Pils sala Jelgavā

Kanoe laiva PIls kanālā pie Gubernatora saliņas. Fonā redzama Jelgavas pils. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 19.aug.
Kanoe laiva Pils kanālā pie Gubernatora saliņas. Fonā redzama Jelgavas pils. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 19.aug.

Četrus kilometrus garā Pils sala starp Lielupi un Driksu ir vieta, kur atrodas Jelgavas pils.  Pils parku  salas dienvidu galā sāka veidot 1817. gadā, agrāko pils vaļņu vietā. Parkā ir romantisks tilts pār Pils kanālu uz Gubernatora saliņu. Tas padara to par vienu no skaistākajiem parkiem Jelgavā. Pils parkā aug vairāki dižkoki – zirgkastaņas, ozols un pelēcīgā apse.

Pils sala aiz Jelgavas pils

Pils salas ziemeļu daļa ir cilvēka neskarta un pat mežonīga. Šeit atrodas valsts nozīmes dabas liegums. Uz salas aiz Jelgavas pils – applūstošajās Lielupes palienes pļavās ganās vairāk kā 70 savvaļas zirgi. Šīm pļavām piešķirts Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju statuss – Natura 2000, jo pļavās sastopama nozīmīga augu un putnu daudzveidība.

Pils salas zirgi Jelgavā. Zirgs ar smuko vilnu un frizūru. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7.feb.
Pils salas zirgi Jelgavā. Zirgs ar smuko vilnu un frizūru. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7. feb.

2007.gada augustā Jelgavas Pilssalas dabas lieguma zonā – Lielupes palienes pļavās – jaunas mājas sev atrada 16 savvaļas zirgu “Konik Polski” no Nīderlandes. Tie nepilna gada laikā iejutās tiktāl, ka nekautrējas atklīst līdz salas dienvidiem, kur ar savu klātbūtni rotā Jelgavas pils apkārtni. Mīluļus ikdienā uzrauga LLU Meža fakultātes absolvents Einārs Nordmanis.

Atpūta Pils salā

Pils salas pļavu teritorija ir piemērota mierīgām pastaigām un dabas bagātību iepazīšanai, ņemot palīgā botānisko ceļvedi vai arī dodoties pļavās vides gida pavadībā, kurš zina visu par zirgiem, augiem un citām dabas vērtībām.

Stāstījumu par savvaļas zirgu ieradumiem iespējams pieteikt pa tālruni 29841851 vai 20264343.

Jelgavas pils

Jelgavas pils no tilta pār Lielupi 2016. gada 29. novembrī. Foto: Atis Luguzs
Jelgavas pils no tilta pār Lielupi 2016. gada 29. novembrī. Foto: Atis Luguzs

Jelgavas pils ir bijusī Kurzemes hercogu rezidence Jelgavā. Atrodas uz salas starp Lielupi un tās atteku DriksuArhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700—1771) celtā pils ir viena no nedaudzajām Kurzemes un Zemgales hercogistes (1562—1795) galvaspilsētas ēkām, kas atjaunota sākotnējā izskatā pēc Jelgavas sagraušanas 1944. gada vasaras kaujās Otrā pasaules kara laikā.

Jelgavas Pils vēsture

Vecās Jelgavas pils skats (no 1703. gada gravīras).

Vecās Jelgavas pils plāns 17. gadsimta beigās (no Zviedrijas kara arhīva).

Vecā Jelgavas pils

Pirmā Jelgavas pils bija Livonijas ordeņa Jelgavas komtura koka pils, kas 1265. gadā tika uzcelta uz Garās salas Lielupē. Vecā pils bija krietni mazāka par tagadējo un bija izvietota mūsdienu pils pagalma vietā. Tās platums bijis 30 metru un garums 35—36 metri, katrā stūrī atradies sargtornis. Pils bija viegli sasniedzama no Rīgas pa Lielupes ūdensceļu. Tās celšanai bija divi iemesli — būt par atbalsta punktu tālākai zemgaļu pakļaušanai un neļaut zemgaļiem izmantot Mežotnes ostu.[1] 1345. gada ziemā Lietuvas dižkunigaitis Aļģirds kopā ar savu brāli Ķē—stuti iebruka Zemgalē un viņu vadītais karaspēks aplenca Jelgavas pili. Pils aplenkuma laikā leiši koka pili nodedzināja kopā ar 7 ordeņa brāļiem un 600 zemgaļiem, izglābās vienīgi divi ordeņa brāļi, viens priesteris un 16 zemgaļi. 14. gadsimta 2. ceturksnī koka pils vietā tika uzbūvēta mūra pils. Zināms, ka 1451. gadā pilī bijuši 10 lielgabali un 5 svina ložu šautenes, zirgs un bruņas bija tikai komturam.

