Varavīksne Lielajā Ķemeru tīrelī 28. oktobra rītā

Vispirms neliels video no 28. oktobra rīta laivu brauciena. Vasaras laiks ieviesa savas korekcijas, sākām stundu vēlāk nekā sākotnēji bija plānots, bet tas labi. Stundu agrāk vēl diezgan labi lija :). Tagad paspējām tieši uz varavīksni īstajā vietā un laikā.

Un arī bilžu galerija Jūsu uzmanībai:

Vecrīgas panorāma no Vanšu tilta

Rīgas panorāma, Doms un Sv. Pētera baznīca. Daugavas krasta ainava no Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.

Vanšu tilts dod dažus ļoti labus skatpunktus Vecrīgas panorāmas un arhitektūras siluetu fotografēšanai. Sv. Pētera baznīca, Rīgas Doms un Rīgas pils kopā ar citām pilsētas torņu smailēm veido fotogrāfa saldo ēdienu. Pavisam jaukas fotogrāfijas izdodas, kad Daugava bezvējā ir gluda kā spogulis un dāvā skaistus baznīcu torņu atspulgus.

Sv Pētera Baznīca Vecrīgā no Daugavas krastmalas Rīgā. Foto: Atis Luguzs
Sv Pētera Baznīca VecrīgāDaugavas krastmalas ainava Rīgā no Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīgas panorāma, Doms un Sv. Pētera baznīca. Daugavas krasta ainava no Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīgas panorāma, Doms un Sv. Pētera baznīca. Daugavas krasta ainava no Vanšu tilta. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, ( rindā no kreisās) Doma, Anglikāņu un Sv. Pētera baznīcas. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, ( rindā no kreisās) Rīgas Doms, Anglikāņu un Sv. Pētera baznīcas. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, (rindā no kreisās) Doma, Sv. Pētera un Anglikāņu baznīca. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīga, Vecrīgas panorāma, (rindā no kreisās) Rīgas Doms, Sv. Pētera un Anglikāņu baznīca. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 3.feb.
Rīgas pils Daugavas krastmalā Vecrīgā pie Vanšu tilta. Aiz pils redzams Sv. Jēkaba katedrāles tornis. Labajā pusē pils ainavā iekļaujas Sāpju Dievmātes katoļu baznīca.
Rīgas pils Daugavas krastmalā Vecrīgā pie Vanšu tilta. Aiz pils redzams Sv. Jēkaba katedrāles tornis. Labajā pusē pils ainavā iekļaujas Sāpju Dievmātes katoļu baznīca.

Embūtes pilskalns

Embūtes pilskalns no Joda dambja puses. Foto: Atis Luguzs, 2015.g. 15. feb.
Embūtes pilskalns

Skats no Embūtes pilskalna 2015. gada 15. februāra ziemas saulrietā. Foto: Atis Luguzs
Skats no Embūtes pilskalna 2015. gada 15. februāra ziemas saulrietā. Foto: Atis Luguzs

Embūtes pilskalns (Latvija)

Embūtes pilskalns
Embūtes pilskalns
Citi nosaukumi Induļa pilskalns, Kuršu pilskalns
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Embūtes pagastsVaiņodes novadsLatvija
Koordinātas 56°30′38″N 21°49′15″E Koordinātas56°30′38″N 21°49′15″E (karte)
Veids Pilskalns
Oficiālais nosaukums: Embūtes pilskalns
Aizsardzības numurs 1322
Vērtības grupa Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa Arheoloģija
Iekļaušana aizsardzībā 1998. gada 18. decembris

Embūtes pilskalns (arī Kuršu pilskalns jeb Induļa pilskalns) atrodas KurzemēVaiņodes novada Embūtes pagastā. Embūtes pilskalns atrodas 400 m uz ziemeļiem no Embūtes centra, Lankas upītes labajā krastā. Pilskalns mūsdienās apaudzis ar kokiem un apkārtnē neizceļas. Tā apkārtne labiekārtota, uz pilskalna virsotni ved koka kāpnes. Kalna rietumu nogāzē tek avotiņš. Embūtē uz cita pakalna atrodas arī Embūtes pilsdrupas, kas ir paliekas no Embūtes viduslaiku pils un Embūtes muižas.

