Pasta sala Jelgavā

Pasta sala (9 ha) ir brīvā laika pavadīšanas, izklaides un aktīvās atpūtas zona gan vietējiem iedzīvotājiem, gan viesiem. Lielupe un Driksa Jelgavā ir veidota par tūrisma un aktīvās atpūtas produktu.

No 2011. gada decmbra līdz 2014. gada beigām Pasta salā ir veikta apjomīga rekonstrukcija, kā rezultātā Pasta sala ir labiekārtota, izveidojot nepieciešamo infrastruktūru – gājēju un velo celiņus, soliņus, apgaismojumu, tualetes, pasākumu norises laukumus, bērnu rotaļu laukumu, apstādījumus, kā arī sakārtoti Lielupes un Driksas krasti.

Pasta salā notiek tradicionālie kultūras pasākumi – Smilšu skulptūru, Ledus skulptūru festivāli, kā arī dažādi koncerti

Latvijas 2014. gada balva nominācijā “Publiskā ārtelpa”

Pasta salas labiekārtojums ir atzīts par labāko konkursa “Latvijas būvniecības gada balva 2014” nominācijā “Publiskā ārtelpa”.

Balvu svinīgā ceremonijā šonedēļ Mazajā ģildē saņēma Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, projekta autori – Vents Grietēns un Diāna Zalāne, kā arī būvdarbu veicēja – SIA “Ceļu būvniecības sabiedrība “Igate”” – pārstāvji Dace Loca un Gusts Kaļiņins.

Pasta sala apmeklētājiem tika atvērta 2014.gada novembrī. Deviņus hektārus plašā salas teritorija ir pilsētas pasākumu, atpūtas un sabiedrisko aktivitāšu vieta. Salā šogad jau notika Starptautiskais ledus skulptūru festivāls, bet maijā mākslinieki veidos smilšu skulptūras.

Lai pasargātu salu no plūdu draudiem, tajā ir uzbērti 120 000 kubikmetri grunts. Ar 2000 kubikmetriem laukakmeņu un stiepļu pinumiem – gabioniem – ir nostiprināti salas krasti, tā novēršot to izskalošanu. Iztīrīta upes gultne 6000 kubikmetru apjomā. Pludmalei ievesti 5000 kubikmetru smilts.

Pasta salā ir izveidota nepieciešamā infrastruktūra – gājēju un velo celiņi 2,8 kilometru garumā, dabas takas, soliņi, apgaismojums, amfiteātris, pasākumu norises laukumi, vides izpratni veicinoši bērnu rotaļu laukumi un iekārtoti dekoratīvie apstādījumi.

Pasta salas pilnveidošana turpināsies, izvietojot jaunas bērnu rotaļu atrakcijas, āra trenažierus un citu aprīkojumu. Pasta sala ir noslēdzošā daļa pilsētas centrālās daļas izveidē kopā ar Lielupes labā krasta promenādi ar pludmali, rekonstruēto Čakstes bulvāri, Driksas promenādi un Mītavas tiltu.

Jelgavas Pasta salas saules pulkstenis

2015.gada novembrī Jelgavas Rotary klubs pilsētai uzdāvināja saules pulksteni. Tas ir novietots pašā pilsētas centrā – uz Pasta salas. Pulkstenis veidots no bronzas, un novietots uz laukakmens. Pulkstenis attēlo Rotary kluba simboliku – zobratu.

Projekta autore ir arhitekte, LLU Arhitektūras un būvniecības katedras profesore dr. arch. Aija Ziemeļniece par pulksteņa izveidi raksta:

2015.gads mūsu pilsētai aizritēja 750.jubilejas gada zīmē. Tās ietvaros – kā skaista dāvana mūsu pilsētai, tika labiekārtota Pasta sala, kas kalpo kā zaļā rekreatīvā pilsēttelpa, kurā tiek rīkoti vērienigi pasākumi_ – Ledus un Smilšu skulptūru festivāli, koncerti, sports, ziemā slidošana, laivu regates sacensības utt.
Pasta salai piemīt publiskas telpas raksturs, kas kas nes līdzi kultūras un mākslas sintēzes elementus. Šajā sakarībā Lielupes krastā noliktais Saules pulkstenis jeb mēs sakam-Saules akmens, reizē spēlē kā “laika upes” simbolika, kas atpoguļo laika ritumu pilsētai.
Nu jau 750 gadus…
Akmens ar saules pulksteni atrodas upes malā, un no šī punkta ir redzama pils, pilsētas panorāma, upes plūdums un tās krastu līnija.
Minētais atspoguļojas pulksteņa idejiski mākslinieciskajā tēlā – 4 debess puses, 4 svarīgi gada skaitļi mūsu pilsētas vēsturē, 4 kultūrvēsturiskās vietas, kas veido pilsētas robežlīniju gadsimtu skrējienā, un pāri visam vienojošais Lielupes tecējums dienvidu-ziemeļu virzienā uz jūru. Pulkstenis vieno dabas dotās, cilvēku radītās un Dieva dāvātās vērtības, kas ir glabājamas un pieminamas mūsu pilsētas attīstībā.
Par cik man ir tas gods strādāt kā arhitektei un ikdienā darboties universitātē studiju programmā pie ainavu arhitektūras studentiem, tad tā reizē ir manas ieceres dāvana pilsētai.

Embūte

Embūte
Ciems
Embūtes pilsdrupas 2001. gadā

Embūtes pilsdrupas 2001. gadā

Embūte (Latvija)

Embūte
Embūte
Koordinātas: 56°30′23″N 21°49′11″EKoordinātas56°30′23″N 21°49′11″E (karte)
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Vaiņodes novads
Pagasts Embūtes pagasts
Pirmoreiz minēta 1237. g.
Augstums 105 m
Iedzīvotāji (2006)[1]
 • kopā 21
Pasta nodaļa LV-3436 Embūte (Vībiņos)
Embūtes Ekotūrisma centrā ir jauka natsmītne. Foto: Atis Luguzs
Embūtes Ekotūrisma centrā ir jauka natsmītne. Ir pieejama arī duša un virtuve, kur pagatavot maltīti. Foto: Atis Luguzs
Embūtes ielejās daudzviet ir izveidojušies krāšņi purvi. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 4.feb.
Embūtes ielejās daudzviet ir izveidojušies krāšņi purvi. Attēlā redzamais purvs viena no kontrolpunktu vietām 2017. gada Embūtes rogainingā. Šī purva attēls rotā pasākuma lielo baneri. Tas atrodas 0.5 km uz austrumiem no Bagas kalna. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 4.feb.
Embūtes ainava, skats uz Bagas kalna pusi no 149m augstās virsotnes uz austrumiem no tā. Foto: Atis Luguzs
Embūtes ainava, skats uz Bagas kalna pusi no 149m augstās virsotnes uz austrumiem no tā. Foto: Atis Luguzs

Embūte[2] ir apdzīvota vieta Vaiņodes novada Embūtes pagastāLankas upes krastos. Autoceļu P106 un P116 krustojumā, 173 km brauciena attālumā no Rīgas.  Ziemeļos no ciema atrodas senais kuršu Embūtes pilskalns pie kura 1244. gadā notika Embūtes kauja. Embūtē atrodas vēstures pieminekļi: Embūtes pils drupas un baznīcas drupas.

Embūte vēsturē

Kurzemes bīskapijas pilis Embūte (augšā) un Dundaga (lejā). Berharda Borherta zīmējums no “Terra Mariana” reprodukciju albuma (1903).

fon Embutu ģerbonis

Pirms Livonijas krusta kariem Embūte atradās kuršu Bandavas valsts dienvidu malā; caur to veda ceļš uz Cekļa zemēm. Kuršu pils Anbotens (vācu: Amboten) atradās tagadējā Embūtes pilskalnā pie bijušās Embūtes muižas Lankas upes labajā krastā. Te 26 m augstā zemesragā ar ļoti stāvām nogāzēm 50×60 m plakumā ierīkots nocietinājums, kas no pārējās teritorijas atdalīts ar diviem dziļiem grāvjiem un trim zemes vaļņiem.[3]

Embūte vēstures avotos pirmo reizi minēta 1237. gadā, kad pāvesta legāts Modenas Vilhelms noteica robežas starp LīvzemesKurzemes un Zemgales diacēzēm (baznīcas teritorijām). Embūtes novads tika iekļauts Kursas diacēzē kopā ar citām kuršu apdzīvotām zemēm starp Ventu un Nemunu. 1243. gadā to iekaroja Livonijas ordeņa bruņinieki, kas bija apmetušies Kuldīgas pilī. 1244. gadā lietuvieši nesekmīgi mēģināja iekarot Embūtes pilskalnu, bet cieta sakāvi. 1253. gada vienošanās par Kursas sadali paredzēja, ka Embūtes zeme piekrīt Kurzemes bīskapam.

1260. gadā, pēc Livonijas ordeņa sakāves Durbes kaujā, kurši atkal sacēlās. Ap 1265.gadu kuršu sacelšanās apspiešanai tika uzcelta Kurzemes bīskapa mūra pils 0,5 km uz dienvidiem no kuršu pilskalna.[4] Līdz 1538. gadam Embūtes draudzes novads (Amt Amboten) ietilpa Kursas bīskapijā.

1486. gadā pieminēts, ka Bakūzes muiža piederēja bīskapa vasalim Embūtes Tomam (Thomas von Amboten). 1537. gadā Embūti savā īpašumā ieguva Aizputes pilskungs Heikings. 1548. gadā pieminēta Embūtes mācītājmuiža, bet 1553. gadā baznīca.

1560. gadā Dānijas karalis Fridrihs II atpirka Kurzemes bīskapa tiesības uz Embūti par labu savam jaunākajam brālim MagnusamPiltenes mantojuma kara laikā pie Embūtes pils notika izšķirošā kauja. 1585. gadā Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijai-Lietuvai. 1617. gadā Embūte nokļuva autonomajā Piltenes apgabalā Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. 1684. gadā iesvētīta Embūtes mūra baznīca.

Atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu JS Baltija/JS Latvija. Interaktīvā karšu sistēma. SIA “Karšu izdevniecība Jāņa sēta”. Rīga.
  2. Pārlēkt uz augšu «Informācija par objektu: Embūte»LĢIA vietvārdu datubāzeLatvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra. Skatīts: 2016. gada 19. augustā.
  3. Pārlēkt uz augšu E.Brastiņš, 1923
  4. Pārlēkt uz augšu Wartberge, 1863; Löwis of Menar, 1922
Embūtes rogaininga baneris pie Embūtes ekotīrisma centra ieejas 2017. gada 4. martā. Foto: Atis Luguzs
Embūtes rogaininga baneris pie Embūtes ekotīrisma centra ieejas 2017. gada 4. martā. Foto: Atis Luguzs

Stokholma

Stokholma (Stockholm)
Zviedrijas galvaspilsēta

Skats uz Norr Mälarstrand no Västerbron tilta 2016. gada 18. oktobra saullēkta staros. Foto: Atis Luguzs
Skats uz Norr Mälarstrand no Västerbron tilta 2016. gada 18. oktobra saullēkta staros.  Labajā pusē Stokholmas rātsnams. Foto: Atis Luguzs
Karogs: Stokholma
Karogs
Emblēma: Stokholma
Emblēma

Stokholma (Zviedrija)

Stokholma
Stokholma
Koordinātas: 59°21′N 18°4′EKoordinātas59°21′N 18°4′E (karte)
Valsts Karogs: Zviedrija Zviedrija
Pirmoreiz minēta 1252. gadā
Pilsētas tiesības kopš 1388. gada
Platība
 • Galvaspilsēta 188 km2
Iedzīvotāji (31.12.2011.)
 • Galvaspilsēta 864 324
 • blīvums 4 597,5/km²
 • adm. rob. 1 372 565
 • aglomerācija 2 091 473
Laika josla CET (UTC+1)
 • Vasaras laiks (DST) CEST (UTC+2)
Tālruņu kods +46-8
Mājaslapa stockholm.se
 Stokholma Vikikrātuvē

Stokholma (zviedruStockholm) ir pilsēta ZviedrijāBaltijas jūras rietumu krasta pie Mēlara ezera. Valsts galvaspilsēta un lielākā pilsēta. Tajā ir 864 324 iedzīvotāju, savukārt kopā ar priekšpilsētām — 1 372 565. Stokholma ir Zviedrijas galvenais ekonomikas un kultūras centrs.

