uz to, Ķīpsala vēsturiski ir viena no apdzīvotākajām vietām Pārdaugavā. Ūdens tuvums tomēr izrādījies ļoti nozīmīgs Ķīpsalas vēsturiskajā attīstībā un nodrošināja iztiku salas iedzīvotājiem. Iedzīvotāju skaitam pieaugot, 1773. gadā Ķīpsalā tika atvērta skola.[7]

19. gadsimta vidū Ķīpsalā bija jau 52 apbūvēti grunstgabali.[8] 19. gadsimtā salas apbūve vairs nebija pakārtota tikai dzīvošanai, jo Ķīpsalā darbojās arī rūpnīcas un kokzāģētavas. Salas vidū, A. Augsburga kuģu rūpnīcā, tika būvēti un remontēti tvaikonīši, kas uzturēja satiksmi Daugavā, savukārt salas vidusdaļā 1863. gadā tika dibināta krīta ražotne — vēlākā Celma & Bēma ģipša fabrika. Pakāpeniski attīstoties ražošanai, 19. gadsimta beigās koka ēkas tikai aizvietotas ar mūra apbūvi tā sauktajā “ķieģeļu stilā” ar polihromi figurālu ķieģeļu mūri. Fabrikas darbība aprāvās līdz ar Otro pasaules karupadomju varas gadostelpas piemēroja saimnieciskai darbībai. Savu atdzimšanu bijusī rūpnieciskā objekta teritorija piedzīvoja 2003. gadā, kad pēc Zaigas un Māra Gaiļu iniciatīvas tā tika pārveidots par modernu dzīvojamo kompleksu, kļūstot par pirmo piemēru Latvijā, kur agrāka rūpnieciskā ražotne top par ekskluzīva plānojuma un dizaina dzīvokļu ēku.

Ķīpsalas dienvidu galā pie Āgenskalna līča atrodas Rīgas jahtkluba (dib. 1878) ēka, kas celta tā dēvētajā vasarnīcu stilā pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta 1898. gadā. Arī Vidzemes jahtklubs (dib. 1895) par savu bāzes vietu izvēlējās Ķīpsalu, ceļot klasicisma stila koka namu pēc E. Fon Trompovska projekta Balasta dambī 20/22.

Būtisku attīstību Ķīpsalas koka arhitektūras mantojuma saglabāšanā devusi arhitekte Zaiga Gaile, pēc kuras iniciatīvas tika restaurētas četras vēsturiskas ēkas — “Ķīpsalas kolekcija”. To veido 19. gadsimta vidus klasicisma stila ēka, kas pārcelta no Baznīcas ielas un šobrīd atrodas Balasta dambī Nr. 60a, 19. gadsimtā celtais nams Balasta dambī 60, barokālā stila dzīvojamā māja Ogļu ielā 6, kas pārvietota no A. Briāna ielas. Kolekcijā restaurēts arī jūgendstila un nacionālā romantisma sintēzē pēc arhitekta Eižena Laubes projekta 1909. gadā celtais īres nams Zvejnieku ielā 5a, kam raksturīgs īpaši krāšņs eksterjers bagātināts ar konsolēm, stilizēta pildrežģa formām un citām dekoratīvām detaļām, mūra cokola stāvs atvēlēts veikaliem. Balasta dambī 68b atrodas vēl kāds Z. Gailes restaurēts nams — bijusī zivju žāvētava.

Šobrīd Ķīpsalā vērojamas krasas pretrunas starp “jauno” un “veco” arhitektūru, nepārdomāti tiek celtas jaunas biroju ēkas un veikta sabiedriskā apbūve. Vērojama fragmentāras attīstības aina, kur ekskluzīvi restaurēti projekti mijas ar pamestām koka būdām un nesakoptu teritoriju. Ķīpsala vilina ar burvīgo skatu uz Vecrīgas panorāmu un brīnišķīgi restaurēto koka arhitektūru.

Zundas grāvis

Zunda grāvis (Zundas kanāls jeb Zunds) ir Daugavas atteka, kas Ķīpsalu atdalīja no sauszemes, bija praktiska strūgu piestātnes vieta, pateicoties aizvējam un upes rimtajam plūdumam. Liela daļa Rīgā iebraukušo strūgu tika izjaukta un lietotas kā celtniecības materiāls, līdz ar to “Ķīpsalā vēl joprojām atrodas vismaz trīs no strūgu plankām celtas saimniecības ēkas”.[9]