Pilskalna apraksts

Embūtes pilskalns ir vidēja lieluma pilskalns, kas ierīkots mitru pļavu ieskautā, 26 m augstā zemes ragā ar dabīgi stāvām nogāzēm. Plakumam noapaļota trijstūra forma, tas ir 60 m garš un līdz 50 m plats. Kalna plakums nocietināts ar 25 m garu un 3 m augstu valni, grāvi un vēl vienu tādu pašu izmēru valni, bet kalna ziemeļu pakājē vērojams vēl trešais, ap 50 m garš valnis. Plakuma dienvidu gals nocietināts ar 3 m augstu, ap 12×12 m ieapaļu valni, bet kalna pakāji ieskauj ap 55 m garš, līdz 5 m augsts valnis. Pilskalna rietumpusē atrodas dažus metrus augsts un ap 100 m garš zemes valnis, saukts par Joda dambi, ar tā palīdzību upes gultne pievirzīta tuvāk pilskalnam.[1] Pilskalns, pēc savu zemes pārveidojumu apjoma, ir uzskatāms par spēcīgi nocietinātu kuršu apmetni, kura apdzīvotība attiecināma uz vēlo dzelzs laikmetu.

Embūtes pilskalns vēsturē

Embūtes pilskalna skatu platforma ziemas vakarā. Šeit arī viens no Embūtes rogaininga 2015. gada kontrolpunktiem. Foto: Atis Luguzs, 2015.g. 15. feb.
Embūtes pilskalna skatu platforma ziemas vakarā. Šeit arī viens no Embūtes rogaininga 2015. gada kontrolpunktiem. Foto: Atis Luguzs, 2015.g. 15. feb.

Embūtes pilskalns atradās kuršu Bandavas zemē. Livonijas atskaņu hronikā minēts, ka ordenis iekarojis Embūti (Amboten) drīz pēc Kuldīgas pils uzcelšanas, taču vācu garnizons Embūtē nav palicis. Ap 1244.—1245. gadu Embūtes pilij uzbrucis Lietuvas karaļa Mindauga karaspēks (Embūtes kauja), taču kurši kopā ar no Kuldīgas ataicinātajiem vācu spēkiem to sakāvuši.

Embūtes pilskalnu savas Kurzemes pilskalnu apzināšanas ekspedīcijas laikā pētījis un uzmērījis Ernests Brastiņš.

Atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu E. Brastiņš. Latvijas pilskalni. Kuršu zeme. Rīga. 1923.

Skatīt arī

 Ārējās saites

Embūtes Pils un pilsdrupas

Embūtes rogaininga dalībnieki dodas uz starta laukumu Embūtes pilsdrupās, 2017. gada 4. martā. Foto: Atis Luguzs

Embūtes muiža un viduslaiku pilsdrupas (Pauluči albums, 1830).

Embūtes muižas un viduslaiku pilsdrupu plāns

Embūtes pilsdrupas mūsdienās (2001).

Jānis Blanks un Kristaps Epners Embūtes pilsdrupu ieejā dodoties uz startu Embūtes rogainingā 2017. Tālumā redzamā priede atrodas Embūtes pilskalnā, kur arī viens no pirmajiem kontrolpunktiem. Foto: Atis Luguzs
Jānis Blanks un Kristaps Epners Embūtes pilsdrupu ieejā dodoties uz startu Embūtes rogainingā 2017. Tālumā redzamā priede atrodas Embūtes pilskalnā, kur arī viens no pirmajiem kontrolpunktiem. Foto: Atis Luguzs

Embūtes pilsdrupas ir paliekas no Kurzemes bīskapijas mūra pils (vācu: Bischofsburg Amboten) un muižas (Schloss AmbothenEmbūtē. Mūra pils bija celta aizsardzībai pret Lietuvas dižkunigaitijas karaspēka iebrukumiem 13. un 14. gadsimtā. Embūtes pilsmuižas kungu māja celta 18. gadsimta sākumā, nodedzināta 1920. gadā un vairs nav atjaunota.

Embūtes pils vēsture

Kurzemes bīskapija Embūtes pilsnovadu savā pārvaldībā ieguva pēc Kursas valsts sadalīšanas 1253. gadā. Embūtes bīskapa pils celta apmēram puskilometru no senā kuršu Embūtes pilskalna (Anbotens jeb tautā saukts par “Induļa pilskalnu”) Lankas upes labajā krastā. Pils būve uzsākta jau 1265. gadā Livonijas ordeņa mestra Konrāda fon Manderna laikā. Pils bija Kurzemes bīskapijas Embūtes fogta un kapitāna rezidence, bet reizēm tajā uzturējās arī Kurzemes bīskapi.