Hercogs Gothards par savu rezidenci izvēlējās Rīgas pili, tomēr drīz vien izlēma veidot jaunu pārvaldes centru Jelgavā, kas bija iepriekšējam varas centram Rīgai tuvākā jaunās hercogistes pils stratēģiski izdevīgā vietā pie Lielupes ūdensceļa. 1622. gada novembrī Poļu—zviedru kara laikā Jelgavas pilī tika noslēgts Jelgavas pamiers, pils cieta karadarbībā 1621., 1622. un 1625. gadā. 1658. gadā Otrā Ziemeļu kara laikā Jelgavas pili ieņēma un izpostīja zviedru karavīri, kas saņēma gūstā hercogu Jēkabu un līdz 1660. gadam viņš atradās gūstā Ingrijā. Tika konfiscēts hercoga arhīvs, kuru zviedriem vēlāk atņēma krievi. Kara laikā Jelgavas pils bija tā nopostīta, ka hercoga sēdeklis tika īslaicīgi pārcelts uz Grobiņas pili1718.—1722. gadā hercogienei Annai tika uzcelta jauna pils tagadējās Academia Petrina ēkas vietā un vecā viduslaiku pils palika neapdzīvota. Veco ordeņa pili uzspridzināja 1738. gadā, kad ar Ernsta Johana Bīrona pavēli sāka celt mūsdienās redzamo Jelgavas pili.

Jaunās pils būve (1738—1772)

Pašreizējās pils vēsture aizsākās 1738. gadā, kad pēc Ketleru dinastijas pēdējā hercoga Ferdinanda nāves par jauno Kurzemes — Zemgales valdnieku ievēlēja Ernestu Johanu Bīronu (1690—1772) — Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas favorītu. Lai pasvītrotu hercogu dinastijas maiņu Kurzemē, Ernests Johans nolēma jauno rezidences pili būvēt iepriekšējās hercogu rezidences — 14. gadsimtā celtās Livonijas ordeņa pils vietā. Veco Jelgavas pili tā paša gada rudenī uzspridzināja un nojauca, lai atbrīvotu vietu jaunceļamajai pilij.

1738. gada 14. jūnijā tika likts jaunās pils pamatakmens un uzsākti būvdarbi. Pils celtniecība norisinājās divos posmos: 1738.—1740. gadam un 1763.—1772. gadam 1740. gada rudenī visi trīs pils korpusi bija uzmūrēti un centrālajiem jau uzsākti iekštelpu apdares darbi. Pārtraukums pils būvdarbos iestājās pēc hercoga Ernesta Johana aresta 1740. g. 20. novembrī Pēterburgā un tam sekojošās trimdas. No Jelgavas uz Pēterburgu aizveda hercogam konfiscētos būvmateriālus, apdares materiālus, krāsnis, logus un daudzus citus priekšmetus, kurus Rastrelli izmantoja Pēterburgā, piļu celtniecībā.

Pēc hercoga restitūcijas 1762. gadā varēja uzsākt pils atjaunošanu un būvdarbu pabeigšanu. 1764. gada pavasarī finansiālās grūtības un darba spēka trūkums bija par pamatu tam, ka tikai 1772. gada 8. decembrī hercogs Ernsts Johans varēja pārcelties dzīvot savā jaunajā rezidencē, bet pils iekšējā apdare turpinājās vēl ilgi pēc tam. 1788. gadā nodega pils Ziemeļu korpuss un puse no centrālā korpusa.

Francijas karaļa rezidence (1798—1800, 1804—1807)

Jelgavas pils interjers pirms II Pasaules kara.

1798. gada martā pēc Krievijas imperatora lūguma Jelgavas pilī apmetās Francijas karalis Ludviķis XVIII ar galmu, bet, mainoties politiskajai situācijai, 1800. gada beigās franču emigranti bija spiesti Krieviju atstāt. Otro reizi Francijas karalis inkognito kā Lilles grāfs uzturējās pilī no 1804. gada beigām līdz 1807. gada rudenim. 1805. gadā Ziemeļu korpuss izdega atkārtoti.

