Trīsvienības baznīcas tornis Jelgavā

Skats no Tējas namiņa uz Sv. Trīsvienības baznīcas torni Jelgavā. Kafejnīca - kuģis apakšā.
Skats no Tējas namiņa uz Sv. Trīsvienības baznīcas torni Jelgavā. Apakšā Kafejnīca – kuģis. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7. feb.

Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas zvanu tornis ir apmeklētākais tūrisma objekts Jelgavā.

Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcu sāka celt 1574.gadā pēc Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda Ketlera pavēles. Tā bija pirmā no jauna uzceltā luterāņu mūra baznīca Eiropā un lielākā baznīca Zemgalē. Pēc baznīcas nopostīšanas 1944.gadā tā vairs netika atjaunota, tomēr zvanu tornis savu vietu saglabāja. 2010.gada novembrī pēc vērienīgiem rekonstrukcijas darbiem Sv. Trīsvienības baznīcas zvanu tornis atdzimis jaunā veidolā.


Atjaunotajam Tornim ir deviņi stāvi. Šeit izvietotas trīs mūsdienīgas un interaktīvas vēstures ekspozīcijas: “Zemgale – Latvijas prezidentu šūpulis”, “Jelgava un Sv. Trīsvienības baznīca laikmetu griežos” un “Tautastērps Zemgalē”.

9.stāvā iespējams apskatīt gleznu izstādi, bet no skatu laukuma, 37 metru augstumā, var vērot Jelgavas pilsētas panorāmu uz visām debespusēm.

Tornī atrodas arī franču restorāns „La Tour de Marie”, konferenču zāle un tūrisma informācijas centrs.

Sv. Trīsvienības baznīcas tornis Jelgavā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7. feb.
Sv. Trīsvienības baznīcas tornis Jelgavā. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7. feb.

Īpašie piedāvājumi:

Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis ir lieliska vieta oficiālu vai radošu pasākumu rīkošanai, pieejamas īpašas programmas dažādiem dzīves notikumiem:

  • kāzu dienā – iespēja salaulāties torņa skatu laukumā, sarīkot foto sesiju, nodejot pirmo valsi, sarīkot īpašu, kāzu tematikai pielāgotu radošo darbnīcu vai ekskursiju jaunlaulātajiem un viņu viesiem;
  • jubilejās un citās svinībās – iespēja sarīkot svinīgus vai izklaides pasākumus konferenču telpā, iespējams apvienot ar ekskursiju vai radošo darbnīcu;
  • korporatīvajiem pasākumiem – konferenču telpas semināriem, prezentācijām, izzinoši radošās nodarbības, lai kopā iemācītos ko jaunu un iepazītu latviešu tradīcijas;
  • ģimenēm ar bērniem – interaktīvās ekspozīcijas ir pielāgotas un interesantas dažāda vecuma bērniem, iespēja piedalīties izzinoši radošajās darbnīcās.

Darba laiki Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas Tornī šeit: >> http://visit.jelgava.lv

Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīca

Jelgavas Svētās Trīsvienības Evaņģēliski luteriskā baznīca
Sv.Trisvienibas baznica.jpg

Jelgavas Svētās Trīsvienības Evaņģēliski luteriskā baznīca 20. gadsimta sākumā

Svētās Trīsvienības baznīca (Latvija)

Svētās Trīsvienības baznīca
Svētās Trīsvienības baznīca
Pamatinformācija
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Akadēmijas laukums 1JelgavaLatvija
Koordinātas 56°39′8.96″N 23°43′44.09″EKoordinātas56°39′8.96″N 23°43′44.09″E (karte)
Piederība konfesijai Luterāņi
Statuss Muzejs
Arhitektūras apraksts
Arhitekts Joriss Jorisons Frēze
Celtniecības beigas 1615

Jelgavas Svētās Trīsvienības Evaņģēliski luteriskā baznīca bija senākais dievnams un senākā mūra ēka Jelgavā. Pēc sagraušanas Otrā pasaules kara laikā saglabājies vienīgi Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis, kurā ierīkots tūrisma informācijas centrs, vēstures ekspozīcijas,skatu laukums 9.stāvā un restorāns. Arheoloģisko izrakumu laikā torņa austrumu pusē atsegta daļa no sākotnējā baznīcas joma, izveidojot iedziļinātu priekšlaukumu, un atsegti oriģinālie baznīcas ārsienu mūri. Priekšlaukuma centrā atrodas akmens skulptūra — strūklaka “Trīsvienība” (tēlnieks Jānis Aivars Karlovs). Atrodas Akadēmijas ielā 1, Jelgavā.