1537. gadā Embūtes pili savā īpašumā ieguva Aizputes pilskungs Heikings. 1560. gadā Dānijas karalis Frīdrihs II atpirka Kurzemes bīskapa tiesības uz Embūti par labu savam jaunākajam brālim Magnusam. 1576. gadā Embūtes pili savā īpašumā ieguva viņa vasalis Krīdeners, bet uz Embūtes pili savas pretenzijas pieteica arī Priekules muižas īpašnieks Korfs.

Piltenes mantojuma kara laikā 1583. gada 31. maijā Embūtes pili ieņēma poļu pulkvedis A. Oborskis, bet 21. augustā karalis Stefans Batorijs pili uzdāvināja Ketleru dzimtai. 1585. gadā Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijai-Lietuvai. 1617. gadā Embūte nokļuva autonomajā Piltenes apgabalā Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. 1595. gadā karalis Sigismunds II Augusts apstiprināja Ketleru tiesības uz Embūtes pili, kuru viņi 1653. gadā par 50 tūkstošiem florīnu pārdeva Emeriham fon Mirbaham.

Lielā Ziemeļu kara laikā pili 1702. gadā izpostīja Zviedrijas karaspēks, pēc tam pils īpašnieks Fromholds fon Mirbahs pakalnā blakus vecajai pilij uzcēla jaunu muižas kungu māju. 1846. gadā Embūtes muižu iegādājās Oto fon Ostenzakens, bet 1910. gadā Hanss fon Hāns. Kad 1920. gada agrārās reformas laikā viņa atraitnei pili atsavināja, viņa devās uz Vāciju, bet pils neskaidros apstākļos nodega un pēc tam vairs netika atjaunota.

Embūtes pils apraksts

Embūtes ekotūrisma centrs ziemā. Kalnā aiz info stenda Embūtes pilsdrupas. Foto: Atis Luguzs, 2015.g. 15.feb.
Embūtes ekotūrisma centrs ziemā. Kalnā aiz info stenda Embūtes pilsdrupas. Foto: Atis Luguzs, 2015.g. 15.feb.

Embūtes pils pamatu laukums bija 30х50 metri, ap to bija uzbūvēts mūris, kas aizņēma visu pakalna virsotni. 9х20 metrus lielā dzīvojamā ēka atradās pils ziemeļaustrumu stūrī, tās apakšdaļa bija būvēta no laukakmeņiem, augšdaļa no ķieģeļiem. Pie pils ieejas bija sargtorņi 7 m diametrā.

Ārējās saites

Pils sala Jelgavā

Savvaļas zirgs Pils salā meklē sniegā zāles stiebrus. Fonā aiz kokiem redzama Jelgavas pils. Foto: Atis Luguzs, 2017g. 7. feb.
Kanoe laiva PIls kanālā pie Gubernatora saliņas. Fonā redzama Jelgavas pils. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 19.aug.
Kanoe laiva Pils kanālā pie Gubernatora saliņas. Fonā redzama Jelgavas pils. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 19.aug.

Četrus kilometrus garā Pils sala starp Lielupi un Driksu ir vieta, kur atrodas Jelgavas pils.  Pils parku  salas dienvidu galā sāka veidot 1817. gadā, agrāko pils vaļņu vietā. Parkā ir romantisks tilts pār Pils kanālu uz Gubernatora saliņu. Tas padara to par vienu no skaistākajiem parkiem Jelgavā. Pils parkā aug vairāki dižkoki – zirgkastaņas, ozols un pelēcīgā apse.

Pils sala aiz Jelgavas pils

Pils salas ziemeļu daļa ir cilvēka neskarta un pat mežonīga. Šeit atrodas valsts nozīmes dabas liegums. Uz salas aiz Jelgavas pils – applūstošajās Lielupes palienes pļavās ganās vairāk kā 70 savvaļas zirgi. Šīm pļavām piešķirts Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju statuss – Natura 2000, jo pļavās sastopama nozīmīga augu un putnu daudzveidība.