Skatīt arī

Piezīmes un atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu “Rīgas ielas”. Enciklopēdija, Zalcmanis R., 1. sēj., 2001. gads. 28. lpp.
  2. Pārlēkt uz augšu J.K. Broce. “Zīmējumi un apraksti”, Zeids T., 2. sēj., 1996. gads. 301. lpp.
  3. Pārlēkt uz augšu “Rīga kā Latvijas galvas pilsēta: Rakstu krājums Latvijas Republikas 10 gadu pastāvēšanas atcerei”. 1932. gads. 788. lpp.
  4. Pārlēkt uz augšu Barzdeviča M. “XVII-XIX gs. vidus Daugavas lejteces salu kartes kā vēstures avots” un “Feodālisma problēmas Baltijā”. Latvijas Universitātes Zinātniskie raksti. Rīga, 1990. gads. 555. sēj., 134.lpp.
  5. Pārlēkt uz augšu Caune A. “Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem”. 1998. gads. 132. lpp.
  6. Pārlēkt uz augšu Plaudis A. “Ķīpsala”. Jaunā Balss. 1998. gada 4. decembris. 4. lpp.
  7. Pārlēkt uz augšu “Latvju enciklopēdija”. Švābe A., 3. sēj. Stokholma, 1951 – 1955. gads. 1198. lpp.
  8. Pārlēkt uz augšu Caune. Andris. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. Latvijas vēstures institūta apgāds. Rīga. 2012. ISBN 978-9984-824-25-3 156. lpp.
  9. Pārlēkt uz augšu Blūms P. “Rīgas priekšpilsētu attīstība” un “Koka Rīga”. 2001. gads. 36. lpp.

Ārējās saites

Vecrīgas panorāma no Ķīpsalas

Ķīpsalas Ģimenes restorāna "Hercogs" fasāde Rīgā pie Daugavas. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Ķīpsalas Ģimenes restorāna “Hercogs” fasāde Rīgā pie Daugavas. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Ķīpsalā no ģimenes restorāna “Hercogs” paveras brīnišķīga Vecrīgas panorāma. Īpaši pievilcīga šī vieta Daugavas krastā, kur Enkura iela pienāk pie Balasta dambja ir vakaros. Kad starp Vecrīgas torņiem izgaist diena un mierīgajos Daugavas ūdeņos atspīd Rīgas ugunis. Tepat pāri Daugavai atrodas arī Rīgas pasažieru osta, kur dienā redzams noenkurojies Tallink prāmis Romantika vai Isabelle. Viens pāra dienās  – otrs nepāra.

Tallink prāmis Isabelle Rīgas Pasažieru ostā. Skats no Balasta dambja Ķīpsalā, 2018. gada 3. februāra vakarā. Foto: Atis Luguzs
Tallink prāmis Isabelle Rīgas Pasažieru ostā. Skats no Balasta dambja Ķīpsalā, 2018. gada 3. februāra vakarā. Foto: Atis Luguzs
Tallink prāmis Isabelle Rīgas Pasažieru ostā. Skats no Balasta dambja Ķīpsalā, 2018. gada 3. februāra vakarā. Foto: Atis Luguzs
Tallink prāmis Isabelle Rīgas Pasažieru ostā. Skats no Balasta dambja Ķīpsalā, 2018. gada 3. februāra vakarā. Foto: Atis Luguzs
Rīga, Vecrīgas panorāma, nakts ainava no Daugavas Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018. 3. Feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, nakts ainava no Daugavas krasta Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g 3. feb.
Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķipsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķipsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķipsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķipsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķipsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Vecrīgas siluets, panorāma no Balasta dambja Ķipsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, nakts ainava no Daugavas Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018. 3. Feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, nakts ainava no Daugavas krasta Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g 3. feb.

Vecrīga

Vecrīga
 

Skats uz Rīgas Domu no Krāmu ielas Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Skats uz Rīgas Domu no Krāmu ielas Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Vecpilseta karte.png
Pamatinformācija
Pilsēta Flag of Riga.svg Rīga
Priekšpilsēta Centra rajons
Platība 0,944 km²
Iedzīvotāju skaits 3059 (2010)
Ievērojamas celtnes Doma baznīca
Rīgas Sv. Pētera baznīca
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle
Rīgas pils
Ūdenstilpnes Daugava
Parki Jēkaba laukums
Pils laukums
Transports
Papildinformācija
Pasta indekss LV-1050
Ārējā saite apkaimes.lv
VecrigaInfo

Vecrīga, (Vecpilsēta) arī Iekšrīga, ir Rīgas pilsētas vissenākā daļa, kā arī apkaime, kuras robežas veido šādu ielu ass līnijas: K. Valdemāra iela, Z. A. Meierovica bulvāris, Aspazijas bulvāris, 13. Janvāra iela un 11. novembra krastmala.[1] Kopš 1967. gada Vecrīga ir valsts aizsargājamā zona, kopš 1983. gada pilsētbūvniecības piemineklis, 1997. gadā Rīgas vēsturisko centru un tostarp Vecrīgu UNESCOiekļāva Pasaules mantojuma sarakstā, bet 2007. gadā, pateicoties Vecrīgas panorāmai un siluetam, Rīga ieguva Eiropas mantojuma zīmi.

Vecrīga vēsturē

Vecrīga pie Pulvertorņa pirms Pirmā pasaules kara.

Rīgas pilsētu 1201. gadā dibināja bīskaps Alberts (Alberts fon Bukshēvdens), pilsētas tiesības tā ieguva 1225. gadā. Lai arī šajā purvainajā teritorijā pie Rīgas (Rīdziņas, Rīdzenes) upes ietekas Daugavā dzīvoja vietējās lībiešukuršu ciltis (tagadējā Alberta laukuma, Ūdensvada ielas, Doma laukuma apkārtnē), tomēr Rīgas kā pilsētas vēsture ir saistīta ar ģermānisko un kristietisko kultūru.

Rīgas panorāma 1575. gadā.

Vecrīga un Centra apkaime ar vāciskajiem vietvārdiem Rīgas kartē (1876).