Stokholmas dzīvojamo ēku ainava no Tallink prāmja. Foto: Atis Luguzs, 2016.g. 9.okt.Stokholmā notika 1912. gada Vasaras Olimpiskās spēles un 1956. gada Vasaras Olimpisko spēļu sacensības jāšanā, kaut arī pašas Olimpiskās spēles notika Melburnā. Tāpat šeit ir divreiz norisinājies Eirovīzijas dziesmu konkurss.

Stokholmas dzīvojamo ēku ainava no Tallink prāmja. Foto: Atis Luguzs, 2016.g. 9.okt.
Stokholmas dzīvojamo ēku ainava no Tallink prāmja. Foto: Atis Luguzs, 2016.g. 9.okt.

 

Stokholmas vēsture

Pēc senās zviedru galvaspilsētas Sigtunas sagraušanas jarls Birgers 1252. gadā pret Baltijas jūras vikingiem izveidoja nocietinājumu pie ieejas Mēlarena ezerā. Stokholma bija svarīgs dzelzs tirdzniecības punkts ceļā no Bergslāgenas raktuvēm, jau 1289. gadā Stokholma minēta kā lielākā pilsēta Svēlandē. Stokholma ietilpa Hanzas savienībāKalmāras ūnijas laikā Stokholma kļuva par cīņas centru pret Dānijas karaļu dinastijas virsvaru.

1419. gadā Stokholmu pasludināja par Zviedrijas galvaspilsētu, 1471. gada 14. oktobrī pilsētā notika t.s. Stokholmas asinspirts – dāņi izrēķinās ar Zviedrijas neatkarības piekritējiem. Kad 17. gadsimtā Zviedrija kļuva par Eiropas lielvaru, pieauga arī Stokholmas kā tās galvaspilsētas nozīme.

Pēc zaudējuma Lielajā Ziemeļu karā un Lielā mēra epidēmija, kas sasniedza Stokholmu 1713. – 1714. gadā, tās attīstība palēninājās, tomēr saglabājās tās kā Zviedrijas politiskā centra nozīme.

19. gadsimtā Stokholma sāka zaudēt konkurences cīņā ar Gēteborgu (ostas pilsēta) un Norčēpingu (rūpniecība), tomēr 20. gadsimtā pilsēta atkal sāka strauji attīstīties.

Ievērojami cilvēki Stokholmā

Pamatraksts: Stokholmā dzimušo uzskaitījums

Stokholmā dzimuši:

Iedzīvotāju skaits Stokholmā

Gads Iedz. skaits
1570 9100
1610 8900
1630 15 000
1650 35 000
1690 55 000
1730 57 000
1750 60 018
1770 69 000
1800 75 517
1810 65 474
1820 75 569
1830 80 621
1840 84 161
1850 93 070
1860 113 063
1870 136 016
Gads Iedz. skaits
1880 168 775
1890 246 454
1900 300 624
1910 342 323
1920 419 429
1930 502 207
1940 590 543
1950 745 936
1960 808 294
1970 740 486
1980 647 214
1990 674 452
2000 750 348
2005 771 038
2007 795 163
2008 810 120
2009 829 417
2010 841 612

Ārējās saites

Jelgavas pils

Jelgavas pils no tilta pār Lielupi 2016. gada 29. novembrī. Foto: Atis Luguzs
Jelgavas pils no tilta pār Lielupi 2016. gada 29. novembrī. Foto: Atis Luguzs

Jelgavas pils ir bijusī Kurzemes hercogu rezidence Jelgavā. Atrodas uz salas starp Lielupi un tās atteku DriksuArhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700—1771) celtā pils ir viena no nedaudzajām Kurzemes un Zemgales hercogistes (1562—1795) galvaspilsētas ēkām, kas atjaunota sākotnējā izskatā pēc Jelgavas sagraušanas 1944. gada vasaras kaujās Otrā pasaules kara laikā.

Jelgavas Pils vēsture

Vecās Jelgavas pils skats (no 1703. gada gravīras).

Vecās Jelgavas pils plāns 17. gadsimta beigās (no Zviedrijas kara arhīva).

Vecā Jelgavas pils

Pirmā Jelgavas pils bija Livonijas ordeņa Jelgavas komtura koka pils, kas 1265. gadā tika uzcelta uz Garās salas Lielupē. Vecā pils bija krietni mazāka par tagadējo un bija izvietota mūsdienu pils pagalma vietā. Tās platums bijis 30 metru un garums 35—36 metri, katrā stūrī atradies sargtornis. Pils bija viegli sasniedzama no Rīgas pa Lielupes ūdensceļu. Tās celšanai bija divi iemesli — būt par atbalsta punktu tālākai zemgaļu pakļaušanai un neļaut zemgaļiem izmantot Mežotnes ostu.[1] 1345. gada ziemā Lietuvas dižkunigaitis Aļģirds kopā ar savu brāli Ķē—stuti iebruka Zemgalē un viņu vadītais karaspēks aplenca Jelgavas pili. Pils aplenkuma laikā leiši koka pili nodedzināja kopā ar 7 ordeņa brāļiem un 600 zemgaļiem, izglābās vienīgi divi ordeņa brāļi, viens priesteris un 16 zemgaļi. 14. gadsimta 2. ceturksnī koka pils vietā tika uzbūvēta mūra pils. Zināms, ka 1451. gadā pilī bijuši 10 lielgabali un 5 svina ložu šautenes, zirgs un bruņas bija tikai komturam.

Hercogs Gothards par savu rezidenci izvēlējās Rīgas pili, tomēr drīz vien izlēma veidot jaunu pārvaldes centru Jelgavā, kas bija iepriekšējam varas centram Rīgai tuvākā jaunās hercogistes pils stratēģiski izdevīgā vietā pie Lielupes ūdensceļa. 1622. gada novembrī Poļu—zviedru kara laikā Jelgavas pilī tika noslēgts Jelgavas pamiers, pils cieta karadarbībā 1621., 1622. un 1625. gadā. 1658. gadā Otrā Ziemeļu kara laikā Jelgavas pili ieņēma un izpostīja zviedru karavīri, kas saņēma gūstā hercogu Jēkabu un līdz 1660. gadam viņš atradās gūstā Ingrijā. Tika konfiscēts hercoga arhīvs, kuru zviedriem vēlāk atņēma krievi. Kara laikā Jelgavas pils bija tā nopostīta, ka hercoga sēdeklis tika īslaicīgi pārcelts uz Grobiņas pili1718.—1722. gadā hercogienei Annai tika uzcelta jauna pils tagadējās Academia Petrina ēkas vietā un vecā viduslaiku pils palika neapdzīvota. Veco ordeņa pili uzspridzināja 1738. gadā, kad ar Ernsta Johana Bīrona pavēli sāka celt mūsdienās redzamo Jelgavas pili.

Jaunās pils būve (1738—1772)

Pašreizējās pils vēsture aizsākās 1738. gadā, kad pēc Ketleru dinastijas pēdējā hercoga Ferdinanda nāves par jauno Kurzemes — Zemgales valdnieku ievēlēja Ernestu Johanu Bīronu (1690—1772) — Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas favorītu. Lai pasvītrotu hercogu dinastijas maiņu Kurzemē, Ernests Johans nolēma jauno rezidences pili būvēt iepriekšējās hercogu rezidences — 14. gadsimtā celtās Livonijas ordeņa pils vietā. Veco Jelgavas pili tā paša gada rudenī uzspridzināja un nojauca, lai atbrīvotu vietu jaunceļamajai pilij.

1738. gada 14. jūnijā tika likts jaunās pils pamatakmens un uzsākti būvdarbi. Pils celtniecība norisinājās divos posmos: 1738.—1740. gadam un 1763.—1772. gadam 1740. gada rudenī visi trīs pils korpusi bija uzmūrēti un centrālajiem jau uzsākti iekštelpu apdares darbi. Pārtraukums pils būvdarbos iestājās pēc hercoga Ernesta Johana aresta 1740. g. 20. novembrī Pēterburgā un tam sekojošās trimdas. No Jelgavas uz Pēterburgu aizveda hercogam konfiscētos būvmateriālus, apdares materiālus, krāsnis, logus un daudzus citus priekšmetus, kurus Rastrelli izmantoja Pēterburgā, piļu celtniecībā.

Pēc hercoga restitūcijas 1762. gadā varēja uzsākt pils atjaunošanu un būvdarbu pabeigšanu. 1764. gada pavasarī finansiālās grūtības un darba spēka trūkums bija par pamatu tam, ka tikai 1772. gada 8. decembrī hercogs Ernsts Johans varēja pārcelties dzīvot savā jaunajā rezidencē, bet pils iekšējā apdare turpinājās vēl ilgi pēc tam. 1788. gadā nodega pils Ziemeļu korpuss un puse no centrālā korpusa.

Francijas karaļa rezidence (1798—1800, 1804—1807)

Jelgavas pils interjers pirms II Pasaules kara.

1798. gada martā pēc Krievijas imperatora lūguma Jelgavas pilī apmetās Francijas karalis Ludviķis XVIII ar galmu, bet, mainoties politiskajai situācijai, 1800. gada beigās franču emigranti bija spiesti Krieviju atstāt. Otro reizi Francijas karalis inkognito kā Lilles grāfs uzturējās pilī no 1804. gada beigām līdz 1807. gada rudenim. 1805. gadā Ziemeļu korpuss izdega atkārtoti.

Kurzemes gubernatora rezidence (1795—1798, 1807—1915)

Jelgavas pils līdz 1915. gadam.

1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogiste tika inkorporēta Krievijas Impērijas teritorijā kā Kurzemes guberņa. Pilī izveidoja gubernatora rezidenci un izvietoja guberņas administratīvās iestādes. 1812. gadā pilī īslaicīgi iekārtojās Napoleonam pakļautās Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes valdība ar grāfu Mēdemu priekšgalā. Pēc kara pilī atkal iekārtojās Kurzemes gubernators. 1816. gadā atkal izdega Ziemeļu korpuss. Līdz pat 1915. gadam pilī izvietojās guberņas administratīvais centrs.

Lauksaimniecības akadēmija (no 1937. gada)

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada novembrī pili pilnīgi nodedzināja Bermonta-Avalova vadītās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas karavīri. Pēc kara beigām nopostītā pils nonāca Latvijas valsts īpašumā. 1936. gada 26. jūlijā Ministru Kabinets pieņēma lēmumu Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti pārcelt uz īpaši šim mērķim atjaunoto Viestura piemiņas pili, izveidojot Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju.