Papildus informācijai

  • Sv. Trīsvienības baznīcas torņa buklets
  • O. Spārītis “Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa stāsts

Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis Vēsturē

Zināms, ka Livonijas ordeņa valsts laikā 1522. gadā tagadējā Sv. Trīsvienības baznīcas torņa vietā atradusies neliela koka katoļu baznīca. Neilgi pēc tam, kad hercogs Gothards Ketlers izvēlējās Jelgavu par vienu no savām rezidencēm un piešķīra tai pilsētas tiesības, 1574. gadā viņš blakus vecajai baznīcai lika celt jaunu mūra baznīcu pilsētas luterāņu draudzei, par kura autoru tiek uzskatīts holandiešu būvmeistars Joriss Jorisons Frēze. Baznīcas pulkstenis un zvani tika izgatavoti 1575. gadā. Valsts sadalīšanas, Polijas-Zviedrijas kara (1600-1629) un iekšējo cīņu dēļ baznīcu pabeidza celt tikai Frīdriha Ketlera valdīšanas laikā un iesvētīja 1615. gada 25. maijā. Baznīcas altāri 1641. gadā dāvināja hercoga Frīdriha sieva Pomerānijas princese Elizabete Magdalēna. Hercoga Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā 1686.—1688. gadā pēc arhitekta Martina Knoha projekta uzbūvēja baznīcas torni, kas slējās 49,68 metru augstumā un bija augstākā celtne visā hercogistē. 1862. gadā arhitekta Emīla Strausa vadībā torni paaugstināja, tā augstums kopā ar apzeltīto krustu sasniedza 80,5 metrus un tā bija augstākā celtne pirmskara Jelgavā.

Pēc 1944. gada 27. jūlija PSRS aviācijas uzlidojuma Jelgavas Sv. Trīsvienības Evaņģēliski luteriskā baznīca nodega un vairs netika atjaunota. 1954. gadā padomju armijas sapieri uzspridzināja baznīcas ēku, militārajām vajadzībām atstājot tikai torni. Izdegušais baznīcas tornis pilsētas centrā saglabājās visu PSRS okupācijas laiku.

Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornis kopš 1998. gada ir iekļauts Valsts Kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes kultūras piemineklis. 2004. gadā, torni pārsedza ar stikla jumtu. Pašreizējais torņa augstums ir 50,17 metri. Tornim ir saglabāta Martina Knoha veidotā forma.

Projekta “Reģiona nozīmes tūrisma un kultūrizglītības centra izveide Jelgavā” ietvaros 2009.—2010. gadā notika torņa rekonstrukcija, muzeja un sabiedrisko telpu izveide.

Jelgavas Trīsvienības baznīcas tornis no bijušās baznīcas ēkas puses 2013. gadā

Torņa interjers

Jelgavas panorāma ar Svētās Trīsvienības baznīcu no Driksas puses (pēc 1750).

Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas iekšskats 20. gs. sākumā.

Atjaunotā Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa deviņos stāvos iekārtotas šādas telpas:

  • 1. stāvs. Tūrisma informācijas centrs ar biļešu kasi, suvenīru veikals;
  • 3. stāvs. Vēstures ekspozīcija “Zemgale — Latvijas prezidentu šūpulis”;
  • 4. stāvs. Vēstures ekspozīcija “Jelgava un Sv. Trīsvienības baznīca laikmeta griežos”. Izmantojot skārienjūtīgus monitorus, iespējams virtuāli aplūkot vēsturisko baznīcu gan no ārpuses, gan iekšpuses;
  • 5. stāvs. Vēstures ekspozīcija “Tautas tērps Zemgalē”;
  • 7. stāvs. Konferenču zāle;
  • 8. stāvs. Restorāns;
  • 9. stāvs. Izstāžu zāle un skatu laukums, no kura iespējams vērot Jelgavas pilsētas panorāmu uz visām debespusēm.

Ārējās saites

Embūtes pilskalns

Embūtes pilskalns

Skats no Embūtes pilskalna 2015. gada 15. februāra ziemas saulrietā. Foto: Atis Luguzs
Skats no Embūtes pilskalna 2015. gada 15. februāra ziemas saulrietā. Foto: Atis Luguzs

Embūtes pilskalns (Latvija)

Embūtes pilskalns
Embūtes pilskalns
Citi nosaukumi Induļa pilskalns, Kuršu pilskalns
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Embūtes pagastsVaiņodes novadsLatvija
Koordinātas 56°30′38″N 21°49′15″E Koordinātas56°30′38″N 21°49′15″E (karte)
Veids Pilskalns
Oficiālais nosaukums: Embūtes pilskalns
Aizsardzības numurs 1322
Vērtības grupa Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa Arheoloģija
Iekļaušana aizsardzībā 1998. gada 18. decembris

Embūtes pilskalns (arī Kuršu pilskalns jeb Induļa pilskalns) atrodas KurzemēVaiņodes novada Embūtes pagastā. Embūtes pilskalns atrodas 400 m uz ziemeļiem no Embūtes centra, Lankas upītes labajā krastā. Pilskalns mūsdienās apaudzis ar kokiem un apkārtnē neizceļas. Tā apkārtne labiekārtota, uz pilskalna virsotni ved koka kāpnes. Kalna rietumu nogāzē tek avotiņš. Embūtē uz cita pakalna atrodas arī Embūtes pilsdrupas, kas ir paliekas no Embūtes viduslaiku pils un Embūtes muižas.

Pilskalna apraksts

Embūtes pilskalns ir vidēja lieluma pilskalns, kas ierīkots mitru pļavu ieskautā, 26 m augstā zemes ragā ar dabīgi stāvām nogāzēm. Plakumam noapaļota trijstūra forma, tas ir 60 m garš un līdz 50 m plats. Kalna plakums nocietināts ar 25 m garu un 3 m augstu valni, grāvi un vēl vienu tādu pašu izmēru valni, bet kalna ziemeļu pakājē vērojams vēl trešais, ap 50 m garš valnis. Plakuma dienvidu gals nocietināts ar 3 m augstu, ap 12×12 m ieapaļu valni, bet kalna pakāji ieskauj ap 55 m garš, līdz 5 m augsts valnis. Pilskalna rietumpusē atrodas dažus metrus augsts un ap 100 m garš zemes valnis, saukts par Joda dambi, ar tā palīdzību upes gultne pievirzīta tuvāk pilskalnam.[1] Pilskalns, pēc savu zemes pārveidojumu apjoma, ir uzskatāms par spēcīgi nocietinātu kuršu apmetni, kura apdzīvotība attiecināma uz vēlo dzelzs laikmetu.