Vecrīgā, kā nocietinātā viduslaiku pilsētā saplūda un pārveidojās vairāki apbūves kompleksi — no 11. gadsimta vietējo iedzīvotāju ciemats, sākot ar 1201. gadu vācu ieceļotāju apmetne, Rīgas bīskapa (vēlāk arhibīskapa), Zobenbrāļu (vēlāk Livonijas) bruņinieku ordeņa, kā arī klosteru īpašumi.

Visvecākā pilsētas teritorija ir tagadējās Rīgas Svētā Pētera baznīcasRīgas Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīcas un Svētā Jura baznīcas, nedaudz vēlāk arī Doma laukuma un Sv. Gara konventa apvidū, šeit atradās bīskapa sēdeklis (Pēterbaznīca, vēlāk Doms), Zobenbrāļu ordeņa pils un baznīca (tagadējās Jāņa baznīcas vietā, Jura baznīca), apmetnes 5,5 hektāru lielo teritoriju iekļāva pusloka nocietinājumi, kas bija tipiski tā laika militārajā arhitektūrā, liecinot par krustnešu ieceru nemiermīlīgo iedabu.[2]

Tolaik Daugavas krasts atradās kādus 70 metrus tuvāk, nekā šodien. 1282. gadā Rīga kļuva par Hanzas savienības locekli, nostiprinot savas pozīcijas tirgotāju un amatnieku vidū. Tālāk pilsētas attīstību ietekmēja sociālie aspekti — radušās nesaskaņas Bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa pēcnācēja — Livonijas ordeņa — starpā papildināja pieaugošais turīgo tirgotāju un pilsētnieku slānis, kas vēlējās lielākas noteikšanas tiesības pilsētas pārvaldē. Vairāku asu sadursmju rezultātā tika nopostīta ordeņa pils un vēlāk tās vietā ierādīta zeme ārpus pilsētas mūriem, kur tapa tagadējā Rīgas pils.[3]

Rīgas pils Daugavas krastmalā Vecrīgā pie Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs
Rīgas pils Daugavas krastmalā Vecrīgā. Skats no Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Pilsēta ir attīstījusies kā tirdzniecības un tranzīta (vēlāk arī rūpniecības) centrs, saduroties pieaugošajam iedzīvotāju skaitam un nepieciešamībai aizsargāt pilsētu ar nocietinājumu palīdzību, ko papildina teritorijā valdošo politisko spēku — vācupoļuzviedrukrievu — izcelsmes zemēs lietotie fortifikācijas sistēmu plānošanas principi un pilsētu būvnoteikumi.

Vecrīgas ielu tīkls pamatā radies 13. gadsimtā. Tajā ir iespējams saskatīt senu sauszemes ceļu trases, bijušās Rīgas upes krastu, kā arī vēlāk likvidēto apbūves kompleksu, klosteru un piļu, kontūras.

Vecrīgas teritoriālajā plānojumā ir skaidri redzami pilsētas attīstība posmi, ko iezīmē dažādās nocietinājuma līnijas. Starp tām tiek izceltas viskardinālākās — vācu krustnešu radītā Rīga ar viduslaiku aizsardzības mūriem, torņiem un grāvjiem (Mārstaļu ielā, Pulvertornis un Trokšņu ielā) un tā saucamais 17. gadsimta zviedru laiks, kad pilsētas nocietinājumi tiek pārbūvēti pēc tā sauktās Holandes metodes — ar ģeometriskiem bastioniem un ravelīniem (Trianguls u. c.).[4]

Industriālās revolūcijas laikā, 19. gadsimta vidū nocietināta pilsēta drīzāk bija mīnuss, tāpēc izmaiņas Rīgas pilsētā saistāmas ar mūru nojaukšanu ap Vecrīgu, bulvāru loku, industriālo un dzīvojamo zonu izveidi kādreizējā iekšpilsētā, priekšpilsētā un neapbūvētajos laukos. Līdz 19. gadsimta vidum zemes nocietinājumu sistēma, galīgo apveidu Vecrīga ieguva pēc zemes nocietinājumu sistēmas nojaukšanas un ielu un bulvāru izveides no 1857. līdz 1863. gadam. Kopš 1863. gada Vecrīga nav piedzīvojusi kardinālas teritoriālas izmaiņas.

Rozena iela Vecrīgā, priekšā izeja uz Krāmu ielu. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rozena iela Vecrīgā, priekšā izeja uz Krāmu ielu. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Neizsmeļams kultūrvēstures informācijas avots ir arī Vecrīgas ēkas, to arhitektūra, interjers un sadzīves priekšmeti, arī publiskās telpas labiekārtošanas realizētie un nerealizētie projekti.[5]

Vecrīgas teritorija vēsturiski tiek dalīta trijās grupās — pilsētā (iekšpus mūriem), priekšpilsētā (teritorijā ārpus mūriem) un laukos.[6] Pirmajās divās darbojās atšķirīgi saimnieciskās dzīves un apbūves noteikumi, kas noteica to arhitektonisko raksturu un saglabātību līdz mūsdienām. Piemēram, mūra ēkas bija ļauts būvēt tikai pilsētā, attiecīgi, lai arī līdz pat 18. gadsimta beigām pārsvarā dominēja koka apbūve, tomēr lielākais vairums viduslaikurenesanses un baroka stila arhitektūras šedevru, ko mēs varam skatīt arī šodien, atrodas Vecrīgas centrālajā daļā.