Lauksaimniecības akadēmijas laboratorijas vajadzībām 1937. gadā lika pamatus jaunajam pils rietumu spārnam. Brīvo atvērumu pret pilsētu aizbūvēja ar divstāvu korpusu pēc profesora Eižena Laubes projekta, tādējādi pili noslēdzot ciešā četrstūra blokā. 1937. gada 5. septembrī Jelgavā Zemgales izstādes laikā notika 3. Pļaujas svētki, kuros Valsts prezidents Kārlis Ulmanis pili nodēvēja par Viestura piemiņas pili.

Otrā pasaules kara kauju laikā no 1944. gada jūlija līdz oktobrim pili pilnīgi sagrāva. Pils atjaunošanas darbi tika pabeigti 1961. gadā, pēc pārbūves redzams tikai pils ārējais apveids. Tagad pilī izvietota Latvijas Lauksaimniecības universitātes administrācija un trīs no deviņām tās fakultātēm (Informācijas tehnoloģijuLauksaimniecības un daļēji Pārtikas tehnoloģijas)

Hercogu kapenes

Kurzemes hercogu sarkofāgi

Jau 1740. gadā pils cokolstāvā iekārtoja atsevišķas telpas hercogu kapeņu vajadzībām un uz tām pārvietoja mirušo valdnieku sarkofāgus no iepriekšējās, 1583. gada celtās un 1738. gadā nojauktās baznīciņas pagraba velves. 1820. gadā kapenes ierīkoja Dienvidaustrumu skvēra cokolstāvā, kur tās atrodas arī šodien.

Pavisam kapenēs apbedīti 24 Ketleru un 6 Bīronu dzimtas pārstāvji. Apbedījumi 21 metāla sarkofāgā un 9 koka zārkos attiecas uz laika posmu no 1569. gada līdz 1791. gadam. 1973. gadā Rundāles pils muzejs uzsāka kapeņu inventarizāciju un restaurāciju, bet kopš 1992. gada vasaras tās atvērtas apmeklētājiem.

Atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu Indriķis Šterns, “Latvijas vēsture 1180—1290 Krusta kari”, Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002

Skatīt arī

Ārējās saites

Lielupe – Zemgales lielākā upe

Lielupe
Lielupe Jelgavā, skats no Pārlielupes uz Jelgavas Pili un jahtklubu. Foto: Atis Luguzs, 2016.g. 11.maijs.
Lielupe Jelgavā, skats no Pārlielupes uz Jelgavas Pili un jahtklubu. Foto: Atis Luguzs, 2016.g. 11.maijs.
Mūsa, Mēmele, Lielupe un Babītes ezers.

MūsaMēmele, Lielupe un Babītes ezers.

Izteka pie Bauskas
56°24′10″N 24°9′25″E
Satekupes MūsaMēmele
56°24′10″N 24°9′25″E
Ieteka Rīgas jūras līcisDaugava (caur Buļļupi)
57°0′34″N 23°55′57″EKoordinātas57°0′34″N 23°55′57″E (karte)
Baseina valstis Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Lietuva Lietuva
Caurteces valstis Karogs: Latvija Latvija
Garums 119 km
Kritums 10.8 m
Vidējā caurtece 106 m³/s
Gada notece 3,54 km³
Baseina platība 17 600 km² (Latvijā 8800 km²)
Galvenās pietekas SvēteIecava
 Lielupe Vikikrātuvē

Lielupe sateces baseins

Lielupe ir lielākā Zemgales upe, caurteces ziņā otra lielākā Latvijas upe (aiz Daugavas).

Upes dziļums augštecē ir apmēram 1 m, lejpus Jelgavas— 8-12 m, lejtecē — 15-20 m. Lielupe ir tikai 119 km gara, toties tai ir 250 pieteku. Jelgavas pilsētas teritorijā tās atteka Driksa iekļauj Pilssalu.

Lielupei ir ļoti mazs kritums — 10,8 m (0,1 m/km), it sevišķi lejtecē, kur tā kļūst daudz platāka un dziļāka. Vidējais caurplūdums grīvā ir 106 m³/s (maksimālais 1380 m³/s, minimālais 10,6 m³/s). Lielupei ir ļoti mazs kritums, it sevišķi lejtecē, kur tā kļūst daudz platāka un dziļāka. Krasti gandrīz visur aizauguši.

Lielupes raksturojums

Lielupe sākas pie Bauskas, satekot Mēmelei un Mūsai, bet ietek Baltijas jūras Rīgas līcī starp Jūrmalas un Rīgas pilsētu.

No Bauskas līdz Mežotnes pilskalnam Lielupe plūst pa senleju, kas veidojusies dolomītos. Ūdenstūristiem Lielupe būs interesantāka augšdaļas posmā, kur krasti stāvāki un pie mazāka ūdens jūtamas krāces (kādus 27 km garš posms no Bauskas līdz Emburgai).

Lielupes attēlu galerija

Lejpus Mežotnes ieleja paplašinās, upe lēni plūst pa plašu ieleju Zemgales līdzenumā un Piejūras zemienē. Pavasarī, veidojoties ledus sastrēgumiem, Lielupe agrāk mēdza iziet no krastiem, applūdinot lauksaimniecības zemes. Intensīvu nokrišņu dēļ plūdi bija iespējami arī vasarā. Tie radīja lielus zaudējumus zemnieku saimniecībām. Lai samazinātu plūdu apmērus, daudzviet gar Lielupi un tās pietekām tika izveidoti aizsargdambji.

Lielupes kilometrāža

Km līdz grīvai Augstums virs jūras līmeņa Kritums m/km Krasta orientieri – upju pietekas, tilti, klintis, pilskalni, pilis
118 11.0 1.4 Mēmeles un Mūsas sateka
115 6.9 0.8 brasls, kreis. kr. – Saulaine (Kaucminde)
113 5.4 0.3 labajā krastā – Jumpravas klintis, muižas parks, Mākslīgās pilsdrupas
108 3.7 0.2 labajā krastā – Mežotnes pils, kreisajā krastā – Mežotnes pilskalns
101 2.4 0.2 Grāvendāles kanāls
95 1.0 0.1 kreisā krasta pieteka – Īslīce. Labajā krastā Salgales baznīcas drupas.
89 0.4 0.0 Staļģenes tilts.
86.5 .. .. Labajā krastā Jāņa Čakstes memoriālais muzejs “Auči”
83 0.3 0.0 labā krasta pieteka – Garoze (Velnagrāvis)
80 kreisā krasta pieteka – Svitene
76 0.2 0.0 kreisā krasta pieteka – Sesava
71 kreisā krasta pieteka – Vircava
70 0.2 0.0 Jelgavas dzelzceļa tilts, kreisā krasta pieteka Platone
68 Jelgavas tilts
64 0.2 0.0 labā krasta pieteka Iecava
59 kreisā krasta pieteka – Svēte
55 0.2 0.0 labajā krastā – Valgundes c.
45 kreisā krasta pieteka – Bērze
42 0.2 0.0 Kalnciema tilts
33 labajā kr. atteka uz Babītes ezeru – Gāte
28 kreis. kr. – Sloka, atteka uz Slokas ez.
22 0.2 0.0 kreisajā krastā – Valteri
14 kreisajā krastā – Dubulti
10 labajā kr. jaunais kanāls no Babītes ez.
7 0.1 0.0 Jūrmalas šosejas tilts
6 Jūrmalas dzelzceļa tilts
1 labajā krastā  – Lielā kāpa, Buļļupe
0 0.0 0.0 ieteka Rīgas jūras līcī
Vairāk info: Copeslapa.lv

Lielākās pietekas Lielupei

Lielupes kreisā krasta pietekas

Lielupes labā krasta pietekas

Upju transports Lielupē

Lielupes dziļums uz leju no Jelgavas ir no 5 līdz 15 m. Tas paver iespēju kuģu transportam no Rīgas un Jūrmalas līdz Jelgavai, kas bija galvenais smago kravu transporta veids līdz pat Rīgas—Jelgavas dzelzceļa izbūvei 19. gadsimta beigās. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā pa upi notika intensīva baržu satiksme no mālu ieguves karjeriem Lielupes un Iecavas krastos uz ķieģeļu fabrikām Lielupes krastos un Rīgā. Upes izmantošanu kuģniecībā, jahtu tūrismā un sportā traucē smilts saneši, kas uzkrājas Lielupes grīvā.

Lielupe vēsturē

Lielupes pasažieru kuģītis pie Valgundes muižas (20. gadsimta sākums).

Pirmo reizi vēsturiskajos tekstos Lielupe pieminēta Indriķa hronikas XXIII nodaļā sakarā ar 1219. gadā notikušo zemgaļu vecākā Viestarda uzbrukumu Mežotnes pilskalnam. Hronikas vecākajā variantā (t.s. Zamoisku kodeksā) upe, pa kuru krustneši devās palīgā mežotniešiem, tika dēvēta par Missa. 15.—17. gadsimtos Indriķa hronikas norakstos šīs upes nosaukums bija kļuvis par Mussa, tāpēc tulkotāji J. G. Arnts un A. Hanzens nešaubījās, ka apraksts attiecas uz Lielupi, jo pēdējā rodas, Mūsai saplūstot ar Mēmeli. Lielupes vāciskais nosaukums Semgaller – Aa bija vēlākajos gadsimtos radies upes platākās daļas nosaukums lejpus no Bauskas pils, kura vietā latvieši lietoja mūsdienu nosaukumu “Lielupe”.

Pēc Indriķa hronikas senākā varianta atklāšanas 19. gadsimta vidū, kur Mussa vietā bija Missa, daļa autoru (Pabst 1867; Arndt 1874) par šo upi sāka uzlūkot nevis Lielupi, bet Misu. Vēlāk rūpīga hidronīmu analīze neradīja šaubas, ka hronikā ir domāta Lielupe, ko augšgalā lietuvieši (seno zemgaļu ietekmē) vēl arvien sauca par Mūšu. [1]

Savukārt 1254. gada Upmales dalīšanas līgumā Lielupe saukta par aque, que dicitur Semegallera — upi, ko sauc par Semegallera — no vācuSemigaller Aa. No teksta noprotams, ka arī Mūsas upi toreiz dēvēja šajā pašā vārdā.[2]

1413. gadā Žilbērs de Lanuā, ceļodams uz Rīgu cauri Kurzemei, sauca Lielupi par Camegalzaru (no vācuSemigaller Aa): “divas jūdzes atstatumā no Rīgas es cēlos pāri platai upei, ko sauc par Tzamegaelzara, un nonācu Rīgā.”[3] Līdz pat 1697. gadam Lielupe ietecēja Daugavā, bet kādas stipras vētras laikā Lielupe pie tagadējās Bolderājas pārrāva kāpas un pa tagad aizsērējušo Ziemeļupes līča turpinājumu ietecēja tieši Rīgas jūras līcī.

1755. gadā Lielupe izlauzās uz jūru tagadējā ietekas vietā. Senākā Lielupes lejas daļa līdz tās agrākajai ietekai Daugavā tiek saukta par Buļļupi, kas, iespējams, ir viens no Lielupes lejteces senajiem nosaukumiem.

Zivis Lielupē

Lielupē mīt plauži, līdakas, raudas, asari, zandarti, līņi, salates, vimbas, zuši. Sevišķi liela makšķernieku rosība vērojama pavasarī vimbu laikā.