Pils salas zirgi Jelgavā. Zirgs ar smuko vilnu un frizūru. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7.feb.
Pils salas zirgi Jelgavā. Zirgs ar smuko vilnu un frizūru. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7. feb.

2007.gada augustā Jelgavas Pilssalas dabas lieguma zonā – Lielupes palienes pļavās – jaunas mājas sev atrada 16 savvaļas zirgu “Konik Polski” no Nīderlandes. Tie nepilna gada laikā iejutās tiktāl, ka nekautrējas atklīst līdz salas dienvidiem, kur ar savu klātbūtni rotā Jelgavas pils apkārtni. Mīluļus ikdienā uzrauga LLU Meža fakultātes absolvents Einārs Nordmanis.

Atpūta Pils salā

Pils salas pļavu teritorija ir piemērota mierīgām pastaigām un dabas bagātību iepazīšanai, ņemot palīgā botānisko ceļvedi vai arī dodoties pļavās vides gida pavadībā, kurš zina visu par zirgiem, augiem un citām dabas vērtībām.

Stāstījumu par savvaļas zirgu ieradumiem iespējams pieteikt pa tālruni 29841851 vai 20264343.

Jelgavas vēsture

Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētas Jelgavas 18. sākuma panorāma ar veco ordeņa pili uz Lielupes salas un Sv. JuraSv. TrīsvienībasSv. Annas baznīcu torņiem. Izgatavota pēc Zviedrijas ķēniņa Kārļa XII pasūtījuma, 1703-1705).

Jelgava ir viena no senākajām Latvijas pilsētām, kas pilsētas tiesības ieguva 1573. gadā. No 1578. līdz 1795. gadam Jelgavas pils bija Kurzemes un Zemgales hercogu galvenā rezidences vieta.

Jelgava Krusta karu un Livonijas laikā (līdz 1561. gadam)

Jelgavas vēstures alegorisks attēlojums Romas pāvestam sagatavotajā albumā Terra Mariana 1186-1888 (Artūrs Baumanis, 1888).

Vieta, kur tagad atrodas Jelgava, atrodas nozīmīgā zemes un ūdens ceļu krustojumā seno zemgaļu apdzīvotā novada Upmales vidū. Šis apvidus bija apdzīvots jau 2. gadu tūkstotī p. m. ē. Pirmo reizi rakstos Lielupes Garā sala (insula longa) pieminēta 1254. gada aprīlī, kad Rīgas arhibīskaps Alberts II, Rīgas domkapituls un Vācu ordenis sadalīja likvidētās Zemgales bīskapijas teritoriju trīs daļās.

1265. gadā Livonijas ordenis Jelgavas vietā uzcēla pili, kas bija domāta par atbalsta punktu Zemgales pakļaušanai. Jau 1345. gadā pie pils tiek minēta tirgotāju un amatnieku apmetne Lielupes kreisajā pusē. Livonijas laikā pils un apmetne daudz cieta no lietuviešu uzbrukumiem.

Jelgavā kalts sudraba dālderis ar hercoga Pētera attēlu.

Jelgava Kurzemes hercogistē (no 1561. gada līdz 1795. gadam)

Jelgavas panorāma ar Sv. TrīsvienībasSv. Annas un rātsnama torņiem no Driksas puses (pēc 1750).

Vairākus gadus pēc Kurzemes hercogistes izveidošanas – 1573. gadā – Jelgavai tiek piešķirtas pilsētas tiesības, un tā tiek izmantota par vienu no Kurzemes hercogistes galvaspilsētām. 1578. gadā hercoga rezidence pilnībā tiek pārcelta uz Jelgavu (oficiāli 1642. gadā). No 1596. gada līdz 1619. gadam Kurzemes hercogistē varu dalīja Frīdrihs Ketlers un Vilhelms Ketlers, un Jelgava šajā laikā bija Zemgales galvaspilsēta. Poļu-zviedru kara laikā Jelgava tika tā nopostīta, ka hercoga sēdeklis tika īslaicīgi pārcelts uz Grobiņu. No 1710. gada Kurzemē kā hercoga atraitne valdīja nākamā Krievijas imperatore Anna Ivanovna.