Iekšpilsētā un priekšpilsētā pieļaujama bija tikai koka apbūve, kas militāru konfliktu laikā tika likvidēta.[7] Mūra ēkas Vecrīgā, savukārt, liecina par to laiku, varu, kultūru, sociālo slāņu, stilu un funkcionālo mērķu daudzveidību, kas ir bijusi un ir aktuāla šajā teritorijā — sākot no romānikas un gotikas, renesanses, baroka, klasicisma, līdz pat neostiliem, eklektismam, jūgendstilam un 20. un 21. gadsimta mijas arhitektūras.[8]

Vecrīgas ģeogrāfija

Vecpilsētas (Vecrīgas) apkaimes karte.

Vecrīgas panorāma 17. gadsimtā.

Vecpilsētas (Vecrīgas) apkaimes kopējā platība ir 0,944 km², kas tādējādi to ierindo starp vismazākajām –Rīgas pilsētas apkaimēm (turklāt šeit netiek ņemts vērā fakts, ka 1/3 no apkaimes teritorijas aizņem Daugava). Pa perimetru šīs apkaimes robežas garums ir tikai 3 784 metri.

Dabā Vecpilsētas apkaimes robežas ir skaidri identificējamas — tā ir teritorija, kuru tradicionāli dēvē arī par Vecrīgu. Šai apkaimei tāpat kā Centra apkaimei nav skaidri identificējama vietēja centra, jo tās platība ir ļoti maza un pēc būtības visai apkaimei ir centra teritoriju izteikti daudzfunkcionālais un telpiski blīvais raksturs. Šīs apkaimes plānojuma struktūrā ļoti būtisku lomu ieņem publiskā ārtelpa un jo īpaši lielākie laukumi (Doma laukumsRātslaukumsLīvu laukums u.c.), kas iezīmē apkaimes daudzo aktivitāšu galvenos mezgla punktus.

Reljefs

Minimālais apkaimes reljefa virsmas augstums praktiski atbilst jūras līmenim, jo visa apkaimes R mala robežojas ar Daugavu, lai gan, pateicoties Daugavas krasmalas nostiprinājumiem, reālais Vecpilsētas apkaimes zemes virsmas augstums nav zemāks par 3 metriem virs jūras līmeņa (izņemot izbūvētās pieejas pie Daugavas).

Apkaimes reljefam lielā mērā raksturīga antropogēna izcelsme, jo dabiskais reljefs ir mainīts apbūves attīstības rezultātā. Kopumā reljefs ir līdzens un tā augstums pārsvarā ir 5—6 metri virs jūras līmeņa. Zemāka ir Daugavas piekraste josla (11. novembra krastmalas teritorija) — 3—5 metri virs jūras līmeņa, bet augstākā ir apkaimes Z daļa, kur zemes virsmas augstums atsevišķās vietās pārsniedz 7 metrus virs jūras līmeņa (lielākais augstums nedaudz pārsniedz 8 metrus virs jūras līmeņa — ap Arsenāla ielu).

Visa Vecpilsētas apkaimes teritorija atrodas vienā (Daugavas ielejas) ģeomorfoloģiskajā mikrorajonā,[9]taču dēļ atropogēnās iedarbības, kas ilgusi daudzus gadsimtus, zemes virskārtā vairāku metru biezumā raksturīgi tehnogēnas izcelsmes nevis aluviālie nogulumi. Zem Kvartāra nogulumu segas Vecpilsētas apkaimē augšējo pamatiežu slāni veido Pļaviņu svītas pelēkie dolomīti ar dolomītmerģeļu un mālu starpslāņiem, kā arī Salaspils svītas pelēkie, ģipšainie dolomīti un dolomītmerģeļi ar māla un ģipšakmens starpslāņiem.[9]

Inženiertehniskie apstākļi

No inženierģeoloģisko apstākļu viedokļa Vecpilsētas apkaimē raksturīgi sarežģīti celtniecības apstākļi. Gruntsūdeņu dziļums ir atbilstošs būvniecības darbu veikšanai — 1,5—3 metri, taču kvartāra nogulumu sastāvs (sajaukumā ar tehnogēnajiem nogulumiem) situāciju nedaudz sarežģī. Vecpilsētas apkaimē tehnogēnie nogulumi veido 5—10 metrus biezu zemes virskārtu. Zem tiem ieguļ irdenas ar vidēji blīvām starpkārtām smalkas vai vidēji rupjas smiltis, kuru pamatnē no 10—15 metru dziļuma ieguļ karbonātiskie ieži (Vecpilsētas gadījumā tas ir merģelis).[10]

Pateicoties pietiekamajam zemes virsmas augstumam virs jūras līmeņa un Daugavas krastmalas nostiprinājumiem, reāli applūšanas draudi Vecpilsētas apkaimei nepastāv. Saskaņā ar 2006. gada Rīgas teritoriālo plānu nevienai no šīs apkaimes teritorijām obligāti nav jāveic teritorijas inženiertehniskā sagatavošana pirms būvniecības uzsākšanas.