Atsauces

Ārējās saites

Jelgava – Zemgales lielākā pilsēta

Jelgava
Republikas pilsēta
Jelgavas centrālā daļa

Jelgavas centrālā daļa
Karogs: Jelgava
Karogs
Ģerbonis: Jelgava
Ģerbonis

Jelgava (Latvija)

Jelgava
Jelgava
Koordinātas: 56°38′54″N 23°42′50″EKoordinātas56°38′54″N 23°42′50″E (karte)
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Pilsētas tiesības kopš 1573. gada
Citi
nosaukumi
vācuMitau
poļuMitawa
lietuviešuMintauja
krievuМитава
Administrācija
 • Domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš(LZS)
Platība[1]
 • Kopējā 60,1 km2
Iedzīvotāji (01.01.2016.)[2]
 • kopā 61 623
 • blīvums 1 025,3/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-30(01-18)
Mājaslapa www.jelgava.lv
 Jelgava Vikikrātuvē
Jelgavas Dome no LIelās ielas. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 10. feb.
Jelgavas Dome no LIelās ielas. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 10. feb.
Gājēju pāreja Jelgavā pie autoostas. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 10. feb.
Gājēju pāreja Jelgavā pie autoostas. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 10. feb.
Gājēju - Driksas iela Jelgavā ziemā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 10. feb.
Gājēju – Driksas iela Jelgavā ziemā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 10. feb.

Jelgava ir pilsēta Latvijas centrālajā daļā, Zemgalē, 43 km no Rīgas pie Lielupes un tās attekas Driksas. 13. gadsimta vidū Livonijas ordeņa mestrs Konrāds no Mandernas pavēlēja celt krustnešu pili uz salas starp Driksu un Lielupi (Upmales zemē), lai izveidotu krusta karotāju atbalsta punktu cīņai ar nepakļāvīgajām zemgaļu ciltīm. Pils uzcelšana 1265. gadā tiek uzskatīta par Jelgavas sākumu. Pilsētas tiesības ieguva 1573. gadā un ilgu laiku bija Kurzemes un Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzemes guberņas galvaspilsēta. Otrā pasaules kara laikā stipri nopostīta — gāja bojā gandrīz visa vēsturiskā apbūve. 2016. gada 1. janvārī Jelgavā bija 61 623 iedzīvotāji.[2]

Jelgavas nosaukuma izcelšanās

Vēsturiskais Jelgavas nosaukums ir Mītava (vācuMitau). Tas ir latviskas izcelsmes vārds, kas apzīmē mīšanas jeb maiņas vietu. No 17. gadsimta latviešu valodā pilsētas nosaukums ir “Jelgava”.

Nosaukums “Jelgava” visbiežāk tiek saistīts ar jēdzienu “pilsēta”. Pēc senākiem valodnieku uzskatiem (ieskaitot Jāni Endzelīnu) Jelgavas nosaukums cēlies no lībiešu valodas vārda jālgab, kas apzīmē pilsētu. Mūsdienu valodnieki atzīst, ka vārds jālgab lībiešu valodā radies no latviešu valodas vārda “jelgava”. Pēc biežāk paustā viedokļa “jelgava” apzīmēja nocietinātu, grūti pieejamu vietu, pretstatā jēdzienam “pilsēta”, kas apzīmējis lielu, atklātu apdzīvotu vietu. Ar “jelgavu” saistīti arī citi vietvārdi Latvijā — Jelgavas kalns (Turaidā, Kalncempjos), Jalgavas kalns (Sēlpilī), Jelgavkalns (Rencēnos), Jelgavkrasti (Liepupē),[3] kā arī Jaunjelgava.

Jelgavas ģerbonis

Jelgava savu ģerboni ieguva vienlaicīgi ar pilsētas tiesībām 1573. gadā, tajā bija attēlots alnis. 1579. gadā ģerbonis tiek papildināts ar Polijas karaļa Stefana Batorija ģerboni. 1925. gada aprakstā ģerboņa dzīvnieks ir nosaukts par briedi, uz tā kakla ir vairodziņš ar Latvijas mazo ģerboni. Padomju laikā Latvijas mazā vairodziņa vietā ģerboņa apakšējā daļā bija novietots viļņota josla, kā Latvijas PSR karogā. 2002. gada 11. jūlija Heraldikas komisija izmainīja Jelgavas ģerboņa aprakstu: “Purpura laukā aļņa galva dabiskā krāsā, uz kakla valsts mazais ģerbonis (bez zvaigznēm)”.[4]

Jelgavas vēsture

Pamatraksts: Jelgavas vēsture

Skats pāri Lielupei uz Jelgavas pili un pilsētu (J.L. Radecka akvarelis, 1840).

Jelgavas panorāma vācu okupācijas laikā (1915-1918) pāri Lielupei un Driksai. Redzami (no kreisās) pareizticīgo baznīcassinagogas, luterāņu baznīcas, Jelgavas ģimnāzijas un katoļu baznīcas torņi.

Jelgava ir izveidojusies 13. gadsimtā ap krustnešu būvēto pili ar nosaukumu Mītava. Pilsētas tiesības Jelgavai ir no 1573. gada. No 1578. līdz 1795. gadam Jelgavas pils bija Kurzemes un Zemgales hercogu galvenā rezidences vieta. 1775. gadā Jelgavā nodibināja akadēmisko ģimnāziju jeb “Pētera akadēmiju” (Academia Petrina). Pēc Kurzemes hercogistes inkorporācijas Krievijas impērijas sastāvā 1795. gadā Jelgava kļuva par Kurzemes guberņas administratīvo centru. 1812. gada kara laikā Jelgavu okupēja Napoleona armija. Pēc kara beigām Jelgava izveidojās par lielu satiksmes mezglu pie Krievijas impērijas rietumu robežas. Pāri purviem un mežiem cauri Olainei izbūvēja lielceļu Rīga-Jelgava (1837), kas sazarojās lielceļos Jelgava-Tērvete (1837), Jelgava-Šauļi (1839) un Jelgava-Dobele (1849). Uz Rīgu regulāri sāka kursēt diližans un Lielupes upju tvaikonis. 1868. gadā atklāja Rīgas-Jelgavas dzelzceļa līniju, ko tālāk izbūvēja līdz Mažeiķiem (1873), notika pilsētas industrializācija. 1895. gadā Jelgavā advokāta J. Čakstes vadībā notika IV Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. 1904. gadā pabeidza būvēt dzelzceļa līniju Krustpils-Jelgava-Tukums-Ventspils.

Bermontiādes laikā Jelgavas pilī atradās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas galvenā mītne, kuru tā pirms atkāpšanās nodedzināja. Latvijas armija Jelgavu atbrīvoja 1919. gada 21. novembrī. Otrā pasaules kara beigās Sarkanā armija 1944. gada 28. jūlijā no Šauļiem pavērsa uzbrukumu Jelgavas un Tukuma virzienā, lai ielenktu vācu armijas grupu “Ziemeļi”. Vācu armija Jelgavu pasludināja par “cietoksni”, tomēr pēc pamatīgas bombardēšanas Sarkanā armija no 30. jūlija līdz 7. augustam ielu kaujās ieņēma Lielupes kreiso krastu. Augustā vācu armija no jauna uzbruka Jelgavai no ziemeļiem, bet nespēja to ieņemt. Līdz 10. oktobrim Jelgava atradās frontes zonā un tika gandrīz pilnīgi nopostīta. Pēc kara beigām pilsētu vairāku desmitu gadu laikā pilnīgi pārbūvēja.

Jelgavas iedzīvotāji

Iedzīvotāju skaita izmaiņas Jelgavā

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ziņām 2016. gada 1. janvārī pilsētā bija 61 623 iedzīvotāji.[2]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Gads Iedz.
1450 ap 1000
1642 ap 3000
1757 9 948
1897 35 131
1914 45 700
1925 28 321
1935 34 099
1943 30 809
1945 15 800
1959 36 270
1979 67 333
1989 74 105
1997 70 962
2007 66 051
2010 65 106
2012 63 534
2014 62 572

Jelgavas etniskais sastāvs

Iedzīvotāju etniskais sastāvs Jelgavā 2015. gadā[5]
Latvieši (33 928)
59.3%
Krievi (15 239)
26.6%
Baltkrievi (3176)
5.5%
Ukraiņi (1404)
2.4%
Poļi (1058)
1.9%
Romi (452)
0.8%
Lietuvieši (792)
1.4%
Cita tautība (1131)
2.1%

Ievērojami cilvēki Jelgavā

Jelgavā dzimuši:

Jelgavas sadraudzības pilsētas

Jelgavai ir sadraudzības attiecības ar šādām pilsētām:[6]

Kultūra Jelgavā

Ledus skulptūru festivāls Jelgavā - Ledus briedis. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 10. feb.
Ledus skulptūru festivāls Jelgavā – Ledus briedis. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 10. feb.

Jelgavā regulāri notiek starptautisks Ledus skulptūru festivāls, Studentu folkfestivāls, Lieldienu pastaiga, Latvijas Stādu dienas, Uzņēmēju dienas, Jelgavas pilsētas svētki, Vasaras saulgrieži Jelgavā, zāļu tirgus, Starptautiskā kaķu izstāde “Jelgavas Kaķis”, Sporta diena, Starptautiskais Smilšu skulptūru festivālsVispārējie Latvijas Piena, Maizes un Medus svētki un Piena paku laivu regate, Mācību gada sākums, Metāla svētki, Azemitologa svētki, Rudens gadatirgus “Miķeļdienu gaidot”, Latvijas Amatierteātru festivāls “No aktiera nāk joki”, Studentu dienas, Latvijas Republikas proklamēšanas dienas svinības, Gada nogales svētki.

Sv. Trīsvienības baznīcas tornis Jelgavā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7. feb.
Sv. Trīsvienības baznīcas tornis Jelgavā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7. feb.

Pilsētā darbojas šādi muzejiĢederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs, vēstures ekspozīcijas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī, Latvijas Lauksaimniecības universitātes muzejs, Rundāles pils muzeja ekspozīcija Jelgavas pilī “Kurzemes un Zemgales hercogu kapenes”, Latvijas dzelzceļa muzeja Jelgavas ekspozīcija, psihiatriskās slimnīcas “Ģintermuiža” muzejs, Ugunsdzēsības ekspozīcija. Bibliotēkas: Jelgavas Zinātniskā bibliotēka (Akadēmijas ielā 26), bibliotēka “Pārlielupe” (Loka maģistrāle 17), Miezītes bibliotēka (Dobeles šoseja 100), bērnu bibliotēka “Zinītis” (Lielā iela 15).

Jelgavas pils. Atjaunotais pils spārns ar balkonu. Pagrabstāvs un skursteņi vēl gaida savu kārtu :) Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 10. feb.
Jelgavas pils. Atjaunotais pils spārns ar balkonu. Pagrabstāvs un skursteņi vēl gaida savu kārtu 🙂 Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 10. feb.

Apskatāmi sekojoši kultūrvēsturiski objekti: Jelgavas pils (Lielā iela 2), Akademia Petrina (Akadēmijas iela 10), Jelgavas vecpilsēta, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis (Akadēmijas iela 1), Svētās Annas baznīca(Lielā iela 22a), Bezvainīgās jaunavas Marijas katedrāle (Katoļu iela 11), Svētā Simeona un Svētās Annas pareizticīgo katedrāle (Raiņa iela 5), Svētā Jāņa baznīca (Jāņa iela 1), Jelgavas baptistu baznīca (Mātera iela 54), Mīlestības aleja (Dobeles šosejas malā), “Villa Medem” (Uzvaras parka teritorijā), Valdekas pils (Rīgas iela 22), Jelgavas stacija (Stacijas iela 1).