Embūtes pilskalns vēsturē

Embūtes pilskalna skatu platforma ziemas vakarā. Šeit arī viens no Embūtes rogaininga 2015. gada kontrolpunktiem. Foto: Atis Luguzs, 2015.g. 15. feb.
Embūtes pilskalna skatu platforma ziemas vakarā. Šeit arī viens no Embūtes rogaininga 2015. gada kontrolpunktiem. Foto: Atis Luguzs, 2015.g. 15. feb.

Embūtes pilskalns atradās kuršu Bandavas zemē. Livonijas atskaņu hronikā minēts, ka ordenis iekarojis Embūti (Amboten) drīz pēc Kuldīgas pils uzcelšanas, taču vācu garnizons Embūtē nav palicis. Ap 1244.—1245. gadu Embūtes pilij uzbrucis Lietuvas karaļa Mindauga karaspēks (Embūtes kauja), taču kurši kopā ar no Kuldīgas ataicinātajiem vācu spēkiem to sakāvuši.

Embūtes pilskalnu savas Kurzemes pilskalnu apzināšanas ekspedīcijas laikā pētījis un uzmērījis Ernests Brastiņš.

Atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu E. Brastiņš. Latvijas pilskalni. Kuršu zeme. Rīga. 1923.

Skatīt arī

 Ārējās saites

Embūtes Pils un pilsdrupas

Embūtes muiža un viduslaiku pilsdrupas (Pauluči albums, 1830).

Embūtes muižas un viduslaiku pilsdrupu plāns

Embūtes pilsdrupas mūsdienās (2001).

Jānis Blanks un Kristaps Epners Embūtes pilsdrupu ieejā dodoties uz startu Embūtes rogainingā 2017. Tālumā redzamā priede atrodas Embūtes pilskalnā, kur arī viens no pirmajiem kontrolpunktiem. Foto: Atis Luguzs
Jānis Blanks un Kristaps Epners Embūtes pilsdrupu ieejā dodoties uz startu Embūtes rogainingā 2017. Tālumā redzamā priede atrodas Embūtes pilskalnā, kur arī viens no pirmajiem kontrolpunktiem. Foto: Atis Luguzs

Embūtes pilsdrupas ir paliekas no Kurzemes bīskapijas mūra pils (vācuBischofsburg Amboten) un muižas (Schloss AmbothenEmbūtē. Mūra pils bija celta aizsardzībai pret Lietuvas dižkunigaitijas karaspēka iebrukumiem 13. un 14. gadsimtā. Embūtes pilsmuižas kungu māja celta 18. gadsimta sākumā, nodedzināta 1920. gadā un vairs nav atjaunota.

Embūtes pils vēsture

Kurzemes bīskapija Embūtes pilsnovadu savā pārvaldībā ieguva pēc Kursas valsts sadalīšanas 1253. gadā. Embūtes bīskapa pils celta apmēram puskilometru no senā kuršu Embūtes pilskalna (Anbotens jeb tautā saukts par “Induļa pilskalnu”) Lankas upes labajā krastā. Pils būve uzsākta jau 1265. gadā Livonijas ordeņa mestra Konrāda fon Manderna laikā. Pils bija Kurzemes bīskapijas Embūtes fogta un kapitāna rezidence, bet reizēm tajā uzturējās arī Kurzemes bīskapi.

1537. gadā Embūtes pili savā īpašumā ieguva Aizputes pilskungs Heikings. 1560. gadā Dānijas karalis Frīdrihs II atpirka Kurzemes bīskapa tiesības uz Embūti par labu savam jaunākajam brālim Magnusam. 1576. gadā Embūtes pili savā īpašumā ieguva viņa vasalis Krīdeners, bet uz Embūtes pili savas pretenzijas pieteica arī Priekules muižas īpašnieks Korfs.

Piltenes mantojuma kara laikā 1583. gada 31. maijā Embūtes pili ieņēma poļu pulkvedis A. Oborskis, bet 21. augustā karalis Stefans Batorijs pili uzdāvināja Ketleru dzimtai. 1585. gadā Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijai-Lietuvai. 1617. gadā Embūte nokļuva autonomajā Piltenes apgabalā Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. 1595. gadā karalis Sigismunds II Augusts apstiprināja Ketleru tiesības uz Embūtes pili, kuru viņi 1653. gadā par 50 tūkstošiem florīnu pārdeva Emeriham fon Mirbaham.

Lielā Ziemeļu kara laikā pili 1702. gadā izpostīja Zviedrijas karaspēks, pēc tam pils īpašnieks Fromholds fon Mirbahs pakalnā blakus vecajai pilij uzcēla jaunu muižas kungu māju. 1846. gadā Embūtes muižu iegādājās Oto fon Ostenzakens, bet 1910. gadā Hanss fon Hāns. Kad 1920. gada agrārās reformas laikā viņa atraitnei pili atsavināja, viņa devās uz Vāciju, bet pils neskaidros apstākļos nodega un pēc tam vairs netika atjaunota.