Kurzemes gubernatora rezidence (1795—1798, 1807—1915)

Jelgavas pils līdz 1915. gadam.

1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogiste tika inkorporēta Krievijas Impērijas teritorijā kā Kurzemes guberņa. Pilī izveidoja gubernatora rezidenci un izvietoja guberņas administratīvās iestādes. 1812. gadā pilī īslaicīgi iekārtojās Napoleonam pakļautās Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes valdība ar grāfu Mēdemu priekšgalā. Pēc kara pilī atkal iekārtojās Kurzemes gubernators. 1816. gadā atkal izdega Ziemeļu korpuss. Līdz pat 1915. gadam pilī izvietojās guberņas administratīvais centrs.

Lauksaimniecības akadēmija (no 1937. gada)

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada novembrī pili pilnīgi nodedzināja Bermonta-Avalova vadītās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas karavīri. Pēc kara beigām nopostītā pils nonāca Latvijas valsts īpašumā. 1936. gada 26. jūlijā Ministru Kabinets pieņēma lēmumu Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti pārcelt uz īpaši šim mērķim atjaunoto Viestura piemiņas pili, izveidojot Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju.

Lauksaimniecības akadēmijas laboratorijas vajadzībām 1937. gadā lika pamatus jaunajam pils rietumu spārnam. Brīvo atvērumu pret pilsētu aizbūvēja ar divstāvu korpusu pēc profesora Eižena Laubes projekta, tādējādi pili noslēdzot ciešā četrstūra blokā. 1937. gada 5. septembrī Jelgavā Zemgales izstādes laikā notika 3. Pļaujas svētki, kuros Valsts prezidents Kārlis Ulmanis pili nodēvēja par Viestura piemiņas pili.

Otrā pasaules kara kauju laikā no 1944. gada jūlija līdz oktobrim pili pilnīgi sagrāva. Pils atjaunošanas darbi tika pabeigti 1961. gadā, pēc pārbūves redzams tikai pils ārējais apveids. Tagad pilī izvietota Latvijas Lauksaimniecības universitātes administrācija un trīs no deviņām tās fakultātēm (Informācijas tehnoloģijuLauksaimniecības un daļēji Pārtikas tehnoloģijas)

Hercogu kapenes

Kurzemes hercogu sarkofāgi

Jau 1740. gadā pils cokolstāvā iekārtoja atsevišķas telpas hercogu kapeņu vajadzībām un uz tām pārvietoja mirušo valdnieku sarkofāgus no iepriekšējās, 1583. gada celtās un 1738. gadā nojauktās baznīciņas pagraba velves. 1820. gadā kapenes ierīkoja Dienvidaustrumu skvēra cokolstāvā, kur tās atrodas arī šodien.

Pavisam kapenēs apbedīti 24 Ketleru un 6 Bīronu dzimtas pārstāvji. Apbedījumi 21 metāla sarkofāgā un 9 koka zārkos attiecas uz laika posmu no 1569. gada līdz 1791. gadam. 1973. gadā Rundāles pils muzejs uzsāka kapeņu inventarizāciju un restaurāciju, bet kopš 1992. gada vasaras tās atvērtas apmeklētājiem.

Atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu Indriķis Šterns, “Latvijas vēsture 1180—1290 Krusta kari”, Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002

Skatīt arī

Ārējās saites

Lielupe – Zemgales lielākā upe

Lielupe
Lielupe Jelgavā, skats no Pārlielupes uz Jelgavas Pili un jahtklubu. Foto: Atis Luguzs, 2016.g. 11.maijs.
Lielupe Jelgavā, skats no Pārlielupes uz Jelgavas Pili un jahtklubu. Foto: Atis Luguzs, 2016.g. 11.maijs.
Mūsa, Mēmele, Lielupe un Babītes ezers.

MūsaMēmele, Lielupe un Babītes ezers.