Zaļās teritorijas un parki: Jelgavas pils parks, Stacijas parks, Raiņa parks, Hercoga Jēkaba laukums, Skvērs Mātera ielā, Alunāna parks, Svētbirze, Ozolpils parks, Valdekas parks, Ozolskvērs, Uzvaras parks, Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas parks, Lielupes palienes pļavas, Langervaldes mežs, Grēbnera parks, mežs pie RAF dzīvojamā masīva, mežs pie Jelgavas apvedceļa.

Sports Jelgavā

Jelgavā atrodas vairāki sporta kompleksi: Zemgales Olimpiskais centrs (Kronvalda ielā 24), kurā ietilpst sporta spēļu halle, vieglatlētikas stadions, futbola laukumi, pludmales volejbolsBMX trase, trenažieru zāle, kafejnīca. Sporta un atpūtas komplekss “Zemgale” (Rīgas ielā 11), tajā ietilpst hokeja laukumsslidošanaboulings, tenisa korti, viesnīca, konferenču zāle, sauna ar atpūtas telpu. Jelgavas Tenisa centrs (Lietuvas šosejā 68a) ar tenisa inventāra veikalu un nomu. Jelgavas pilsētas sporta nams (Raiņa ielā 6), ietilpst cīņas sports, grupu sporta spēļu treniņu nodarbības, aerobika. Jelgavas pilsētas sporta halle (Mātera ielā 44a) ar sporta spēļu, trenažieru un aerobikas zālēm. LLU sporta nams (Raiņa ielā 1) ar baseinu studentu sportam. Sporta komplekss “Rullītis” (Akas ceļā 1) tehniskajiem sporta veidiem.

Airēšanas sacensības Lielupē, Jelgavā 2016. gada 1. maijā. Foto: Atis Luguzs
Airēšanas sacensības Lielupē, Jelgavā 2016. gada 1. maijā. Foto: Atis Luguzs

Sporta servisa centrs (Raiņa ielā 6) sporta pasākumu organizēšanai. Jelgavas Bērnu un jaunatnes sporta skola (Lapskalna ielā 18b), novirzieni: vieglatlētikafutbolsbasketbolssmaiļošana un kanoe airēšanadžudošahs. Jelgavas Specializētā peldēšanas skola (Raiņa ielā 1). Jelgavas Ledus sporta skola. Bendija klubs.[7]

Skatīt arī

Atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Izdevniecība “Zinātne”.  703. lpp.
  2. ↑ Pārlēkt uz augšu uz:2,0 2,1 2,2 «Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā» (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2016. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. 2016. gada 1. janvārī.
  3. Pārlēkt uz augšu Konstantīns Karulis, “Latviešu etimoloģijas vārdnīca”, Rīga, Avots 2001, šķirklis “pilsēta”
  4. Pārlēkt uz augšu «Pilsētas ģerbonis». Jelgava.lv. Skatīts: 2012. gada 20. aprīlī.
  5. Pārlēkt uz augšu http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/Sociala/Sociala__ikgad__iedz__iedzskaits/?tablelist=true&rxid=992a0682-2c7d-4148-b242-7b48ff9fe0c2
  6. Pārlēkt uz augšu http://www.jelgava.lv/pilseta/par-jelgavu/fakti–statistika/index.php?cmd=get&cid=52223 pp. 32–34
  7. Pārlēkt uz augšu Bendijs — ātrākā spēle uz ledus

Ārējās saites

Bridge

Wiesen Viaduct in Switzerland

bridge is a structure built to span physical obstacles without closing the way underneath such as a body of watervalley, or road, for the purpose of providing passage over the obstacle. There are many different designs that each serve a particular purpose and apply to different situations. Designs of bridges vary depending on the function of the bridge, the nature of the terrain where the bridge is constructed and anchored, the material used to make it, and the funds available to build it.

Par tiltiem latviešu valodā skatīt > šeit >

Dzelzceļa un Akmens tils Rīgā pār Daugavu skatā no Vanšu tilta puses. Fonā Televīzijas tornis un galvenā TV ēka. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Bridges over river Daugava in Riga, Latvia. Photo: Atis Luguzs, 2018.feb.3

Etymology

The Akashi Kaikyō Bridge in Japan, currently the world’s longest suspension span

The Siosepol bridge over Zayandeh River is an example of Safavid dynasty(1502–1722) bridge design. EsfahanIran

The Oxford English Dictionary traces the origin of the word bridge to an Old English word brycg, of the same meaning.[1] The word can be traced directly back to Proto-Indo-European *bʰrēw-. The word for the card game of the same name has a different origin.

History of Bridges

The Arkadiko Bridge in Greece (13th century BC), one of the oldest arch bridges in existence

Bridges in AmsterdamNetherlands

The Arkadiko Bridge is one of four Mycenaean corbel arch bridges part of a former network of roads, designed to accommodate chariots, between the fort of Tiryns and town of Epidauros in the Peloponnese, in southern Greece. Dating to the Greek Bronze Age (13th century BC), it is one of the oldest arch bridgesstill in existence and use. Several intact arched stone bridges from the Hellenistic era can be found in the Peloponnese.[2]

The greatest bridge builders of antiquity were the ancient Romans.[3] The Romans built arch bridges and aqueducts that could stand in conditions that would damage or destroy earlier designs. Some stand today.[4] An example is the Alcántara Bridge, built over the river Tagus, in Spain. The Romans also used cement, which reduced the variation of strength found in natural stone.[5] One type of cement, called pozzolana, consisted of water, lime, sand, and volcanic rockBrick and mortar bridges were built after the Roman era, as the technology for cement was lost (then later rediscovered).

In India, the Arthashastra treatise by Kautilya mentions the construction of dams and bridges.[6] A Mauryan bridge near Girnar was surveyed by James Princep.[7] The bridge was swept away during a flood, and later repaired by Puspagupta, the chief architect of emperor Chandragupta I.[7] The use of stronger bridges using plaited bamboo and iron chain was visible in India by about the 4th century.[8] A number of bridges, both for military and commercial purposes, were constructed by the Mughal administration in India.[9]

Although large Chinese bridges of wooden construction existed at the time of the Warring States, the oldest surviving stone bridge in China is the Zhaozhou Bridge, built from 595 to 605 AD during the Sui Dynasty. This bridge is also historically significant as it is the world’s oldest open-spandrel stone segmental arch bridge. European segmental arch bridges date back to at least the Alconétar Bridge (approximately 2nd century AD), while the enormous Roman era Trajan’s Bridge (105 AD) featured open-spandrel segmental arches in wooden construction.[citation needed]

Rope bridges, a simple type of suspension bridge, were used by the Inca civilization in the Andes mountains of South America, just prior to European colonization in the 16th century.

During the 18th century there were many innovations in the design of timber bridges by Hans Ulrich GrubenmannJohannes Grubenmann, and others. The first book on bridge engineering was written by Hubert Gautier in 1716.

A major breakthrough in bridge technology came with the erection of the Iron Bridge in Shropshire, England in 1779. It used cast iron for the first time as arches to cross the river Severn.[10]

With the Industrial Revolution in the 19th century, truss systems of wrought iron were developed for larger bridges, but iron does not have the tensile strengthto support large loads. With the advent of steel, which has a high tensile strength, much larger bridges were built, many using the ideas of Gustave Eiffel.

In 1927 welding pioneer Stefan Bryła designed the first welded road bridge in the world, the Maurzyce Bridge which was later built across the river Słudwia at Maurzyce near Łowicz, Poland in 1929. In 1995, the American Welding Society presented the Historic Welded Structure Award for the bridge to Poland.[11]

Animals

Eciton sp. forming a bridge

Before humans, ants have been making bridges using their own bodies to allow others to cross.

Types of bridges

Bridges can be categorized in several different ways. Common categories include the type of structural elements used, by what they carry, whether they are fixed or movable, and by the materials used.

Structure type

Bridges may be classified by how the forces of tensioncompressionbendingtorsion and shear are distributed through their structure. Most bridges will employ all of the principal forces to some degree, but only a few will predominate. The separation of forces may be quite clear. In a suspension or cable-stayed span, the elements in tension are distinct in shape and placement. In other cases the forces may be distributed among a large number of members, as in a truss.

BeamBridge-diagram.svgBeam bridge

Beam bridges are horizontal beams supported at each end by substructure units and can be either simply supported when the beams only connect across a single span, or continuous when the beams are connected across two or more spans. When there are multiple spans, the intermediate supports are known as piers. The earliest beam bridges were simple logs that sat across streams and similar simple structures. In modern times, beam bridges can range from small, wooden beams to large, steel boxes. The vertical force on the bridge becomes a shear and flexural load on the beam which is transferred down its length to the substructures on either side[12] They are typically made of steel, concrete or wood. Girder bridgesand Plate girder bridges, usually made from steel, are types of Beam bridges. Box girder bridges, made from steel, concrete, or both are also beam bridges. Beam bridge spans rarely exceed 250 feet (76 m) long, as the flexural stresses increase proportional to the square of the length (and deflection increases proportional to the 4th power of the length).[13]However, the main span of the Rio-Niteroi Bridge, a box girder bridge, is 300 metres (980 ft).[citation needed]The world’s longest beam bridge is Lake Pontchartrain Causeway in southern Louisiana in the United States, at 23.83 miles (38.35 km), with individual spans of 56 feet (17 m).[14] Beam bridges are the simplest and oldest type[15] of bridge in use today, and are a popular type.[16]
TrussBridge-diagram.svgTruss bridge

A truss bridge is a bridge whose load-bearing superstructure is composed of a truss. This truss is a structure of connected elements forming triangular units. The connected elements (typically straight) may be stressed from tension, compression, or sometimes both in response to dynamic loads. Truss bridges are one of the oldest types of modern bridges. The basic types of truss bridges shown in this article have simple designs which could be easily analyzed by nineteenth and early twentieth century engineers. A truss bridge is economical to construct owing to its efficient use of materials.
CantileverBridge-diagram.svgCantilever bridge

Cantilever bridges are built using cantilevers—horizontal beams supported on only one end. Most cantilever bridges use a pair of continuous spans that extend from opposite sides of the supporting piers to meet at the center of the obstacle the bridge crosses. Cantilever bridges are constructed using much the same materials & techniques as beam bridges. The difference comes in the action of the forces through the bridge.Some cantilever bridges also have a smaller beam connecting the two cantilevers, for extra strength.

The largest cantilever bridge is the 549-metre (1,801 ft) Quebec Bridge in Quebec, Canada.