Embūtes pils apraksts

Embūtes ekotūrisma centrs ziemā. Kalnā aiz info stenda Embūtes pilsdrupas. Foto: Atis Luguzs, 2015.g. 15.feb.
Embūtes ekotūrisma centrs ziemā. Kalnā aiz info stenda Embūtes pilsdrupas. Foto: Atis Luguzs, 2015.g. 15.feb.

Embūtes pils pamatu laukums bija 30х50 metri, ap to bija uzbūvēts mūris, kas aizņēma visu pakalna virsotni. 9х20 metrus lielā dzīvojamā ēka atradās pils ziemeļaustrumu stūrī, tās apakšdaļa bija būvēta no laukakmeņiem, augšdaļa no ķieģeļiem. Pie pils ieejas bija sargtorņi 7 m diametrā.[1]

Atsauces

Ārējās saites

Pils sala Jelgavā

Kanoe laiva PIls kanālā pie Gubernatora saliņas. Fonā redzama Jelgavas pils. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 19.aug.
Kanoe laiva Pils kanālā pie Gubernatora saliņas. Fonā redzama Jelgavas pils. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 19.aug.

Četrus kilometrus garā Pils sala starp Lielupi un Driksu ir vieta, kur atrodas Jelgavas pils.  Pils parku  salas dienvidu galā sāka veidot 1817. gadā, agrāko pils vaļņu vietā. Parkā ir romantisks tilts pār Pils kanālu uz Gubernatora saliņu. Tas padara to par vienu no skaistākajiem parkiem Jelgavā. Pils parkā aug vairāki dižkoki – zirgkastaņas, ozols un pelēcīgā apse.

Pils sala aiz Jelgavas pils

Pils salas ziemeļu daļa ir cilvēka neskarta un pat mežonīga. Šeit atrodas valsts nozīmes dabas liegums. Uz salas aiz Jelgavas pils – applūstošajās Lielupes palienes pļavās ganās vairāk kā 70 savvaļas zirgi. Šīm pļavām piešķirts Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju statuss – Natura 2000, jo pļavās sastopama nozīmīga augu un putnu daudzveidība.

Pils salas zirgi Jelgavā. Zirgs ar smuko vilnu un frizūru. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7.feb.
Pils salas zirgi Jelgavā. Zirgs ar smuko vilnu un frizūru. Foto: Atis Luguzs, 2018.g. 7. feb.

2007.gada augustā Jelgavas Pilssalas dabas lieguma zonā – Lielupes palienes pļavās – jaunas mājas sev atrada 16 savvaļas zirgu “Konik Polski” no Nīderlandes. Tie nepilna gada laikā iejutās tiktāl, ka nekautrējas atklīst līdz salas dienvidiem, kur ar savu klātbūtni rotā Jelgavas pils apkārtni. Mīluļus ikdienā uzrauga LLU Meža fakultātes absolvents Einārs Nordmanis.

Atpūta Pils salā

Pils salas pļavu teritorija ir piemērota mierīgām pastaigām un dabas bagātību iepazīšanai, ņemot palīgā botānisko ceļvedi vai arī dodoties pļavās vides gida pavadībā, kurš zina visu par zirgiem, augiem un citām dabas vērtībām.

Stāstījumu par savvaļas zirgu ieradumiem iespējams pieteikt pa tālruni 29841851 vai 20264343.

Jelgavas vēsture

Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētas Jelgavas 18. sākuma panorāma ar veco ordeņa pili uz Lielupes salas un Sv. JuraSv. TrīsvienībasSv. Annas baznīcu torņiem. Izgatavota pēc Zviedrijas ķēniņa Kārļa XII pasūtījuma, 1703-1705).

Jelgava ir viena no senākajām Latvijas pilsētām, kas pilsētas tiesības ieguva 1573. gadā. No 1578. līdz 1795. gadam Jelgavas pils bija Kurzemes un Zemgales hercogu galvenā rezidences vieta.

Jelgava Krusta karu un Livonijas laikā (līdz 1561. gadam)

Jelgavas vēstures alegorisks attēlojums Romas pāvestam sagatavotajā albumā Terra Mariana 1186-1888 (Artūrs Baumanis, 1888).

Vieta, kur tagad atrodas Jelgava, atrodas nozīmīgā zemes un ūdens ceļu krustojumā seno zemgaļu apdzīvotā novada Upmales vidū. Šis apvidus bija apdzīvots jau 2. gadu tūkstotī p. m. ē. Pirmo reizi rakstos Lielupes Garā sala (insula longa) pieminēta 1254. gada aprīlī, kad Rīgas arhibīskaps Alberts II, Rīgas domkapituls un Vācu ordenis sadalīja likvidētās Zemgales bīskapijas teritoriju trīs daļās.

1265. gadā Livonijas ordenis Jelgavas vietā uzcēla pili, kas bija domāta par atbalsta punktu Zemgales pakļaušanai. Jau 1345. gadā pie pils tiek minēta tirgotāju un amatnieku apmetne Lielupes kreisajā pusē. Livonijas laikā pils un apmetne daudz cieta no lietuviešu uzbrukumiem.

Jelgavā kalts sudraba dālderis ar hercoga Pētera attēlu.

