Portrait of Happy violinist in a floral dress

“Happy violinist in a floral dress” – Acrylic Painting on Canvas, 60 x 90 cm (24 x 35 inches), Atis Luguzs (2021).

As I look at the photograph, holding a brush in my hand, I am overwhelmed by memories of a significant chapter in her life. The atmosphere of my studio is subtly infused with the memories from the end of 2012 – a time when she was not only a captivating actress but also a bride-to-be, engaged to musician James Righton. Her portrayal had just debuted on the big screen in the romantic costume drama of the late 19th century, “Anna Karenina,” and her glowing face adorned the year-end covers of fashion magazines like VOGUE, FLARE, and ALLURE. Her image was a muse and a coveted trophy for many.

Mixing the colors, I am conscious of the significance of this moment. I begin with the background, in shades of pink and burgundy, carefully blending them on my palette before they meet the canvas, setting the stage for a moment of fun and joy in her life. I want the background to convey the vibrancy of her life at that time.

With every brush stroke, I recreate the contours of her face, the slope of her cheeks, and the light in her eyes. There’s a harmony in her smile, a melody that seems to play through her expression of joyful surprise. As I paint, I smile back involuntarily; her happiness is infectious, even if it’s just an image on canvas.

Portrait of a female violinist in a bright dress
“Happy violinist in a floral dress” – Acrylic Painting on Canvas, 60 x 90 cm (24 x 35 inches) (2021)

Her dress is a challenge to my patience, and I relish it. Each flower is like a note in the symphony of colors I must depict. It’s a visual representation of the most vibrant stages of her life – in both a personal and professional sense. As my brush glides over the fabric of her dress, I remember the celebratory and commendable moments that adorned her life.

The violin in her hands is an element in the painting where my brush tarries with meticulous passion. It was an unusual accessory for her – a symbol of that playful evening on the NBC talk show “Late Night With Jimmy Fallon” at Rockefeller Center in New York. Her fame at the time could afford this whimsical play with musical instruments without prior skills. I paint the violin with particular care, making sure it looks as natural in her hands as it did that evening.

Throughout this process, I am filled with a profound sense of connection. I am not just painting a woman; I am painting a story woven through time. The image reflects a blend of art and memory, connecting the past with the present.

The smile on her face is not just a reaction to the music she pretends to play but also a reflection of the inner joy of an artist at a moment of fulfillment in her life. My emotions – excitement, admiration, joy, and a nostalgic longing for the past – surge and flow with the memories that each aspect of the portrait evokes.

As the portrait nears completion, I step back to observe the story I’ve translated onto canvas. I hope those who view this portrait will feel the joy I felt in creating it, that they will see beyond the colors and shapes to the life and soul sheltered behind the smile and expressive eyes. It is my silent dialogue with the viewer, an invitation to recall the moment when the world paused to watch her play the violin with a smile as heartfelt as it was captivating.

= = = = = = = = LV = = = = = = = =

“Laimīgā vijolniece ziedu kleitā” – akrila glezna uz auduma, 60 x 90 cm, Atis Luguzs (2021).

Es skatos uz fotografiju, rokā turēdams otu. Mani pārņem atmiņas par nozīmīgu nodaļu viņas dzīvē. Manas studijas atmosfēru nemanāmi piepilda 2012. gada beigu atmiņas – laiku, kad viņa bija ne tikai valdzinoša aktrise, bet arī topošā līgava, saderināta ar mūziķi Džeimsu Raitonu. Viņas atveidotais tēls tikko bija debitējis uz lielā ekrāna romantiskā 19. gadsimta beigu kostīmu drāmā “Anna Kareņina”, un viņas starojošā seja rotāja VOGUE, FLARE un ALLURE modes žurnālu gada nogales vākus. Viņas tēls bija mūza un iekārojama trofeja daudziem.

Maisot krāsas apzinos šī brīža nozīmīgumu. Sāku ar fonu, rozā un bordo toņos, tos uzmanīgi sajaucu uz paletes pirms tie satiekas ar audeklu, radot skatuvi vieglprātības un prieka brīdim viņas dzīvē. Es vēlos, lai fons izsaka viņas dzīves krāšņumu, kurā viņa toreiz dzīvoja.

Ar katru otas vilcieniem es atveidoju viņas sejas kontūras, vaigu slīpumu un gaismu viņas acīs. Viņas smaidā it harmonija, kas kā melodija spēlē caur jautra pārsteiguma izteiksmi. Gleznojot es neviļus pasmaidu pretī,  viņas laime ir inficējoša arī, ja tas it tikai attēls uz audekla.

Viņas kleita ir izaicinājums pacietībai, un tas man patīk. Katrs zieds ir kā nots krāsu simfonijā, kas man ir jāataino. Tas ir vizuāls attēlojums par viņas dzīves krāšņākajiem posmiem – personīgā un profesionālā izpratnē. Kamēr mana ota dejo pāri kleitas audumam, es atceros svinīgos un atzinības pilnos brīžus, kas rotāja viņas dzīvi.

Vijole viņas rokās ir elements gleznā, kur mana ota kavējas ar rūpīgu aizraušanos. Viņai tas bija neparasts aksesuārs – simbols tam rotaļīgajam vakaram NBC televīzijas sarunu šovā “Late Night With Jimmy Fallon” Rokfellera centrā Ņujorkā. Viņas slava toreiz varēja atļauties šo jocīgo spēli ar mūzikas instrumentiem bez iepriekšējām iemaņām. Vijoli gleznoju īpaši rūpīgi, lai tā izskatītos viņas rokās tāpat kā tajā vakarā.

Visā šī procesa laikā mani piepilda dziļa saiknes sajūta. Es ne tikai gleznoju sievieti; Es gleznoju stāstu, kas ir ieausts laikā. Attēls atspoguļo mākslas un atmiņu sajaukumu, savienojot pagātni ar tagadni.

Smaids viņas sejā ir ne tikai reakcija uz mūziku, ko viņa izliekas spēlējam, bet arī mākslinieces iekšējā prieka atspoguļojums viņas dzīves alku piepildījuma brīdī. Manas emocijas – sajūsma, apbrīns, prieks un nostaļgiskas ilgas pēc pagātnes uzvirmo un plūst līdzi atmiņām, ko raisa portreta tēlojums.

Kad portrets tuvojas pabeigšanai, es atkāpjos, lai vērotu stāstu, ko esmu pārtulkojis uz audekla. Es ceru, ka tie, kas skatās šo portretu, sajutīs prieku, tāpat kā es, un ārpus krāsām un formām ieraudzīs dzīvi un dvēseli, kas patvērusies aiz smaida un izteiksmīgajām acīm. Tas ir mans klusais dialogs ar skatītāju, aicinājums atsaukt atmiņā mirkli, kad pasaule apstājās, lai skatītos viņu spēlējam vijoli ar smaidu, kas bija tikpat sirsnīgs, cik apburošs.