ArchBridge-diagram.svgArch bridge

Arch bridges have abutments at each end. The weight of the bridge is thrust into the abutments at either side. The earliest known arch bridges were built by the Greeks, and include the Arkadiko Bridge.With the span of 220 metres (720 ft), the Solkan Bridge over the Soča River at Solkan in Slovenia is the second largest stone bridge in the world and the longest railroad stone bridge. It was completed in 1905. Its arch, which was constructed from over 5,000 tonnes (4,900 long tons; 5,500 short tons) of stone blocks in just 18 days, is the second largest stone arch in the world, surpassed only by the Friedensbrücke (Syratalviadukt) in Plauen, and the largest railroad stone arch. The arch of the Friedensbrücke, which was built in the same year, has the span of 90 m (295 ft) and crosses the valley of the Syrabach River. The difference between the two is that the Solkan Bridge was built from stone blocks, whereas the Friedensbrücke was built from a mixture of crushed stone and cement mortar.[17]

The world’s current largest arch bridge is the Chaotianmen Bridge over the Yangtze River with a length of 1,741 m (5,712 ft) and a span of 552 m (1,811 ft). The bridge was opened April 29, 2009 in Chongqing, China.[18]

TiedarchBridge-diagram.svgTied arch bridge

Tied arch bridges have an arch-shaped superstructure, but differ from conventional arch bridges. Instead of transferring the weight of the bridge and traffic loads into thrust forces into the abutments, the ends of the arches are restrained by tension in the bottom chord of the structure. They are also called bowstring arches.
SuspensionBridge-diagram.svgSuspension bridge

Suspension bridges are suspended from cables. The earliest suspension bridges were made of ropes or vines covered with pieces of bamboo. In modern bridges, the cables hang from towers that are attached to caissons or cofferdams. The caissons or cofferdams are implanted deep into the bed of the lake, river or sea. Sub-types include the simple suspension bridge, the stressed ribbon bridge, the underspanned suspension bridge, the suspended-deck suspension bridge, and the self-anchored suspension bridge. There is also what is sometimes called a “semi-suspension” bridge, of which the Ferry Bridge in Burton-upon-Trent is the only one of its kind in Europe.[19]The longest suspension bridge in the world is the 3,909 m (12,825 ft) Akashi Kaikyō Bridge in Japan.[20]
CableStayedBridge-diagram.svgCable-stayed bridge

Cable-stayed bridges, like suspension bridges, are held up by cables. However, in a cable-stayed bridge, less cable is required and the towers holding the cables are proportionately higher.[21] The first known cable-stayed bridge was designed in 1784 by C. T. (or C. J.) Löscher.[22][23]The longest cable-stayed bridge since 2012 is the Russky Bridge in VladivostokRussia.[24]

Fixed or movable bridges

File:Moving a Bloomingdale Trail bridge from Ashland to Western on a Saturday in Chicago.webmhd.webm

Moving a Bloomingdale Trail bridge from Ashland to Western in Chicago.

Most bridges are fixed bridges, meaning they have no moving parts and stay in one place until they fail or are demolished. Temporary bridges, such as Bailey bridges, are designed to be assembled, and taken apart, transported to a different site, and re-used. They are important in military engineering, and are also used to carry traffic while an old bridge is being rebuilt. Movable bridges are designed to move out of the way of boats or other kinds of traffic, which would otherwise be too tall to fit. These are generally electrically powered.

Double-decked bridges

The double-decked George Washington Bridge, connecting New York City to Bergen CountyNew Jersey, US, is the world’s busiest bridge, carrying 102 million vehicles annually.[25][26]

Double-decked (or double-decker) bridges have two levels, such as the George Washington Bridge, connecting New York City to Bergen CountyNew Jersey, US, as the world’s busiest bridge, carrying 102 million vehicles annually;[25][26] truss work between the roadway levels provided stiffness to the roadways and reduced movement of the upper level when the lower level was installed three decades after the upper level. The Tsing Ma Bridge and Kap Shui Mun Bridge in Hong Kong have six lanes on their upper decks, and on their lower decks there are two lanes and a pair of tracks for MTR metro trains. Some double-decked bridges only use one level for street traffic; the Washington Avenue Bridge in Minneapolis reserves its lower level for automobile and light rail traffic and its upper level for pedestrian and bicycle traffic (predominantly students at the University of Minnesota). Likewise, in Toronto, the Prince Edward Viaduct has five lanes of motor traffic, bicycle lanes, and sidewalks on its upper deck; and a pair of tracks for the Bloor–Danforth subway line on its lower deck. The western span of the San Francisco–Oakland Bay Bridge also has two levels.

Robert Stephenson‘s High Level Bridge across the River Tyne in Newcastle upon Tyne, completed in 1849, is an early example of a double-decked bridge. The upper level carries a railway, and the lower level is used for road traffic. Other examples include Britannia Bridge over the Menai Strait and Craigavon Bridge in DerryNorthern Ireland. The Oresund Bridge between Copenhagen and Malmö consists of a four-lane highway on the upper level and a pair of railway tracks at the lower level. Tower Bridge in London is different example of a double-decked bridge, with the central section consisting of a low level bascule span and a high level footbridge.

Viaducts

A viaduct is made up of multiple bridges connected into one longer structure. The longest and some of the highest bridges are viaducts, such as the Lake Pontchartrain Causeway and Millau Viaduct.

Three-way bridges

The three-way Tridge

A three-way bridge has three separate spans which meet near the center of the bridge. The bridge appears as a “T” or “Y” when viewed from above. Three-way bridges are extremely rare. The TridgeMargaret Bridge, and Zanesville Y-Bridge are examples.

Bridge types by use

A bridge can be categorized by what it is designed to carry, such as trains, pedestrian or road traffic, a pipeline or waterway for water transport or barge traffic. An aqueduct is a bridge that carries water, resembling a viaduct, which is a bridge that connects points of equal height. A road-rail bridge carries both road and rail traffic. A bridge can carry overhead power lines as does the Storstrøm Bridge.

Some bridges accommodate other purposes, such as the tower of Nový Most Bridge in Bratislava, which features a restaurant, or a bridge-restaurant which is a bridge built to serve as a restaurant. Other suspension bridge towers carry transmission antennas.

Bridges are subject to unplanned uses as well. The areas underneath some bridges have become makeshift shelters and homes to homeless people, and the undertimbers of bridges all around the world are spots of prevalent graffiti. Some bridges attract people attempting suicide, and become known as suicide bridges.

Bridge types by material

The Iron Bridge completed in 1781 was the first cast iron bridge.

Krämerbrücke in ErfurtGermany – with half timbered buildings

Small stone bridge, OthonoiGreece

The materials used to build the structure are also used to categorize bridges. Until the end of the 18th Century, bridges were made out of timber, stone and masonry. Modern bridges are currently built in concrete, steel, fiber reinforced polymers (FRP), stainless steel or combinations of those materials. Living bridges have been constructed of live plants such as Ficus elastica tree roots in India[27] and wisteria vines in Japan.[28]

Bridge type Materials used
Cantilever For small footbridges, the cantilevers may be simple beams; however, large cantilever bridges designed to handle road or rail traffic use trusses built from structural steel, or box girders built from prestressed concrete.[29]
Suspension The cables are usually made of steel cables galvanised with zinc, along with most of the bridge, but some bridges are still made with steel reinforced concrete.[30]
Arch Stonebrick and other such materials that are strong in compression and somewhat so in shear.
Beam Beam bridges can use pre-stressed concrete, an inexpensive building material, which is then embedded with rebar. The resulting bridge can resist both compression and tension forces.[31]
Truss The triangular pieces of Truss bridges are manufactured from straight and steel bars, according to the truss bridge designs.[32]

Aesthetics

The World Heritage Site of Stari Most (Old Bridge) gives its name to the city of MostarBosnia and Herzegovina

Most bridges are utilitarian in appearance, but in some cases, the appearance of the bridge can have great importance. Often, this is the case with a large bridge that serves as an entrance to a city, or crosses over a main harbor entrance. These are sometimes known as signature bridges. Designers of bridges in parks and along parkways often place more importance to aesthetics, as well. Examples include the stone-faced bridges along the Taconic State Parkway in New York.

To create a beautiful image, some bridges are built much taller than necessary. This type, often found in east-Asian style gardens, is called a Moon bridge, evoking a rising full moon. Other garden bridges may cross only a dry bed of stream washed pebbles, intended only to convey an impression of a stream. Often in palaces a bridge will be built over an artificial waterway as symbolic of a passage to an important place or state of mind. A set of five bridges cross a sinuous waterway in an important courtyard of the Forbidden City in BeijingChina. The central bridge was reserved exclusively for the use of the Emperor, Empress, and their attendants.

Bridge maintenance

Highway bridge treated with high-frequency impact treatment

Bridge maintenance consisting of a combination of structural health monitoring and testing. This is regulated in country-specific engineer standards and includes e.g. an ongoing monitoring every three to six months, a simple test or inspection every two to three years and a major inspection every six to ten years. In Europe, the cost of maintenance is higher than spending on new bridges. The lifetime of welded steel bridges can be significantly extended by aftertreatment of the weld transitions . This results in a potential high benefit, using existing bridges far beyond the planned lifetime.

Bridge failures

The failure of bridges is of special concern for structural engineers in trying to learn lessons vital to bridge design, construction and maintenance. The failure of bridges first assumed national interest during the Victorian era when many new designs were being built, often using new materials.

In the United States, the National Bridge Inventory tracks the structural evaluations of all bridges, including designations such as “structurally deficient” and “functionally obsolete”.

Bridge monitoring

There are several methods used to monitor the stress on large structures like bridges. The most common method is the use of an accelerometer, which is integrated into the bridge while it is being built. This technology is used for long-term surveillance of the bridge.[33]

Another option for structural-integrity monitoring is “non-contact monitoring”, which uses the Doppler effect (Doppler shift). A laser beam from a Laser Doppler Vibrometer is directed at the point of interest, and the vibration amplitude and frequency are extracted from the Doppler shift of the laser beam frequency due to the motion of the surface.[34] The advantage of this method is that the setup time for the equipment is faster and, unlike an accelerometer, this makes measurements possible on multiple structures in as short a time as possible. Additionally, this method can measure specific points on a bridge that might be difficult to access.