Teritorijas iedalījums Vecrīgā

Ēka Ķēniņu un Smilšu ielas krustojumā Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Ēka Ķēniņu un Smilšu ielas krustojumā Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Saskaņā ar 2006. gada Rīgas teritoriālo plānu Vecpilsētas apkaimē 32,2% jeb 30,4 hektāri aizņem ūdens teritorijas. Pēc būtības tas ir tikai 1 ūdens objekts — Daugava, kas aizņem visu apkaimes R daļu. Daugavas platums no Vecrīgas līdz AB dambim pretējā krastā ir aptuveni 450 metri.

Dabas un apstādījumu teritorijas Vecpilsētas apkaimē aizņem tikai 1,1% jeb 1,0 hektāru, jo šāds zonējums noteikts tikai Vecpilsētas Z daļā novietotajam Pils laukuma un Jēkaba laukumam. Citi apstādījumi ir uzskatāma kā galveno teritorijas izmantošanas veidu papildinoša izmantošana nevis pamatfunkcija.

No apbūves teritorijām Vecpilsētas apkaimē lielāko daļu aizņem centra apbūves teritorijas — 25,6% jeb 24,2 hektāri no apkaimes kopējās platības, tādējādi uzsverot šīs apkaimes blīvo un izteikti daudzfunkcionālo apbūves raksturu atbilstoši faktiskajai un arī vēlamajai situācijai nākotnē. Šādā rakstura teritorijas izvietotas visā apkaimē, izņemot tās ZR daļu, kur savukārt dominē publiskās apbūves teritoriju statuss. Publiskās apbūves teritorijas Vecpilsētas apkaimē kopumā aizņem 9,3% jeb 8,8 hektārus. Tās fragmentāri caurauž visu apkaimes apbūves struktūru, papildinot to ar sabiedriska rakstura būvēm (baznīcas, skolas un dažādas pārvaldes institūcijas).

Interesanti, ka lielāko daļu no Vecpilsētas apkaimes sauszemes teritorijas aizņem nevis dabas vai kāds no apbūves teritoriju izmantošanas veidiem, bet gan ceļu un ielu trases (31,9% jeb 30,2 hektāri no apkaimes kopējās platības). Taču to var racionāli izskaidrot ar vēsturiski samezgloto apkaimes ielu struktūru, kur ielu sarkanās līnijas pārsvarā sakrīt ar apbūves līniju, plašo 11. novembra krastmalas sarkano līniju koridoru, kā arī daudzajiem laukumiem (Latviešu strēlnieku laukumsRātslaukumsDoma laukumsLīvu laukumsAlberta laukums) un citām līdzīga rakstura publiskās ārtelpas daļām, kas ietilpst ceļu un ielu trašu zonējuma atļautajā izmantošanā.

Apbūve Vecrīgā

Vecrīgas apbūve ir daudzveidīga, dažādos laikmetos uz zemes gabaliem būvētās ierindas ēkas ir kā fons dominējošajām viduslaiku kulta celtnēm, kas arī nosaka Vecrīgas siluetu.

No vairāk kā 500 Vecrīgas ēkām, pārliecinoši lielākajai daļai ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Šīs ēkas pārstāv visus ēku tipus un stilistiskos novirzienus: nedaudz romānikas un gotikas paraugu (Doma baznīcaSv. Pētera baznīca, Sv. Jēkaba katedrāle, Trīs brāļi), manierisma objekti (Jāņa baznīcas altāra daļa, daži pārbūvēti dzīvojamie nami), baroka laikmetā celtās greznās ēkas (Reiterna namsDannenšterna nams), kā arī vienkāršākas dzīvojamās ēkas, noliktavas, Reformātu baznīca un Sv. Pētera baznīcas tornis, kurš tika uzbūvēts no jauna un būvniecība tika pabeigta 1973. gadā.

Rīga, Vecrīgas panorāma, nakts ainava no Daugavas Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018. 3. Feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, nakts ainava no Balasta dambja pie Daugavas Ķīpsalā. Foto: Atis Luguzs, 2018. 3. Feb.

Sastopamas arī tādi klasicisma laikmeta ēku paraugi (Arsenāls), kā arī eklektikas un modernisma ēku paraugi. Pēdējos gados ir sastopami arī veiksmīgu un neveiksmīgi modernās arhitektūras paraugi, kuru celtniecība bieži izraisa aktīvas sabiedrības diskusijas. Vecrīgas ēkas bieži tika pārbūvētas, kur tika saglabāti senu konstrukciju un dekoratīvu elementu fragmenti.

Vecrīga stipri cieta Otrā pasaules kara gados, 1941. un 1944. gados, kad tika nopostīta trešdaļa no visām Vecrīgas ēkām, turklāt pēckara gados daži uzceltie lielie objekti nav novērsuši pilsētbūvniecības ansambļa deformāciju. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, daudzas ēkas tika rekonstruētas vai tika celtas no jauna, atjaunojot vēsturisko apbūvi: Melngalvju namsRātsnams.