Pilsēta 17. gadsimta sākumā bija tirgotāju un amatnieku apmetne, kurā dzīvoja ap 5000 cilvēku. Dzimtcilvēki, kas iemaksāja 4 markas pilsētas kasē, drīkstēja kļūt par brīviem Jelgavas pilsoņiem. Hercoga Jēkaba laikā Jelgavā tika uzcelta salpetra vārītava, ķieģeļu, kaļķa, dzelzs un vara cepļi, tika ierīkots ūdensvads, kas darbināja divas dzirnavas. Saimniecisko attīstību pārtrauc nozīmīgie postījumi poļu-zviedru kara laikā, pēc Olivas miera līguma 1660. gadā Jelgava lēni atjaunojās. Jelgava atkal nopietni cieta Lielā Ziemeļu kara laikā, turklāt Lielā mēra epidēmijā 1710. – 1711. gadā nomira ap trešdaļa pilsētas iedzīvotāju.

1775. gadā Jelgavā nodibināja akadēmisko ģimnāziju jeb “Pētera akadēmiju” (Academia Petrina).

Jelgava Krievijas impērijas laikā (no 1795. gada līdz 1915. gadam)

Skats uz Jelgavas pili. 1857. gada gravīra pēc V.Z Štāfenhāgena zīmējuma.

Pēc Kurzemes hercogistes inkorporācijas Krievijas impērijas sastāvā 1795. gadā Jelgava kļuva par Kurzemes guberņas administratīvo centru. 1805. – 1807. gadā Jelgavā uzturas franču emigrācijas līderis, vēlākais Francijas karalis Ludviķis XVIII. 1816. gadā Jelgavā tika nodibināta Kurzemes literatūras un mākslas biedrība. 1868. gadā atklāja Rīgas-Jelgavas dzelzceļa līniju, 1870. gadā uzbūvēja Jelgavas stacijas ēku, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām. Dibinājās dažādi industriāli uzņēmumi: Krāmera mašīnu ražotne, Dumpfa vilnas vērptuve, Gauderera un Golca ādas ražotnes, Grēbnera vaskadrānu un cepuru ražotne, Dēringa un Vestermaņa linu vērptuve, Lankovska un Likopa konditorejas ražotne, Dragheima mēbeļu ražotne.

Svarīgs notikums Latvijas kultūrā ir 1895. gadā Jelgavā notikušie IV Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Sākoties Pirmajam pasaules karam, no Jelgavas evakuēja uzņēmumi un iedzīvotāju skaits samazinājās no 40 tūkstošiem līdz 7-8 tūkstošiem. Pirmā pasaules kara laikā Jelgavu 1915. gada 1. augustā ieņēma vācu armija. Krievu armija saspridzināja Lielupes tiltus un kaujas darbībā tika sagrautas dažas mājas pilsētas dienvidos Katoļu ielā un ziemeļos Lilienfelda ielā. Vācu okupācijas laikā iedzīvotāju skaits atkal palielinājās un 1916. gadā sasniedza 11 tūkstošus.[1]

Jelgava neatkarīgajā Latvijā (no 1918. gada līdz 1940. gadam)

J. Čakstes piemineklis pie Latvijas Bankas Jelgavas nodaļas (1931).

1919. gadā Jelgavā īsu laiku (no 2. līdz 6. janvārim) uzturējās Latvijas Pagaidu valdība, pēc tam Jelgavu ieņēma Sarkanā armija. Padomju varas laikā Jelgavā apcietināja daudz izglītoto sabiedrības locekļu, lielākā daļa no tiem bija vācbaltieši. No šiem ieslodzītajiem Jelgavas cietuma pagalmā tika nošauti apmēram 100 cilvēku. 17. martā, dienu pirms varas zaudēšanas, lielinieki visus cietuma ieslodzītos, ap 300 cilvēku, aizdzina ar kājām uz Rīgu. Ap 80 no viņiem gāja bojā ceļā, liela daļa atlikušo tika nošauti Rīgā, tādēļ šis notikums vācbaltiešu vidū ieguva nosaukumu “Nāves gājiens” (Todesmarsch). 18. martā pilsētu no Tukuma puses pēkšņā uzbrukumā ieņēma landesvēra triecienvienība. Atriebjoties par atklājušos vardarbību tika nogalināti ievainotie sarkanarmieši Jelgavas stacijā, publikācijās tiek runāts par 500 upuriem.[1] Bermontiādes laikā Jelgavas pilī atradās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas galvenā mītne, kuru tā pirms atkāpšanās nodedzināja. Latvijas armija Jelgavu atbrīvoja 1919. gada 21. novembrī.