Visual index

See also

References

  1. Jump up^ Fowler (1925). The Concise Oxford Dictionary. Oxford University Press. p. 102.
  2. Jump up^ Kutz, Myer (2011). Handbook of Transportation Engineering, Volume II: Applications and Technologies, Second Edition. McGraw-Hill Professional. ISBN 978-0-07-161477-1.
  3. Jump up^ DeLony, Eric (1996). “Context for World Heritage Bridges”. Icomos.org. Archived from the original on February 21, 2005.
  4. Jump up^ “History of BRIDGES”. Historyworld.net. Archived from the original on January 6, 2012. Retrieved January 4, 2012.
  5. Jump up^ “Lessons from Roman Cement and Concrete”. Pubs.asce.org. Archived from the original on February 10, 2005. Retrieved January 4, 2012.
  6. Jump up^ Dikshitar, V. R. R. Dikshitar (1993). The Mauryan Polity, Motilal Banarsidass, p. 332 ISBN 81-208-1023-6.
  7. Jump up to:a b Dutt, Romesh Chunder (2000). A History of Civilisation in Ancient India: Vol II, Routledge, p. 46, ISBN 0-415-23188-4.
  8. Jump up^ “suspension bridge” in Encyclopædia Britannica (2008). 2008 Encyclopædia Britannica, Inc.
  9. Jump up^ Nath, R. (1982). History of Mughal Architecture, Abhinav Publications, p. 213, ISBN 81-7017-159-8.
  10. Jump up^ “Iron Bridge”Engineering Timelines. Engineering Timelines. Archived from the original on March 4, 2016. Retrieved November 18, 2016.
  11. Jump up^ Sapp, Mark E. (February 22, 2008). “Welding Timeline 1900–1950”. WeldingHistory.org. Archived from the original on August 3, 2008. Retrieved April 29, 2008.
  12. Jump up^ “Beam bridges”. Design Technology. Archived from the original on May 18, 2008. Retrieved May 14, 2008.
  13. Jump up^ Structural Beam Deflection Stress Bending Equations / Calculation Supported on Both Ends Uniform Loading Archived January 22, 2013, at Archive.is. Engineers Edge. Retrieved on April 23, 2013.
  14. Jump up^ “A big prefabricated bridge”. Life40 (22): 53–60. May 28, 1956.
  15. Jump up^ “ASCE | Civil What? | Bridges”www.asceville.orgArchived from the original on February 3, 2017. Retrieved February 2, 2017.
  16. Jump up^ Naito, Clay; Sause, Richard; Hodgson, Ian; Pessiki, Stephen; Macioce, Thomas (2010). “Forensic Examination of a Noncomposite Adjacent Precast Prestressed Concrete Box Beam Bridge”Journal of Bridge Engineering15 (4): 408–418. doi:10.1061/(ASCE)BE.1943-5592.0000110.
  17. Jump up^ Gorazd Humar (September 2001). “World Famous Arch Bridges in Slovenia”. In Charles Abdunur. Arch’01: troisième Conférence internationale sur les ponts en arc Paris: (in English and French). Paris: Presses des Ponts. pp. 121–124. ISBN 2-85978-347-4Archived from the original on July 30, 2016.
  18. Jump up^ “Longest bridge, steel arch bridge”. Guinness World Records. Archived from the original on October 19, 2013. Retrieved February 18, 2013.
  19. Jump up^ A.O.P. Guide to Burton-on-Trent, 1911, p.13
  20. Jump up^ Sigmund, Pete (February 7, 2007). “The Mighty Mac: A Sublime Engineering Feat”. Construction Equipment Guide. Archived from the original on April 5, 2013. Retrieved May 14,2008.
  21. Jump up^ Johnson, Andy. “Cable Stay vs Suspension Bridges”. U.S. Department of Energy. Archivedfrom the original on May 18, 2008.
  22. Jump up^ Earliest cable-stayed bridge Archived November 15, 2016, at the Wayback Machine.
  23. Jump up^ Earliest cable-stayed bridge Archived February 9, 2013, at the Wayback Machine.
  24. Jump up^ Elder, Miriam (July 2, 2012). “Russian city of Vladivostok unveils record-breaking suspension bridge”. The Guardian. Archived from the original on January 20, 2016. Retrieved February 3,2016.
  25. Jump up to:a b “Port Authority of New York and New Jersey – George Washington Bridge”. The Port Authority of New York and New Jersey. Archived from the original on September 20, 2013. Retrieved September 13, 2013.
  26. Jump up to:a b Bod Woodruff; Lana Zak & Stephanie Wash (November 20, 2012). “GW Bridge Painters: Dangerous Job on Top of the World’s Busiest Bridge”. ABC News. Archived from the original on September 28, 2013. Retrieved September 13, 2013.
  27. Jump up^ “How are Living Root Bridges Made?”The Living Root Bridge Project. May 5, 2017. Archivedfrom the original on September 5, 2017. Retrieved September 8, 2017.
  28. Jump up^ “The Vine Bridges of Iya Valley”Atlas ObscuraArchived from the original on September 8, 2017. Retrieved September 8, 2017.
  29. Jump up^ “Cantilever”Bridges of DublinArchived from the original on October 29, 2014.
  30. Jump up^ “Suspension Bridges”Made HowArchived from the original on January 2, 2015.
  31. Jump up^ “Beam Bridges”PBSArchived from the original on January 6, 2015.
  32. Jump up^ K, Aggeliki; Stonecypher, Lamar. “Truss Bridge Designs”Bright Hub EngineeringArchivedfrom the original on February 19, 2015.
  33. Jump up^ “The new Minnesota smart bridge” (PDF). mnme.comArchived (PDF) from the original on August 23, 2012. Retrieved January 30, 2012.
  34. Jump up^ “Basic Principles of Vibrometry”polytec.comArchived from the original on June 10, 2012. Retrieved January 25, 2012.

Further reading

  • Brown, David J. Bridges: Three Thousand Years of Defying Nature. Richmond Hill, Ont: Firefly Books, 2005. ISBN 1-55407-099-6.
  • Sandak, Cass R. Bridges. An Easy-read modern wonders book. New York: F. Watts, 1983. ISBN 0-531-04624-9.
  • Whitney, Charles S. Bridges of the World: Their Design and Construction. Mineola, NY: Dover Publications, 2003. ISBN 0-486-42995-4 (Unabridged republication of Bridges : a study in their art, science, and evolution. 1929.)

External links

Sala

Eilsakreiga (Ailsa Craig) – sena vulkāniska klints netālu no Skotijas dienvidrietumu krasta

Maza saliņa Fidži arhipelāgā

Sala ir sauszemes daļa, ko no visām pusēm pilnībā aptver ūdens un kas nav savienota ar citu sauszemi. Izšķir divus galvenos salu tipus: kontinentālās salas un okeāniskās salas. Ir arī mākslīgās salas. Ģeogrāfiski un/vai ģeoloģiski saistītas salas sauc par arhipelāgu.

Sala purva ezerā Cenas tīrelī, netālu no Rīgas, Latvijā. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 20.jūl.
Sala purva ezerā Cenas tīrelī, netālu no Rīgas, Latvijā. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 20.jūl.

Definējot salas kā pilnībā ūdens apkļautu cietzemi, parasti netiek ņemti vērā šauri hidrogrāfiski objekti: upes un kanāli. Piemēram, Francijā Vidus kanāls (Canal du Midi) savieno Garonu ar Vidusjūru, tādējādi veidojot nepārtrauktu ūdens saikni starp Vidusjūru un Atlantijas okeānu. Tādējādi, tehniski cietzemes daļa ar Ibērijas pussalu un daļu Francijas uz dienvidiem no Garonas ir pilnībā ūdens apkļauta. Šādi gadījumi netiek uzskatīti par salām.

Read about Island in English language > here > 

Kontinentālās salas

Par kontinentālajām salām sauc salas, kas atrodas uz kontinentu šelfa. Piemēram, Grenlande un Seibla pie ZiemeļamerikasBarbadosa un Trinidada pie DienvidamerikasLielbritānijaĪrija un Sicīlija pie EiropasSumatra un Java pie ĀzijasJaungvineja un Tasmanija pie AustrālijasRosa sala un Aleksandra I sala pie Antarktīdas.

Speciāls kontinentālo salu gadījums ir mikrokontinentālās salas, kas atrodas uz mikroplātnēm vai kontinentu riftu zonās. Piemēram Kergelena arhipelāgs vai Madagaskara.

Okeāniskās salas

Vulkāniskā Havajas sala.

Veika sala ir vulkāniskā sala, kas kļuvusi par atolu.

Par okeāniskajām sauc salas, kas neatrodas uz kontinentu šelfiem. Tās pēc izcelsmes ir vulkāniskas un veidojas no vulkāniem, kas rodas plātņu subdukcijā. Piemēram, Marianas salasAleutu salas Klusajā okeānāMaskarenu salas Indijas okeānā; daļa no Mazajām Antiļu salām un Dienvidsendviču salas Atlantijas okeānā.

Cits okeānisko salu tips ir gadījumos, kad okeāna rifts sasniedz ūdens virspusi. Piemēri ir Islande, kas ir lielākā pasaulē vulkāniskā sala un Jana Majena sala Atlantijas okeānā.

Trešais okeānisko salu tips veidojas vulkāniskajos karstajos punktos. Karstie punkti ir relatīvi stacionāri attiecībā pret tektonisko plātņu kustību zem tiem. Garākā laika periodā šādas salas erodē un pārvēršas par zemūdens kalniem. Piemēri ir Havaju salas no Havajas līdz Kures atolam, kas stiepjas zem jūras līmeņa līdz pat Imperatora zemūdens kalnam. Cits piemērs ir ar tādu pašu orientāciju ir Tuamotu arhipelāgs, tā senākais ziemeļu atzars ir Laina salasTristana da Kuņas salas ir piemērs Atlantijas okeānā.

Atols ir sala, kas veidojusies koraļļu rifam izaugot uz erodējušas iegrimušas vulkāniskas salas. Rifs paceļas līdz jūras līmenim un veido jaunu salu. Atoli parasti ir noslēgtas formas ar centrālo lagūnu. Piemēri ir Maldīvu salas Indijas okeānā un Laina salas Klusajā okeānā.

Skatīt arī

Ārējās saites

Island

Atafu atoll in Tokelau

A small Fijian island
The British Isles are a large group of islands. The main islands are Great Britain and Ireland.
A small island in Lower Saranac Lake in the Adirondacks in the U.S.
Bangchuidao Island is an islet composed mostly of rock, in DalianLiaoning Province, China.
The islands of Fernando de NoronhaBrazil, are the visible parts of submerged mountains.
A subterranean isle in Cross Cave
Manhattan, U.S. is home to over 1.6 million people.
Kansai Airport is built on an artificial island in Japan.

An island or isle is any piece of sub-continental land that is surrounded by water.[2] Very small islands such as emergent land features on atolls can be called isletsskerriescays or keys. An island in a river or a lake island may be called an eyot or ait, and a small island off the coast may be called a holm. A grouping of geographically or geologically related islands is called an archipelago, such as the Philippines, for example.

Little island in bog of Cenu (Cenu tīrelis) at Riga in Latvia. Photo: Atis Luguzs, summer of 2017
A little island in the bog of Cenas (Cenas tīrelis) near Riga in Latvia. Photo: Atis Luguzs, summer of 2017

An island may be described as such, despite the presence of an artificial land bridge; examples are Singapore and its causeway, and the various Dutch delta islands, such as IJsselmonde. Some places may even retain “island” in their names for historical reasons after being connected to a larger landmass by a land bridge or landfill, such as Coney Island and Coronado Island, though these are strictly tied islands. Conversely, when a piece of land is separated from the mainland by a man-made canal, for example the Peloponnese by the Corinth Canalor Marble Hill in northern Manhattan during the time between the building of the United States Ship Canal and the filling-in of the Harlem River which surrounded the area, it is generally not considered an island.

There are two main types of islands in the sea: continental and oceanic. There are also artificial islands.

Sala latviešu valodā > šeit >

Etymology

The word island derives from Middle English iland, from Old English igland (from ig or ieg, similarly meaning ‘island’ when used independently, and -land carrying its contemporary meaning; cf. Dutch eiland (“island”), German Eiland (“small island”)). However, the spelling of the word was modified in the 15th century because of a false etymology caused by an incorrect association with the etymologically unrelated Old French loanword isle, which itself comes from the Latin word insula.[3] Old English ieg is actually a cognate of Swedish ö and German Aue, and related to Latin aqua (water).[4]

Difference between islands and continents

Greenland is the world’s largest island, with an area of over 2.1 million km2, while Australia, the world’s smallest continent, has an area of 7.6 million km2, but there is no standard of size which distinguishes islands from continents,[5] or from islets.[6] There is a difference between islands and continents in terms of geology. Continents sit on continental lithosphere which is part of tectonic plates floating high on Earth’s mantleOceanic crust is also part of tectonic plates, but it is denser than continental lithosphere, so it floats low on the mantle. Islands are either extensions of the oceanic crust (e.g. volcanic islands) or geologically they are part of some continent sitting on continental lithosphere (e.g. Greenland). This holds true for Australia, which sits on its own continental lithosphere and tectonic plate.