Jelgava Kurzemes hercogistē (no 1561. gada līdz 1795. gadam)

Jelgavas panorāma ar Sv. TrīsvienībasSv. Annas un rātsnama torņiem no Driksas puses (pēc 1750).

Vairākus gadus pēc Kurzemes hercogistes izveidošanas – 1573. gadā – Jelgavai tiek piešķirtas pilsētas tiesības, un tā tiek izmantota par vienu no Kurzemes hercogistes galvaspilsētām. 1578. gadā hercoga rezidence pilnībā tiek pārcelta uz Jelgavu (oficiāli 1642. gadā). No 1596. gada līdz 1619. gadam Kurzemes hercogistē varu dalīja Frīdrihs Ketlers un Vilhelms Ketlers, un Jelgava šajā laikā bija Zemgales galvaspilsēta. Poļu-zviedru kara laikā Jelgava tika tā nopostīta, ka hercoga sēdeklis tika īslaicīgi pārcelts uz Grobiņu. No 1710. gada Kurzemē kā hercoga atraitne valdīja nākamā Krievijas imperatore Anna Ivanovna.

Pilsēta 17. gadsimta sākumā bija tirgotāju un amatnieku apmetne, kurā dzīvoja ap 5000 cilvēku. Dzimtcilvēki, kas iemaksāja 4 markas pilsētas kasē, drīkstēja kļūt par brīviem Jelgavas pilsoņiem. Hercoga Jēkaba laikā Jelgavā tika uzcelta salpetra vārītava, ķieģeļu, kaļķa, dzelzs un vara cepļi, tika ierīkots ūdensvads, kas darbināja divas dzirnavas. Saimniecisko attīstību pārtrauc nozīmīgie postījumi poļu-zviedru kara laikā, pēc Olivas miera līguma 1660. gadā Jelgava lēni atjaunojās. Jelgava atkal nopietni cieta Lielā Ziemeļu kara laikā, turklāt Lielā mēra epidēmijā 1710. – 1711. gadā nomira ap trešdaļa pilsētas iedzīvotāju.

1775. gadā Jelgavā nodibināja akadēmisko ģimnāziju jeb “Pētera akadēmiju” (Academia Petrina).

Jelgava Krievijas impērijas laikā (no 1795. gada līdz 1915. gadam)

Skats uz Jelgavas pili. 1857. gada gravīra pēc V.Z Štāfenhāgena zīmējuma.

Pēc Kurzemes hercogistes inkorporācijas Krievijas impērijas sastāvā 1795. gadā Jelgava kļuva par Kurzemes guberņas administratīvo centru. 1805. – 1807. gadā Jelgavā uzturas franču emigrācijas līderis, vēlākais Francijas karalis Ludviķis XVIII. 1816. gadā Jelgavā tika nodibināta Kurzemes literatūras un mākslas biedrība. 1868. gadā atklāja Rīgas-Jelgavas dzelzceļa līniju, 1870. gadā uzbūvēja Jelgavas stacijas ēku, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām. Dibinājās dažādi industriāli uzņēmumi: Krāmera mašīnu ražotne, Dumpfa vilnas vērptuve, Gauderera un Golca ādas ražotnes, Grēbnera vaskadrānu un cepuru ražotne, Dēringa un Vestermaņa linu vērptuve, Lankovska un Likopa konditorejas ražotne, Dragheima mēbeļu ražotne.

Svarīgs notikums Latvijas kultūrā ir 1895. gadā Jelgavā notikušie IV Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Sākoties Pirmajam pasaules karam, no Jelgavas evakuēja uzņēmumi un iedzīvotāju skaits samazinājās no 40 tūkstošiem līdz 7-8 tūkstošiem. Pirmā pasaules kara laikā Jelgavu 1915. gada 1. augustā ieņēma vācu armija. Krievu armija saspridzināja Lielupes tiltus un kaujas darbībā tika sagrautas dažas mājas pilsētas dienvidos Katoļu ielā un ziemeļos Lilienfelda ielā. Vācu okupācijas laikā iedzīvotāju skaits atkal palielinājās un 1916. gadā sasniedza 11 tūkstošus.[1]

Jelgava neatkarīgajā Latvijā (no 1918. gada līdz 1940. gadam)

J. Čakstes piemineklis pie Latvijas Bankas Jelgavas nodaļas (1931).

1919. gadā Jelgavā īsu laiku (no 2. līdz 6. janvārim) uzturējās Latvijas Pagaidu valdība, pēc tam Jelgavu ieņēma Sarkanā armija. Padomju varas laikā Jelgavā apcietināja daudz izglītoto sabiedrības locekļu, lielākā daļa no tiem bija vācbaltieši. No šiem ieslodzītajiem Jelgavas cietuma pagalmā tika nošauti apmēram 100 cilvēku. 17. martā, dienu pirms varas zaudēšanas, lielinieki visus cietuma ieslodzītos, ap 300 cilvēku, aizdzina ar kājām uz Rīgu. Ap 80 no viņiem gāja bojā ceļā, liela daļa atlikušo tika nošauti Rīgā, tādēļ šis notikums vācbaltiešu vidū ieguva nosaukumu “Nāves gājiens” (Todesmarsch). 18. martā pilsētu no Tukuma puses pēkšņā uzbrukumā ieņēma landesvēra triecienvienība. Atriebjoties par atklājušos vardarbību tika nogalināti ievainotie sarkanarmieši Jelgavas stacijā, publikācijās tiek runāts par 500 upuriem.[1] Bermontiādes laikā Jelgavas pilī atradās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas galvenā mītne, kuru tā pirms atkāpšanās nodedzināja. Latvijas armija Jelgavu atbrīvoja 1919. gada 21. novembrī.