Mieram iestājoties, daudzu karā izpostīto uzņēmumu vietā sāka darboties jauni. Divdesmitajos gados pilsēta attīstījās labajā Lielupes pusē, Pārlielupē, kur 1925. gadā uzcēla pirmo Latvijas cukurfabriku un paredzēja vietu lidlaukam (tā vietā vēlāk uzcēla RAF ēkas). No neatkarības laikā uzceltajiem namiem jāmin Agrārbankas nams, slimnīca, pamatskola, Pasta un telegrāfa ēka, Jelgavas pils dienvidu korpuss, Latvijas kredītbanka, viesnīca Driksas krastā.

Okupācijas laikā (no 1940. gada līdz 1990. gadam)

Ielu kaujas Jalgavā 1944. gada augusta sākumā. Tālumā redzamas katoļu baznīcas torņa drupas.

Otrā pasaules kara beigās Sarkanā armija 1944. gada vasarā Baltkrievijā un Lietuvā sagrāva Vērmahta armiju grupu “Centrs” un 28. jūlijā no Šauļiem pavērsa uzbrukumu Jelgavas un Tukuma virzienā, lai ielenktu vācu armijas grupu “Ziemeļi”. Jelgavu pasludināja par “cietoksni”, tomēr pēc pamatīgas bombardēšanas Sarkanā armija no 30. jūlija līdz 7. augustam ielu kaujās ieņēma Lielupes kreiso krastu. Augustā vācu armija no jauna uzbruka Jelgavai no ziemeļiem, bet nespēja to ieņemt. Līdz 10. oktobrim Jelgava atradās frontes zonā un tika gandrīz pilnīgi nopostīta.

Pēc kara beigām pilsētu vairāku desmitu gadu laikā pilnīgi pārbūvēja. 1975. gadā uz Jelgavu pārcēla autobūves rūpnīcu RAF. 1951. gadā atjaunoja Pētera akadēmijas ēku, kurā iekārtojās Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejs, 1969. gadā pabeidza Sv. Annas luterāņu baznīcas atjaunošanu, bet saglabājās Sv. Trīsvienības baznīcas torņa un Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāles drupas Jelgavas centrā.

Neatkarīgajā Latvijā (no 1990. gada)

1998. gadā pārtrauca darbību rūpnīca RAF. 2005. gadā autobusu ražošanas atsākšanai nodibināja akciju sabiedrību AMO Plant, kura darbojās līdz 2014. gadam. 2007. gadā Jelgavas cukurfabrika pārtrauca darbību un tika nojaukta. 2010. gadā bijušās Trīsvienības baznīcas tornī iekārtoja muzeju.

Svētes – Driksas Kanāls

Kurzemes hercogistes laikā XVI gadsimtā Jelgavas ziemeļrietumos tika izrakts kanāls, kas savienoja Svēti un Driksu. Tas apgādāja pilsētu ar ūdeni un kalpoja kā ūdens ceļš preču pārvadāšanai. Līdz XX gadsimtam kanāls bija aizsērējis, un trīsdesmito gadu beigās tika aizrakts.

Robežas

Jelgava līdz XX gadsimtam attīstījās tikai Lielupes kreisajā krastā. Kopš pilsētas tiesību piešķiršanas brīža tai piederēja liels lauku novads, kura robežas pirmo reizi tika noteiktas 1615. gadā. Robežu starp pilsētu un tās lauku novadu pirmo reizi kartē iezīmēja 1652. gadā. Ap šo laiku apkārt pilsētai tika uzbūvēti vaļņi, kuri arī apzīmē toreizējo pilsētas apbūvēto teritoriju. Vaļņus nopostīja jau pēc pusgadsimta, 1706 .gadā un pilnībā nojauca XIX gadsimta sākumā, tomēr to apveidi ir saglabājušies vēlākās Vaļņu (Valles) ielas nosaukumā.