Ievērojamākie objekti Vecrīgā

Vecrīga, Rīgas Doms, laterna Doma laukumā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīgas Doms, laterna Doma laukumā Vecrīgā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Vecrīgas Baznīcas

Fortifikācijas celtnes

Sabiedriskās celtnes

Dzīvojamie nami

Laukumi un sētas

Muzeji Vecrīgā

Vecrīga attēlu galerijā

Par Vecrīgu skatīt arī

Piezīmes un atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas sadalījuma atbilstoši saglabāšanas režīmam robežu apraksts. (2. pielikums Ministru kabineta 2004. gada 8. marta noteikumiem Nr.127)
  2. Pārlēkt uz augšu Holcmanis, Andrejs. Vecrīga — pilsētbūvniecisks ansamblis. — Rīga: Zinātne, 1992. — 15. lpp.
  3. Pārlēkt uz augšu Feodālā Rīga. Redaktors T. Zeids, Rīga: Zinātne, 1978. — 444. lpp.
  4. Pārlēkt uz augšu Holcmanis, Andrejs. Vecrīga — pilsētbūvniecisks ansamblis. — Rīga: Zinātne, 1992. — 28.-29. lpp.
  5. Pārlēkt uz augšu Jānis Lejnieks, “Rīga, kuras nav”. — Rīga: Zinātne, 1998. gads.
  6. Pārlēkt uz augšu Informācija par Rīgu, ceroi.net
  7. Pārlēkt uz augšu Rīgas ielas. Enciklopēdija, Redaktors R. Zalcmanis u. c., 1. sēj. — 2001 — 15. lpp.
  8. Pārlēkt uz augšu Jānis Krastiņš. “Rīgas arhitektūras stili”. — Rīga: Jumava.
  9. ↑ Pārlēkt uz augšu uz:9,0 9,1 Pēteris Jērāns (redaktors). Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.
  10. Pārlēkt uz augšu Pētījums “Esošās situācijas izpēte Rīgā”. Rīgas attīstības programmas izstrādes apakšprojekts. — SIA “Reģionālie projekti”, 2003.

Literatūra

Ārējās saites

Rīgas Svētā Pētera baznīca

Sv. Pētera baznīca Rīgā
St. Peter's Church.JPG

Rīgas Svētā Pētera baznīca (Rīga)

Rīgas Svētā Pētera baznīca
Rīgas Svētā Pētera baznīca
Koordinātas: 56°56′51″N 24°06′31″EKoordinātas56°56′51″N 24°06′31″E (karte)
Pamatinformācija
Valsts Karogs: Latvija LatvijaRīga
Adrese Reformācijas laukums 1
Apkaime Vecrīga
Statuss Pabeigts
Pabeigts 1209. gadā
Ekspluatācijā no: 1974. gada
Pielietojums Baznīca
Tehniskais raksturojums
Antena, spice 123,25 m
Skatu laukums 72 m
Liftu skaits 1
Emporis Nr. 111001

Rīgas Svētā Pētera baznīca (vācuPetrikirche) ir augstākā Rīgas baznīca, kā arī ievērojams gotikas stila 13. gadsimta valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Svētā Pētera baznīca atrodas VecrīgāReformācijas laukumā 1. Pirmo reizi rakstos minēta 1209. gadā, bet no 13. gadsimta saglabājušās tagadējās ēkas sānu jomu ārsienas un daži pīlāri interjerā. Līdz 1524. gadam tas bija Romas Katoļu baznīcas dievnams, bet no 1526. līdz 1940. gadam bija Rīgas luterāņu Sv. Pētera vācu draudzes dievnams, kopš 1991. gada Pētera baznīca ir Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcas Rīgas Sv. Pētera draudzes luterāņu dievnams.

Reliģisko darbību Sv. Pētera baznīcā reglamentē Reliģisko organizāciju likums un citi normatīvie akti. Tā tiek izmantota kā kulta celtne, koncertu, tematisku izstāžu par pilsētas attīstību un arhitektūru, mākslas darbu izstāžu, kultūras pasākumu norises vieta, kā arī kā starptautiska kultūras tūrisma objekts, kas ikdienā ir pieejams apmeklētajiem. Ēka un zeme ap to ir Rīgas pilsētas īpašums. Patlaban Svētā Pētera evaņģēliski luteriskā draudze bez maksas izmanto vairākas baznīcas telpas, bet Latvijas valsts turpina finansēt baznīcas izpētes, konservācijas un restaurācijas darbus.

Sv. Pētera baznīcas vēsture

Pirmo reizi Sv. Pētera baznīca rakstos minēta 1209. gadā līgumā starp bīskapu Albertu un Jersikas ķēniņu Visvaldi – tā uzcelta kā tirgotāju dievnams un sanāksmju vieta. 15. gadsimtā baznīca tika būtiski papildināta (klāt piebūvēta altāru daļa, velves, 1491. gadā pabeigts 136 metrus augstais tornis). Pētera baznīcas tornī 1352. gadā tika uzstādīts pirmais publiskais pulkstenis Rīgā. Baznīcas tornī stāvēja sargs, kas brīdināja par draudošajām briesmām pilsētai vai ugunsgrēku.

1408.-1409. gados uzcēla jaunu altārdaļu ar pusloka apeju un piecām kapelām, izveidojot trīsjomu baziliku. Tās altāra daļu pēc Rostokas Sv. Marijas baznīcas parauga dižgotikas stilā uzcēla no turienes ataicinātā būvmeistara Johana Rumešotela vadībā. Baznīcas pārbūves un paplašināšanās darbi turpinājās visu 15. gadsimtu, sevišķi gadsimta otrajā pusē (1456.-1491. gados izbūvēja jaunu piramidālu torni).