Mieram iestājoties, daudzu karā izpostīto uzņēmumu vietā sāka darboties jauni. Divdesmitajos gados pilsēta attīstījās labajā Lielupes pusē, Pārlielupē, kur 1925. gadā uzcēla pirmo Latvijas cukurfabriku un paredzēja vietu lidlaukam (tā vietā vēlāk uzcēla RAF ēkas). No neatkarības laikā uzceltajiem namiem jāmin Agrārbankas nams, slimnīca, pamatskola, Pasta un telegrāfa ēka, Jelgavas pils dienvidu korpuss, Latvijas kredītbanka, viesnīca Driksas krastā.

Okupācijas laikā (no 1940. gada līdz 1990. gadam)

Ielu kaujas Jalgavā 1944. gada augusta sākumā. Tālumā redzamas katoļu baznīcas torņa drupas.

Otrā pasaules kara beigās Sarkanā armija 1944. gada vasarā Baltkrievijā un Lietuvā sagrāva Vērmahta armiju grupu “Centrs” un 28. jūlijā no Šauļiem pavērsa uzbrukumu Jelgavas un Tukuma virzienā, lai ielenktu vācu armijas grupu “Ziemeļi”. Jelgavu pasludināja par “cietoksni”, tomēr pēc pamatīgas bombardēšanas Sarkanā armija no 30. jūlija līdz 7. augustam ielu kaujās ieņēma Lielupes kreiso krastu. Augustā vācu armija no jauna uzbruka Jelgavai no ziemeļiem, bet nespēja to ieņemt. Līdz 10. oktobrim Jelgava atradās frontes zonā un tika gandrīz pilnīgi nopostīta.

Pēc kara beigām pilsētu vairāku desmitu gadu laikā pilnīgi pārbūvēja. 1975. gadā uz Jelgavu pārcēla autobūves rūpnīcu RAF. 1951. gadā atjaunoja Pētera akadēmijas ēku, kurā iekārtojās Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejs, 1969. gadā pabeidza Sv. Annas luterāņu baznīcas atjaunošanu, bet saglabājās Sv. Trīsvienības baznīcas torņa un Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāles drupas Jelgavas centrā.

Neatkarīgajā Latvijā (no 1990. gada)

1998. gadā pārtrauca darbību rūpnīca RAF. 2005. gadā autobusu ražošanas atsākšanai nodibināja akciju sabiedrību AMO Plant, kura darbojās līdz 2014. gadam. 2007. gadā Jelgavas cukurfabrika pārtrauca darbību un tika nojaukta. 2010. gadā bijušās Trīsvienības baznīcas tornī iekārtoja muzeju.

Svētes – Driksas Kanāls

Kurzemes hercogistes laikā XVI gadsimtā Jelgavas ziemeļrietumos tika izrakts kanāls, kas savienoja Svēti un Driksu. Tas apgādāja pilsētu ar ūdeni un kalpoja kā ūdens ceļš preču pārvadāšanai. Līdz XX gadsimtam kanāls bija aizsērējis, un trīsdesmito gadu beigās tika aizrakts.

Robežas

Jelgava līdz XX gadsimtam attīstījās tikai Lielupes kreisajā krastā. Kopš pilsētas tiesību piešķiršanas brīža tai piederēja liels lauku novads, kura robežas pirmo reizi tika noteiktas 1615. gadā. Robežu starp pilsētu un tās lauku novadu pirmo reizi kartē iezīmēja 1652. gadā. Ap šo laiku apkārt pilsētai tika uzbūvēti vaļņi, kuri arī apzīmē toreizējo pilsētas apbūvēto teritoriju. Vaļņus nopostīja jau pēc pusgadsimta, 1706 .gadā un pilnībā nojauca XIX gadsimta sākumā, tomēr to apveidi ir saglabājušies vēlākās Vaļņu (Valles) ielas nosaukumā.

Pēc Latvijas valsts izveidošanās 1921. gadā pirmo reizi pēc XVII gadsimta tika iezīmētas pilsētas robežas. Arī šoreiz Jelgavas austrumu robeža sakrita ar Driksas krastu. Tomēr tajā laikā jau bija nobriedusi nepieciešamība pilsētas robežas paplašināt. 1927. gada 11. jūnijā tika izsludināts likums “Par Jelgavas pilsētas administratīvām robežām”, pēc kura vairākas reizes palielinājās Jelgavas platība, un pirmo reizi pilsēta izpletās Pārlielupē.[2] Ar nelielām izmaiņām šādas robežas Jelgavai bija līdz 1949. gadam, kad tika piešķirtas jaunas pilsētas robežas, kuras pastāv līdz mūsu dienām.[3]

Jelgavas vēstures attēlu galerija

Ārējās saites

Atsauces

  1. ↑ Pārlēkt uz augšu uz:1,0 1,1 Karl-Otto Schlau, “Bolschewikenzeit in Mitau 9. Januar – 18. Marz 1919”, Verlag Harro v. Hirschheydt, 1999
  2. Pārlēkt uz augšu “Valdības Vēstnesis”, 1927. gada 11. jūnijs
  3. Pārlēkt uz augšu “senā Jelgava”, Rīga, Neputns, 2010

Driksa – Lielupes atteka Jelgavā

Pils sala Jelgavā, Driksa (pa labi) kā Lielupes atteka.