Pēc Latvijas valsts izveidošanās 1921. gadā pirmo reizi pēc XVII gadsimta tika iezīmētas pilsētas robežas. Arī šoreiz Jelgavas austrumu robeža sakrita ar Driksas krastu. Tomēr tajā laikā jau bija nobriedusi nepieciešamība pilsētas robežas paplašināt. 1927. gada 11. jūnijā tika izsludināts likums “Par Jelgavas pilsētas administratīvām robežām”, pēc kura vairākas reizes palielinājās Jelgavas platība, un pirmo reizi pilsēta izpletās Pārlielupē.[2] Ar nelielām izmaiņām šādas robežas Jelgavai bija līdz 1949. gadam, kad tika piešķirtas jaunas pilsētas robežas, kuras pastāv līdz mūsu dienām.[3]

Jelgavas vēstures attēlu galerija

Ārējās saites

Atsauces

  1. ↑ Pārlēkt uz augšu uz:1,0 1,1 Karl-Otto Schlau, “Bolschewikenzeit in Mitau 9. Januar – 18. Marz 1919”, Verlag Harro v. Hirschheydt, 1999
  2. Pārlēkt uz augšu “Valdības Vēstnesis”, 1927. gada 11. jūnijs
  3. Pārlēkt uz augšu “senā Jelgava”, Rīga, Neputns, 2010

Driksa – Lielupes atteka Jelgavā

Laivu brauciens Driksas upē. Labajā pusē Jelgavas bāka pie kanāla starp Pasta un Pils salām. Aizmugurē kafejnīca - kuģis un Tējas namiņš aiz tā. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 23.sept.

Pils sala Jelgavā, Driksa (pa labi) kā Lielupes atteka.

Driksa jeb Driksna ir Lielupes atteka Jelgavas teritorijā, kas aptek Pasta salu un Pils salu, uz kuras atrodas Jelgavas pils. Upes garums ir 5,2 km, platums 150-500 m, tā ir savienota ar Lielupi 4 vietās – augštecē, lejtecē, kā arī augšpus autoceļa tilta un lejpus Jelgavas pilsētas. Attekas izveidošanās saistīta ar ledus sastrēgumiem Lielupē.[1]

Driksa Jelgavas Vēsturē

Driksas kreisajā krastā 17. gadsimtā izveidojās Jelgavas vecpilsēta ar promenādi, ko agrāk sauca par Upes ielu (vācuBachstraße), tagad par Jāņa Čakstes bulvāri (1929—1948, no 1989). Driksas krastā atradās Kurzemes un Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzemes guberņas bagātāko muižnieku pilsētas nami, Mēdemu pils Upes ielā 9, Kurzemes bruņniecības nams Upes ielā 13 (vēlākā Jelgavas Valsts ģimnāzijas ēka, 1922—1938), Annas pamatskola, sinagoga un citas ēkas, kas Otrā pasaules karā nopostītas.[2]

Projekta “Ielu infrastruktūras attīstība un Driksas upes krastmalas sakārtošana” ietvaros 2012. gadā pabeidza divu līmeņu promenādes un 152 metrus gara gājēju vanšu tilta jeb Mītavas tilta izbūvi pār Driksas upi uz Pasta salu. Jāņa Čakstes bulvāra rekonstrukcijas laikā veica arī pontona tilta izbūvi zem Driksas tilta un rekonstruēja Pasta salas tiltu pāri kanālam.[3]

Atsauces

Seni attēli

Pasta sala Jelgavā

Mītavas tilts uz Pasta salu Jelgavā. Gar tilta malu, gatavojoties Ledus festivālam, salikti apgaismes prožektori. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 7. feb.

Pasta sala (9 ha) ir brīvā laika pavadīšanas, izklaides un aktīvās atpūtas zona gan vietējiem iedzīvotājiem, gan viesiem. Lielupe un Driksa Jelgavā ir veidota par tūrisma un aktīvās atpūtas produktu.

No 2011. gada decmbra līdz 2014. gada beigām Pasta salā ir veikta apjomīga rekonstrukcija, kā rezultātā Pasta sala ir labiekārtota, izveidojot nepieciešamo infrastruktūru – gājēju un velo celiņus, soliņus, apgaismojumu, tualetes, pasākumu norises laukumus, bērnu rotaļu laukumu, apstādījumus, kā arī sakārtoti Lielupes un Driksas krasti.

Pasta salā notiek tradicionālie kultūras pasākumi – Smilšu skulptūru, Ledus skulptūru festivāli, kā arī dažādi koncerti

Latvijas 2014. gada balva nominācijā “Publiskā ārtelpa”

Pasta salas labiekārtojums ir atzīts par labāko konkursa “Latvijas būvniecības gada balva 2014” nominācijā “Publiskā ārtelpa”.