Types of islands

Continental islands

Continental islands are bodies of land that lie on the continental shelf of a continent.[7] Examples are BorneoJavaSumatraSakhalinTaiwan and Hainan off AsiaNew GuineaTasmania, and Kangaroo Island off AustraliaGreat BritainIreland, and Sicily off EuropeGreenlandNewfoundlandLong Island, and Sable Island off North America; and BarbadosFalklands and Trinidad off South America.

A special type of continental island is the microcontinental island, which is created when a continent is rifted. Examples are Madagascar and Socotra off Africa, the Kerguelen IslandsNew CaledoniaNew Zealand, and some of the Seychelles.

Another subtype is an island or bar formed by deposition of tiny rocks where water current loses some of its carrying capacity. This includes:

  • barrier islands, which are accumulations of sand deposited by sea currents on the continental shelves
  • fluvial or alluvial islands formed in river deltas or midstream within large rivers. While some are transitory and may disappear if the volume or speed of the current changes, others are stable and long-lived.

Islets are very small islands.

Oceanic islands

Oceanic islands are islands that do not sit on continental shelves. The vast majority are volcanic in origin, such as Saint Helena in the South Atlantic Ocean.[8] The few oceanic islands that are not volcanic are tectonic in origin and arise where plate movements have lifted up the ocean floor above the surface. Examples are Saint Peter and Paul Rocks in the Atlantic Ocean and Macquarie Island in the Pacific.

One type of volcanic oceanic island is found in a volcanic island arc. These islands arise from volcanoes where the subduction of one plate under another is occurring. Examples are the Aleutian Islands, the Mariana Islands, and most of Tonga in the Pacific Ocean. The only examples in the Atlantic Ocean are some of the Lesser Antilles and the South Sandwich Islands.

Another type of volcanic oceanic island occurs where an oceanic rift reaches the surface. There are two examples: Iceland, which is the world’s second largest volcanic island, and Jan Mayen. Both are in the Atlantic.

A third type of volcanic oceanic island is formed over volcanic hotspots. A hotspot is more or less stationary relative to the moving tectonic plate above it, so a chain of islands results as the plate drifts. Over long periods of time, this type of island is eventually “drowned” by isostatic adjustment and eroded, becoming a seamount. Plate movement across a hot-spot produces a line of islands oriented in the direction of the plate movement. An example is the Hawaiian Islands, from Hawaii to Kure, which continue beneath the sea surface in a more northerly direction as the Emperor Seamounts. Another chain with similar orientation is the Tuamotu Archipelago; its older, northerly trend is the Line Islands. The southernmost chain is the Austral Islands, with its northerly trending part the atolls in the nation of TuvaluTristan da Cunha is an example of a hotspot volcano in the Atlantic Ocean. Another hot spot in the Atlantic is the island of Surtsey, which was formed in 1963.

An atoll is an island formed from a coral reef that has grown on an eroded and submerged volcanic island. The reef rises to the surface of the water and forms a new island. Atolls are typically ring-shaped with a central lagoon. Examples are the Line Islands in the Pacific and the Maldives in the Indian Ocean.

Tropical islands

Approximately 45,000 tropical islands with an area of at least 5 hectares (12 acres) exist.[9] Examples formed from coral reefs include MaldivesTongaSamoaNauru, and Polynesia.[9] Granite islands include Seychelles and Tioman and volcanic islands such as Saint Helena.

The socio-economic diversity of tropical islands ranges from the Stone Age societies in the interior of MadagascarBorneo, and Papua New Guinea to the high-tech lifestyles of the city-islands of Singapore and Hong Kong.[10]

International tourism is a significant factor in the economy of many tropical islands including Seychelles, Sri LankaMauritiusRéunionHawaii, and the Maldives.

Artificial islands

Almost all of the Earth’s islands are natural and have been formed by tectonic forces or volcanic eruptions. However, artificial (man-made) islands also exist, such as the island in Osaka Bay off the Japanese island of Honshu, on which Kansai International Airport is located. Artificial islands can be built using natural materials (e.g., earth, rock, or sand) or artificial ones (e.g., concrete slabs or recycled waste).[11][12] Sometimes natural islands are artificially enlarged, such as Vasilyevsky Island in the Russian city of St. Petersburg, which had its western shore extended westward by some 0.5 km in the construction of the Passenger Port of St. Petersburg.[13]

Artificial islands are sometimes built on pre-existing “low-tide elevation”, a naturally formed area of land which is surrounded by and above water at low tide but submerged at high tide. Legally it is not an island and has no territorial sea of its own.[14]

Island superlatives

See also

References

Notes

  1. Jump up^ “Hawaii : Image of the Day”Archived from the original on January 10, 2015. Retrieved January 6, 2015.
  2. Jump up^ “Webster’s Dictionary-Island”Archived from the original on October 9, 2011.
  3. Jump up^ “Island”Dictionary.comArchived from the original on March 7, 2007. Retrieved March 5, 2007.
  4. Jump up^ Ringe, Donald A. (2006). A Linguistic History of English: From Proto-Indo-European to Proto-Germanic. Oxford University Press. p. 109. ISBN 0-19-928413-X.
  5. Jump up^ Brown, Mike. How I Killed Pluto and Why It Had It ComingArchived April 19, 2016, at the Wayback Machine.. New York: Random House Digital, 2010. ISBN 0-385-53108-7
  6. Jump up^ Royle, Stephen A. A Geography of Islands: Small Island Insularity Archived September 21, 2015, at the Wayback Machine.. Psychology Press, 2001. pp. 7–11 ISBN 1-85728-865-3
  7. Jump up^ “Island (geography)”Encyclopædia BritannicaArchivedfrom the original on October 8, 2014. Retrieved September 16,2014.
  8. Jump up^ Lomolino, Mark V. (editor); (et al.) (2004) Foundations of Biogeography: Classic Papers with CommentariesArchived April 18, 2016, at the Wayback Machine.. University of Chicago Press. p. 316. ISBN 0226492362
  9. Jump up to:a b Austrian Academy of Sciences. “The Tropical Islands of the Indian and Pacific Oceans”. doi:10.1553/3-7001-2738-3.
  10. Jump up^ Arnberger, Hertha, Erik (2011). The Tropical Islands of the Indian and Pacific Oceans. Vienna: Austrian Academy of Sciences Press. ISBN 978-3700127383.
  11. Jump up^ “Building Artificial Islands That Rise With the Sea”Archived from the original on June 5, 2016. Retrieved June 28, 2016.
  12. Jump up^ “What Makes an Island? Land Reclamation and the South China Sea Arbitration | Asia Maritime Transparency Initiative”. July 15, 2015. Archived from the original on May 27, 2016. Retrieved June 28, 2016.
  13. Jump up^ “Conception of development of the artificial lands of Vasilievsky island”. Archived from the original on September 25, 2016. Retrieved June 28, 2016.
  14. Jump up^ United Nations Convention on the Law of the Sea, Article 13Archived from the original on September 2, 2017. Retrieved August 25, 2017.

External links

Vanšu tilts, Rīga

Vanšu tilts
Vanšu tilts
Transporta veids Autotransports
Šķērso Daugava
Atrašanās vieta RīgaLatvija
Koordinātas 56°57′04″N 24°05′43″E
Apkalpo Rīgas Tilti
Tilta tips Slīpsaišu
Balstu skaits 2
Posma garums 312 metri
Garums 625 metri (595) [1]
Platums 28,4 metri
Augstums 109 metri
Tilts atklāts 1981. gads 21. jūlijs
 Vanšu tilts Vikikrātuvē

Vanšu tilta celtniecība

Vanšu tilts ir slīpsaišu tilts pār Daugavu Rīgā, tā garums ir 312 metri. Tilts atklāts 1981. gada 17. jūlijā,[2] pēc citas informācijas 21. jūlijā,[3] kā Gorkija tilts. Tas ir viena pilona slīpsaišu tilts ar vienā plaknē izvietotām vantīm ar garāko laidumu pasaulē. [4] Tilts ir vistālāk uz ziemeļiem esošais Daugavas šķērsojums.

2011. gadā tika uzsākta tilta pabeigšanas stadija, sākot būvēt kreisā krasta brauktuvju un ietvju gultnes, ieguldot jaunas apakšzemes komunikācijas, estakāžu balstu būvi. Palpašināta Daugavgrīvas iela, plānota arī jauna tiltu pār Zunda kanālu celšana, kas kalpos kā jauns pieslēgums Daugavgrīvas ielai pie Ķīpsalas virzienā no Raņķa dambja uz Kr.Valdemāra ielu.[5]

Vanšu tilta Vēsture

Vanšu tilts tika uzbūvēts blakus vietai, kur kādreiz atradās pār Daugavu 1945. gadā uzceltais koka pagaidu tilts (tā saucamais Valdemāra tilts). Valdemāra tilts darbojās līdz 1950. gadu beigām. Sakarā ar jaunā Oktobra (tagad Akmens tilta) atklāšanu 1957. gadā, pontontilts, kas līdz tam nodrošināja satiksmi pār Daugavu Akmens tilta vietā, tika pārvietots blakus Valdemāra tiltam. Valdemāra tilta paliekas pastāvēja līdz 1964. gadam, kad tas tika pakāpeniski demontēts.[6]

Vanšu tilts naktī

Vanšu tilta kāpēji pieprasa eklērus

Portāls Kasjauns.lv 2009. gada 27. oktobra rakstā apkopo visus Vanšu tilta iekarotājus.

2005. gadā tiesa par nepieskaitāmu atzina pašu pirmo, turklāt divkārtējo Vanšu tilta iekarotāju Silardu Ilgaču. Viņš pirmais uzkāpa vantīs, par ko saņēma piespiedu ārstēšanu apsardzes uzraudzībā.

2002. gada 4. jūnijā septiņas reizes par zādzībām sodītais Silards sasniedza tilta smaili. Viņa vienīgais ekipējums bija elastīgā saite, aptīta ap labo roku. Silarda kaklā karājās liels koka krusts.

Iepriekšējā vakarā bezpajumtnieku patversmē Silards likteņa biedriem savus plānus neslēpa — esot grēkojis, un, ja nenositīsies, Dievs piedos. Policijas specvienībai Silards lūdza četrus eklērus ar balto pildījumu un minerālūdeni, bet saņēma tikai pēdējo. Jau 10. jūlija vakarā Silards kāpa vēlreiz un atkal prasīja eklērus — jau desmit, bet nedabūja.

Dzeloņstieplēm rotātās Vanšu tilta vantis attur potenciālos kāpējus no tilta smailes iekarošanas. Foto: Atis Luguzs 2018.g. 3.feb.
Dzeloņstieplēm rotātās Vanšu tilta vantis attur potenciālos kāpējus no tilta smailes iekarošanas. Foto: Atis Luguzs 2018.g. 3.feb.

Skatīt arī

Piezīmes un atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu Nepārtraukts laidums, kurš ir atbalstīts tikai ar balstiem.
  2. Pārlēkt uz augšu Pēteris Jērāns (redaktors). Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 768. lpp.
  3. Pārlēkt uz augšu Citas Padomju Rīgas apskates vietas / Vanšu tilts, citariga.lv
  4. Pārlēkt uz augšu Nový Most.
  5. Pārlēkt uz augšu Rīgā pieliks punktu tilta būvei, paplašina maģistrāli. // Dienas bizness. 16.01.2012. 12. lpp.
  6. Pārlēkt uz augšu Gorkija tilts, vesture.lv
  7. Vanšu tilts dod labus skatpunktus Vecrīgas, Daugavas, Rīgas tiltu un Pārdaugavas fotografēšanai.

Ārējās saites