Driksa jeb Driksna ir Lielupes atteka Jelgavas teritorijā, kas aptek Pasta salu un Pils salu, uz kuras atrodas Jelgavas pils. Upes garums ir 5,2 km, platums 150-500 m, tā ir savienota ar Lielupi 4 vietās – augštecē, lejtecē, kā arī augšpus autoceļa tilta un lejpus Jelgavas pilsētas. Attekas izveidošanās saistīta ar ledus sastrēgumiem Lielupē.[1]

Driksa Jelgavas Vēsturē

Driksas kreisajā krastā 17. gadsimtā izveidojās Jelgavas vecpilsēta ar promenādi, ko agrāk sauca par Upes ielu (vācuBachstraße), tagad par Jāņa Čakstes bulvāri (1929—1948, no 1989). Driksas krastā atradās Kurzemes un Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzemes guberņas bagātāko muižnieku pilsētas nami, Mēdemu pils Upes ielā 9, Kurzemes bruņniecības nams Upes ielā 13 (vēlākā Jelgavas Valsts ģimnāzijas ēka, 1922—1938), Annas pamatskola, sinagoga un citas ēkas, kas Otrā pasaules karā nopostītas.[2]

Projekta “Ielu infrastruktūras attīstība un Driksas upes krastmalas sakārtošana” ietvaros 2012. gadā pabeidza divu līmeņu promenādes un 152 metrus gara gājēju vanšu tilta jeb Mītavas tilta izbūvi pār Driksas upi uz Pasta salu. Jāņa Čakstes bulvāra rekonstrukcijas laikā veica arī pontona tilta izbūvi zem Driksas tilta un rekonstruēja Pasta salas tiltu pāri kanālam.[3]

Atsauces

Seni attēli

Pasta sala Jelgavā

Pasta sala (9 ha) ir brīvā laika pavadīšanas, izklaides un aktīvās atpūtas zona gan vietējiem iedzīvotājiem, gan viesiem. Lielupe un Driksa Jelgavā ir veidota par tūrisma un aktīvās atpūtas produktu.

No 2011. gada decmbra līdz 2014. gada beigām Pasta salā ir veikta apjomīga rekonstrukcija, kā rezultātā Pasta sala ir labiekārtota, izveidojot nepieciešamo infrastruktūru – gājēju un velo celiņus, soliņus, apgaismojumu, tualetes, pasākumu norises laukumus, bērnu rotaļu laukumu, apstādījumus, kā arī sakārtoti Lielupes un Driksas krasti.

Pasta salā notiek tradicionālie kultūras pasākumi – Smilšu skulptūru, Ledus skulptūru festivāli, kā arī dažādi koncerti

Latvijas 2014. gada balva nominācijā “Publiskā ārtelpa”

Pasta salas labiekārtojums ir atzīts par labāko konkursa “Latvijas būvniecības gada balva 2014” nominācijā “Publiskā ārtelpa”.

Balvu svinīgā ceremonijā šonedēļ Mazajā ģildē saņēma Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, projekta autori – Vents Grietēns un Diāna Zalāne, kā arī būvdarbu veicēja – SIA “Ceļu būvniecības sabiedrība “Igate”” – pārstāvji Dace Loca un Gusts Kaļiņins.

Pasta sala apmeklētājiem tika atvērta 2014.gada novembrī. Deviņus hektārus plašā salas teritorija ir pilsētas pasākumu, atpūtas un sabiedrisko aktivitāšu vieta. Salā šogad jau notika Starptautiskais ledus skulptūru festivāls, bet maijā mākslinieki veidos smilšu skulptūras.

Lai pasargātu salu no plūdu draudiem, tajā ir uzbērti 120 000 kubikmetri grunts. Ar 2000 kubikmetriem laukakmeņu un stiepļu pinumiem – gabioniem – ir nostiprināti salas krasti, tā novēršot to izskalošanu. Iztīrīta upes gultne 6000 kubikmetru apjomā. Pludmalei ievesti 5000 kubikmetru smilts.

Pasta salā ir izveidota nepieciešamā infrastruktūra – gājēju un velo celiņi 2,8 kilometru garumā, dabas takas, soliņi, apgaismojums, amfiteātris, pasākumu norises laukumi, vides izpratni veicinoši bērnu rotaļu laukumi un iekārtoti dekoratīvie apstādījumi.

Pasta salas pilnveidošana turpināsies, izvietojot jaunas bērnu rotaļu atrakcijas, āra trenažierus un citu aprīkojumu. Pasta sala ir noslēdzošā daļa pilsētas centrālās daļas izveidē kopā ar Lielupes labā krasta promenādi ar pludmali, rekonstruēto Čakstes bulvāri, Driksas promenādi un Mītavas tiltu.

Jelgavas Pasta salas saules pulkstenis

2015.gada novembrī Jelgavas Rotary klubs pilsētai uzdāvināja saules pulksteni. Tas ir novietots pašā pilsētas centrā – uz Pasta salas. Pulkstenis veidots no bronzas, un novietots uz laukakmens. Pulkstenis attēlo Rotary kluba simboliku – zobratu.