Balvu svinīgā ceremonijā šonedēļ Mazajā ģildē saņēma Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, projekta autori – Vents Grietēns un Diāna Zalāne, kā arī būvdarbu veicēja – SIA “Ceļu būvniecības sabiedrība “Igate”” – pārstāvji Dace Loca un Gusts Kaļiņins.

Pasta sala apmeklētājiem tika atvērta 2014.gada novembrī. Deviņus hektārus plašā salas teritorija ir pilsētas pasākumu, atpūtas un sabiedrisko aktivitāšu vieta. Salā šogad jau notika Starptautiskais ledus skulptūru festivāls, bet maijā mākslinieki veidos smilšu skulptūras.

Lai pasargātu salu no plūdu draudiem, tajā ir uzbērti 120 000 kubikmetri grunts. Ar 2000 kubikmetriem laukakmeņu un stiepļu pinumiem – gabioniem – ir nostiprināti salas krasti, tā novēršot to izskalošanu. Iztīrīta upes gultne 6000 kubikmetru apjomā. Pludmalei ievesti 5000 kubikmetru smilts.

Pasta salā ir izveidota nepieciešamā infrastruktūra – gājēju un velo celiņi 2,8 kilometru garumā, dabas takas, soliņi, apgaismojums, amfiteātris, pasākumu norises laukumi, vides izpratni veicinoši bērnu rotaļu laukumi un iekārtoti dekoratīvie apstādījumi.

Pasta salas pilnveidošana turpināsies, izvietojot jaunas bērnu rotaļu atrakcijas, āra trenažierus un citu aprīkojumu. Pasta sala ir noslēdzošā daļa pilsētas centrālās daļas izveidē kopā ar Lielupes labā krasta promenādi ar pludmali, rekonstruēto Čakstes bulvāri, Driksas promenādi un Mītavas tiltu.

Jelgavas Pasta salas saules pulkstenis

2015.gada novembrī Jelgavas Rotary klubs pilsētai uzdāvināja saules pulksteni. Tas ir novietots pašā pilsētas centrā – uz Pasta salas. Pulkstenis veidots no bronzas, un novietots uz laukakmens. Pulkstenis attēlo Rotary kluba simboliku – zobratu.

Projekta autore ir arhitekte, LLU Arhitektūras un būvniecības katedras profesore dr. arch. Aija Ziemeļniece par pulksteņa izveidi raksta:

2015.gads mūsu pilsētai aizritēja 750.jubilejas gada zīmē. Tās ietvaros – kā skaista dāvana mūsu pilsētai, tika labiekārtota Pasta sala, kas kalpo kā zaļā rekreatīvā pilsēttelpa, kurā tiek rīkoti vērienigi pasākumi_ – Ledus un Smilšu skulptūru festivāli, koncerti, sports, ziemā slidošana, laivu regates sacensības utt.
Pasta salai piemīt publiskas telpas raksturs, kas kas nes līdzi kultūras un mākslas sintēzes elementus. Šajā sakarībā Lielupes krastā noliktais Saules pulkstenis jeb mēs sakam-Saules akmens, reizē spēlē kā “laika upes” simbolika, kas atpoguļo laika ritumu pilsētai.
Nu jau 750 gadus…
Akmens ar saules pulksteni atrodas upes malā, un no šī punkta ir redzama pils, pilsētas panorāma, upes plūdums un tās krastu līnija.
Minētais atspoguļojas pulksteņa idejiski mākslinieciskajā tēlā – 4 debess puses, 4 svarīgi gada skaitļi mūsu pilsētas vēsturē, 4 kultūrvēsturiskās vietas, kas veido pilsētas robežlīniju gadsimtu skrējienā, un pāri visam vienojošais Lielupes tecējums dienvidu-ziemeļu virzienā uz jūru. Pulkstenis vieno dabas dotās, cilvēku radītās un Dieva dāvātās vērtības, kas ir glabājamas un pieminamas mūsu pilsētas attīstībā.
Par cik man ir tas gods strādāt kā arhitektei un ikdienā darboties universitātē studiju programmā pie ainavu arhitektūras studentiem, tad tā reizē ir manas ieceres dāvana pilsētai.