Izteka pie Bauskas
56°24′10″N 24°9′25″E
Satekupes MūsaMēmele
56°24′10″N 24°9′25″E
Ieteka Rīgas jūras līcisDaugava (caur Buļļupi)
57°0′34″N 23°55′57″EKoordinātas57°0′34″N 23°55′57″E (karte)
Baseina valstis Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Lietuva Lietuva
Caurteces valstis Karogs: Latvija Latvija
Garums 119 km
Kritums 10.8 m
Vidējā caurtece 106 m³/s
Gada notece 3,54 km³
Baseina platība 17 600 km² (Latvijā 8800 km²)
Galvenās pietekas SvēteIecava
 Lielupe Vikikrātuvē

Lielupe sateces baseins

Lielupe ir lielākā Zemgales upe, caurteces ziņā otra lielākā Latvijas upe (aiz Daugavas).

Upes dziļums augštecē ir apmēram 1 m, lejpus Jelgavas— 8-12 m, lejtecē — 15-20 m. Lielupe ir tikai 119 km gara, toties tai ir 250 pieteku. Jelgavas pilsētas teritorijā tās atteka Driksa iekļauj Pilssalu.

Lielupei ir ļoti mazs kritums — 10,8 m (0,1 m/km), it sevišķi lejtecē, kur tā kļūst daudz platāka un dziļāka. Vidējais caurplūdums grīvā ir 106 m³/s (maksimālais 1380 m³/s, minimālais 10,6 m³/s). Lielupei ir ļoti mazs kritums, it sevišķi lejtecē, kur tā kļūst daudz platāka un dziļāka. Krasti gandrīz visur aizauguši.

Lielupes raksturojums

Lielupe sākas pie Bauskas, satekot Mēmelei un Mūsai, bet ietek Baltijas jūras Rīgas līcī starp Jūrmalas un Rīgas pilsētu.

No Bauskas līdz Mežotnes pilskalnam Lielupe plūst pa senleju, kas veidojusies dolomītos. Ūdenstūristiem Lielupe būs interesantāka augšdaļas posmā, kur krasti stāvāki un pie mazāka ūdens jūtamas krāces (kādus 27 km garš posms no Bauskas līdz Emburgai).

Lielupes attēlu galerija

Lejpus Mežotnes ieleja paplašinās, upe lēni plūst pa plašu ieleju Zemgales līdzenumā un Piejūras zemienē. Pavasarī, veidojoties ledus sastrēgumiem, Lielupe agrāk mēdza iziet no krastiem, applūdinot lauksaimniecības zemes. Intensīvu nokrišņu dēļ plūdi bija iespējami arī vasarā. Tie radīja lielus zaudējumus zemnieku saimniecībām. Lai samazinātu plūdu apmērus, daudzviet gar Lielupi un tās pietekām tika izveidoti aizsargdambji.

Lielupes kilometrāža

Km līdz grīvai Augstums virs jūras līmeņa Kritums m/km Krasta orientieri – upju pietekas, tilti, klintis, pilskalni, pilis
118 11.0 1.4 Mēmeles un Mūsas sateka
115 6.9 0.8 brasls, kreis. kr. – Saulaine (Kaucminde)
113 5.4 0.3 labajā krastā – Jumpravas klintis, muižas parks, Mākslīgās pilsdrupas
108 3.7 0.2 labajā krastā – Mežotnes pils, kreisajā krastā – Mežotnes pilskalns
101 2.4 0.2 Grāvendāles kanāls
95 1.0 0.1 kreisā krasta pieteka – Īslīce. Labajā krastā Salgales baznīcas drupas.
89 0.4 0.0 Staļģenes tilts.
86.5 .. .. Labajā krastā Jāņa Čakstes memoriālais muzejs “Auči”
83 0.3 0.0 labā krasta pieteka – Garoze (Velnagrāvis)
80 kreisā krasta pieteka – Svitene
76 0.2 0.0 kreisā krasta pieteka – Sesava
71 kreisā krasta pieteka – Vircava
70 0.2 0.0 Jelgavas dzelzceļa tilts, kreisā krasta pieteka Platone
68 Jelgavas tilts
64 0.2 0.0 labā krasta pieteka Iecava
59 kreisā krasta pieteka – Svēte
55 0.2 0.0 labajā krastā – Valgundes c.
45 kreisā krasta pieteka – Bērze
42 0.2 0.0 Kalnciema tilts
33 labajā kr. atteka uz Babītes ezeru – Gāte
28 kreis. kr. – Sloka, atteka uz Slokas ez.
22 0.2 0.0 kreisajā krastā – Valteri
14 kreisajā krastā – Dubulti
10 labajā kr. jaunais kanāls no Babītes ez.
7 0.1 0.0 Jūrmalas šosejas tilts
6 Jūrmalas dzelzceļa tilts
1 labajā krastā  – Lielā kāpa, Buļļupe
0 0.0 0.0 ieteka Rīgas jūras līcī
Vairāk info: Copeslapa.lv