1524. gadā baznīca smagi cieta tā sauktajos svētbilžu grautiņos – luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot. Nemierus uzsāka Rīgas melngalvji, kas Sv. Pētera baznīcā sadauzīja savu altāri, pēc tam pārējos altārus, sienu rotājumus, svētbildes. Tika sadedzināta arī baznīcas kapelas altārglezna, kuru gleznojis pats Albrehts Dīrers (Dürer1471.-1528.) , kurš uzturējies Rīgā 1521.—1522. gados. Rīgas rāte 1524. gada novembrī aizliedza baznīcā rīkot dievkalpojumus un konfiscēja tās īpašumu. Pēc katoļticīgo iedzīvotāju padzīšanas no pilsētas, ēka tika nodota luterāņu draudzei tās kulta vajadzībām.[2]

Pirmais tagadējā izskata tornis tika uzcelts 1491. gadā, (1456. gadā) bet 1666. gada 11. martā vairāk nekā 130 m augstais tornis vētrā pēc zibens spēriena sagāzās, tāpēc vēlāk 1671.-1690. gados būvmeistaru Ruperta Bindenšū un J. Jostena vadībā baznīca tika pārbūvēta, izbūvējot galveno fasādi, rietumu fasādi ar baroka stila portāliem. 1721. gadā tornī atkal iespēra zibens, izcēlās liels ugunsgrēks, liesmām apņemot visu ēku, un tornis atkal sabruka. Pavisam Pētera baznīcas tornī zibens iespēris 6 reizes. Torni 1743.-1746. gados uzcēla no jauna, un tā augstums bija 120,7 m (atjaunošana sākta ar Krievijas cara Pētera I personīgu rīkojumu, kurš pats esot piedalījies ugunsgrēka dzēšanā). Pētera baznīcas tornis līdz pat Otrajam pasaules karam bija augstākā koka celtne Eiropā. Par baznīcas ērģelnieku no 1767. līdz 1788. gadam strādāja J.S.Baha pēdējais skolnieks Johans Gotfrīds Mītels (Johann Gottfried Müthel).

Līdz pat 1773. gada likumam ēka kalpoja arī kā apbedījumu vieta. Tikai laikā no 1701. līdz 1773. gadam baznīcas velvēs un dārza kapsētā apglabāti 3576 cilvēki.[3] Līdz 1940. gadam bija reģistrēta Latvijas Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamentā kā Vācu evaņģēliski luterisko draudžu savienībasdraudze, kuras praktiski visi locekļi kara gados pameta Latvijas teritoriju.

Degošā Rīga.

Kārtējo reizi Pētera baznīca smagi cieta vērmahta uzbrukuma laikā 1941. gada 29. jūnijā, kad degot sabruka tornis, ēkas jumts, smagi cieta fasāde. Pēc kara ēka palika valsts īpašumā, tajā neielaižot nevienu ticīgo draudzi.

Pēc LPSR valdības rīkojuma 1954.-1984. gadā baznīca tika restaurēta: baznīcas atjaunošanas darbus uzsāka 1954. gadā, vispirms atjaunojot kārniņu jumtu, bet 1967. gadā uzsākot unikālā torņa rekonstrukciju (1968.-1973. gads). Tagadējais tornis ir 123,25 metrus augsts un sastāv no metāla konstrukcijām, tajā iebūvēts lifts, kas apmeklētājus uzved 72 m augstumā. Torņa atjaunošana tika pabeigta 1973. gada 29. jūnijā, tajā pašā datumā, kad tas gāja bojā pirms 32 gadiem. Ēkā iekārtoja izstāžu un koncertu zāli, muzeju, kā arī skatu torni, no kura ļaudis varēja vērot Rīgas panorāmu. Ekā atradās Arhitektūras un pilsētbūvniecības propagandas centrs.

1975. gadā tika iedarbināts no Armēnijas atvestais torņa pulkstenis, bet 1976. gadā tika uzsākta pulksteņa zvanu spēle, kas 5 reizes dienā atskaņo latviešu tautas dziesmas “Rīga dimd” melodiju. Pilnībā Pētera baznīca tika atjaunota 1983. gadā, taču restaurācijas darbi turpinājās arī vēlākajos gados.

Vidusjoma griesti sasniedz 30 metru augstumā un tos pārsedz jaunas velves. Atjaunotas kapenes, to skaitā baroka formās veidotā Zilās pilsoņu gvardes kapene. Uzstādītas senās kokā grieztās epitāfijas, kas pirms kara bija izvestas uz Poliju un tur tika saglabātas – epitāfiju restaurācija turpinās. 1995. gada 21. augustā zālē atklāja Sv. Pētera baznīcas restauratoriem veltītu plāksni. Līdzekļus kanceles būvei ziedoja vācbaltu atbalsta grupa Vācijā “Forderkreis”. 1997. gadā sakristejā tika restaurētas E.Todes vitrāžas (vitrāžas māksliniece I.Kārkluvalka), sienas iesegtas ar atjaunotām holandiešu flīzēm (keramiķes I.Pētersone, D.Zvanītāja, I.Vipule).