Lielākās pietekas Lielupei

Lielupes kreisā krasta pietekas

Lielupes labā krasta pietekas

Upju transports Lielupē

Lielupes dziļums uz leju no Jelgavas ir no 5 līdz 15 m. Tas paver iespēju kuģu transportam no Rīgas un Jūrmalas līdz Jelgavai, kas bija galvenais smago kravu transporta veids līdz pat Rīgas—Jelgavas dzelzceļa izbūvei 19. gadsimta beigās. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā pa upi notika intensīva baržu satiksme no mālu ieguves karjeriem Lielupes un Iecavas krastos uz ķieģeļu fabrikām Lielupes krastos un Rīgā. Upes izmantošanu kuģniecībā, jahtu tūrismā un sportā traucē smilts saneši, kas uzkrājas Lielupes grīvā.

Lielupe vēsturē

Lielupes pasažieru kuģītis pie Valgundes muižas (20. gadsimta sākums).

Pirmo reizi vēsturiskajos tekstos Lielupe pieminēta Indriķa hronikas XXIII nodaļā sakarā ar 1219. gadā notikušo zemgaļu vecākā Viestarda uzbrukumu Mežotnes pilskalnam. Hronikas vecākajā variantā (t.s. Zamoisku kodeksā) upe, pa kuru krustneši devās palīgā mežotniešiem, tika dēvēta par Missa. 15.—17. gadsimtos Indriķa hronikas norakstos šīs upes nosaukums bija kļuvis par Mussa, tāpēc tulkotāji J. G. Arnts un A. Hanzens nešaubījās, ka apraksts attiecas uz Lielupi, jo pēdējā rodas, Mūsai saplūstot ar Mēmeli. Lielupes vāciskais nosaukums Semgaller – Aa bija vēlākajos gadsimtos radies upes platākās daļas nosaukums lejpus no Bauskas pils, kura vietā latvieši lietoja mūsdienu nosaukumu “Lielupe”.

Pēc Indriķa hronikas senākā varianta atklāšanas 19. gadsimta vidū, kur Mussa vietā bija Missa, daļa autoru (Pabst 1867; Arndt 1874) par šo upi sāka uzlūkot nevis Lielupi, bet Misu. Vēlāk rūpīga hidronīmu analīze neradīja šaubas, ka hronikā ir domāta Lielupe, ko augšgalā lietuvieši (seno zemgaļu ietekmē) vēl arvien sauca par Mūšu. [1]

Savukārt 1254. gada Upmales dalīšanas līgumā Lielupe saukta par aque, que dicitur Semegallera — upi, ko sauc par Semegallera — no vācuSemigaller Aa. No teksta noprotams, ka arī Mūsas upi toreiz dēvēja šajā pašā vārdā.[2]

1413. gadā Žilbērs de Lanuā, ceļodams uz Rīgu cauri Kurzemei, sauca Lielupi par Camegalzaru (no vācuSemigaller Aa): “divas jūdzes atstatumā no Rīgas es cēlos pāri platai upei, ko sauc par Tzamegaelzara, un nonācu Rīgā.”[3] Līdz pat 1697. gadam Lielupe ietecēja Daugavā, bet kādas stipras vētras laikā Lielupe pie tagadējās Bolderājas pārrāva kāpas un pa tagad aizsērējušo Ziemeļupes līča turpinājumu ietecēja tieši Rīgas jūras līcī.

1755. gadā Lielupe izlauzās uz jūru tagadējā ietekas vietā. Senākā Lielupes lejas daļa līdz tās agrākajai ietekai Daugavā tiek saukta par Buļļupi, kas, iespējams, ir viens no Lielupes lejteces senajiem nosaukumiem.

Zivis Lielupē

Lielupē mīt plauži, līdakas, raudas, asari, zandarti, līņi, salates, vimbas, zuši. Sevišķi liela makšķernieku rosība vērojama pavasarī vimbu laikā.

Atsauces

Ārējās saites