1991. gada 29. jūnijā baznīcā tika atsākti dievkalpojumi, bet Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB) uzsāka sarunas ar valsti par ēkas pārņemšanu savā īpašumā.[4]

Gailis un lode — šī rotājuma simbolika

Plakanie vējrāži, arī ar gaiļa siluetu, ir pieskaitāmi pie senākajiem Ziemeļeiropas vēja rādītājiem — karogiem un pieder pie tā saukto pūķu karogu grupas. Pūķa karoga princips: vējrādis atrodas masta (karoga kāta) vienā pusē. Ja “karogu” veido gaiļa siluets, tad tas skatās pa vējam. Pētera baznīcai ir divi vēja rādītāji, kuri izgatavoti kā pūķu karogi. Tie atrodas celtnes austrumu daļā — viens vidusjoma jumta galā virs apsīdas, otrs — virs sakristejas. Abi ir vienādi un attēlo ejam svēto Pēteri ar atslēgu rokās. Kāpņu tornīšu arī rotā karodziņi, vienā no tiem izgriezts gada skaitlis “1723”.

Baznīcas torņus vainago ne tikai gailis, parasti torņa nobeigumu papildina tieši smailes galā uzstādīta lode. Iespējams, ka šim rotājuma elementam sākumā bijusi tikai dekoratīva loma, taču vēlāk tā kļuvusi par piemiņas rakstu glabātuvi. Lodē ievietoti ruļļi ar ziņām par celtnes vēsturei un celtniekiem.

Pētera baznīcai, kopš tās gotiskā 15. gadsimta torņa līdz 1941. gadam, bijuši seši vēja rādītāji — gaiļi.

1491. gadā pēc torņa pabeigšanas uzstāda pirmo gaili. 1538. gadā, kad tiek apšūts tornis ar vara plātnēm, šo gaili remontē. Tajā pašā gadā to atkal uzliek smailē. 1576. gadā spēcīga vētra gaili saliec, tāpēc to noņem.

1577. gada 13. jūlijā uzstāda jaunu, otro gaili. 1577. gada 4. oktobrī “neparasti stiprs vējš to nopūš” no torņa.

1578. gada 11. jūlijā uzliek jauno lodi, stieni un trešo gaili. Tas ir 1612. gadā Rīgas panorāmā (“Mollīna gravīrā”) attēlotais skrejošais gailis. 1651. gadā, pēc 73 gadu ilgas kalpošanas, stipri bojātu, to noņem.

1651. gada 14. maijā uzliek ļoti lielu apzeltītu ceturto gaili. 1659. gada 17. novembrī spēcīga vētra astoņos no rīta to kopā ar lodi norauj no stieņa un nosviež baznīcas pagalmā.

1660. gada 26. jūlijā tornī tiek uzlikts jauns apzeltīts piektais gailis, kurš atrodas torņa smailē, līdz tas 1666. gadā sabrūk.

1688. gadā Ruperts Bindenšū vaicā rātei, ko uzstādīt Pētera baznīcas torņa smailē — zvaigzni, kā paredzēts Jostena projektā, vai gaili. Pēc diviem mēnešiem viņš demonstrē torņa modeli, kuru rotā pilsētas mazais ģerbonis, divas atslēgas, krusts un valdnieka kronis. Smailes pašā augšā — gailis. Rāte to neakceptē, bet uzdod izgatavot jaunu modeli, kuru vainagotu vienīgi lode un gailis. Bindenšū izstrādā zīmējumu, kurā redzams smailes galā stāvošs gailis. Galīgajā variantā, kuru rāte pieņēma, bija iecerēts uz stieņa likt tupošu gaili.

1690. gada 10. maijā no pulksten astoņiem līdz deviņiem no rīta tornī uzliek sesto gaili. 1709. gadā šim vēja rādītājam remontē gaiļa saliekto asti. 1746. gada 9. oktobrī Johans Vilberns smailē uzliek pēc 1721. gada ugunsgrēka atjaunoto lodi un gaili. Tos uzver uz iepriekšējā torņa stieņa, kurš pēc iztaisnošanas un izlabošanas atkal iebūvē jaunā torņa konstrukcijā. 1941. gada 29. jūnijā gailis, lode un stienis, tornim gāžoties, nokrīt zemē. Gruvešos tie tiek uzmeklēti un pēc tam saglabāti. Tagad gailis un lode ir restaurēti un eksponēti Pētera baznīcā. Savukārt stienis jau trešo reizi ir iebūvēts torņa galā.

1970. gada 21. augustā uz tā uzlika jaunu, septīto gaili, kas ir iepriekšējā darinājuma precīza kopija. Gaiļa restaurācija notika arī 2009. gadā. Apzeltītais gailis ir 158 kg smags, no krūtīm līdz astes galam — 2,10 m garš, no sekstes augšas līdz vēdera apakšai — 1,53 m augsts. Gailis un zem tā esošā lode veidota no vara skārda, kas pārklāts ar ļoti plānām zelta plāksnītēm, izmantots 140 gramu zelta.

Attēlu galerija

 

 

Skatīt arī

Literatūra

Ārējās saites

Ziņas