Projekta autore ir arhitekte, LLU Arhitektūras un būvniecības katedras profesore dr. arch. Aija Ziemeļniece par pulksteņa izveidi raksta:

2015.gads mūsu pilsētai aizritēja 750.jubilejas gada zīmē. Tās ietvaros – kā skaista dāvana mūsu pilsētai, tika labiekārtota Pasta sala, kas kalpo kā zaļā rekreatīvā pilsēttelpa, kurā tiek rīkoti vērienigi pasākumi_ – Ledus un Smilšu skulptūru festivāli, koncerti, sports, ziemā slidošana, laivu regates sacensības utt.
Pasta salai piemīt publiskas telpas raksturs, kas kas nes līdzi kultūras un mākslas sintēzes elementus. Šajā sakarībā Lielupes krastā noliktais Saules pulkstenis jeb mēs sakam-Saules akmens, reizē spēlē kā “laika upes” simbolika, kas atpoguļo laika ritumu pilsētai.
Nu jau 750 gadus…
Akmens ar saules pulksteni atrodas upes malā, un no šī punkta ir redzama pils, pilsētas panorāma, upes plūdums un tās krastu līnija.
Minētais atspoguļojas pulksteņa idejiski mākslinieciskajā tēlā – 4 debess puses, 4 svarīgi gada skaitļi mūsu pilsētas vēsturē, 4 kultūrvēsturiskās vietas, kas veido pilsētas robežlīniju gadsimtu skrējienā, un pāri visam vienojošais Lielupes tecējums dienvidu-ziemeļu virzienā uz jūru. Pulkstenis vieno dabas dotās, cilvēku radītās un Dieva dāvātās vērtības, kas ir glabājamas un pieminamas mūsu pilsētas attīstībā.
Par cik man ir tas gods strādāt kā arhitektei un ikdienā darboties universitātē studiju programmā pie ainavu arhitektūras studentiem, tad tā reizē ir manas ieceres dāvana pilsētai.

Embūte

Embūte
Ciems
Embūtes pilsdrupas 2001. gadā

Embūtes pilsdrupas 2001. gadā

Embūte (Latvija)

Embūte
Embūte
Koordinātas: 56°30′23″N 21°49′11″EKoordinātas56°30′23″N 21°49′11″E (karte)
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Vaiņodes novads
Pagasts Embūtes pagasts
Pirmoreiz minēta 1237. g.
Augstums 105 m
Iedzīvotāji (2006)[1]
 • kopā 21
Pasta nodaļa LV-3436 Embūte (Vībiņos)
Embūtes Ekotūrisma centrā ir jauka natsmītne. Foto: Atis Luguzs
Embūtes Ekotūrisma centrā ir jauka natsmītne. Ir pieejama arī duša un virtuve, kur pagatavot maltīti. Foto: Atis Luguzs
Embūtes ielejās daudzviet ir izveidojušies krāšņi purvi. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 4.feb.
Embūtes ielejās daudzviet ir izveidojušies krāšņi purvi. Attēlā redzamais purvs viena no kontrolpunktu vietām 2017. gada Embūtes rogainingā. Šī purva attēls rotā pasākuma lielo baneri. Tas atrodas 0.5 km uz austrumiem no Bagas kalna. Foto: Atis Luguzs, 2017.g. 4.feb.
Embūtes ainava, skats uz Bagas kalna pusi no 149m augstās virsotnes uz austrumiem no tā. Foto: Atis Luguzs
Embūtes ainava, skats uz Bagas kalna pusi no 149m augstās virsotnes uz austrumiem no tā. Foto: Atis Luguzs

Embūte[2] ir apdzīvota vieta Vaiņodes novada Embūtes pagastāLankas upes krastos. Autoceļu P106 un P116 krustojumā, 173 km brauciena attālumā no Rīgas.  Ziemeļos no ciema atrodas senais kuršu Embūtes pilskalns pie kura 1244. gadā notika Embūtes kauja. Embūtē atrodas vēstures pieminekļi: Embūtes pils drupas un baznīcas drupas.

Embūte vēsturē

Kurzemes bīskapijas pilis Embūte (augšā) un Dundaga (lejā). Berharda Borherta zīmējums no “Terra Mariana” reprodukciju albuma (1903).

fon Embutu ģerbonis

Pirms Livonijas krusta kariem Embūte atradās kuršu Bandavas valsts dienvidu malā; caur to veda ceļš uz Cekļa zemēm. Kuršu pils Anbotens (vācu: Amboten) atradās tagadējā Embūtes pilskalnā pie bijušās Embūtes muižas Lankas upes labajā krastā. Te 26 m augstā zemesragā ar ļoti stāvām nogāzēm 50×60 m plakumā ierīkots nocietinājums, kas no pārējās teritorijas atdalīts ar diviem dziļiem grāvjiem un trim zemes vaļņiem.[3]

Embūte vēstures avotos pirmo reizi minēta 1237. gadā, kad pāvesta legāts Modenas Vilhelms noteica robežas starp LīvzemesKurzemes un Zemgales diacēzēm (baznīcas teritorijām). Embūtes novads tika iekļauts Kursas diacēzē kopā ar citām kuršu apdzīvotām zemēm starp Ventu un Nemunu. 1243. gadā to iekaroja Livonijas ordeņa bruņinieki, kas bija apmetušies Kuldīgas pilī. 1244. gadā lietuvieši nesekmīgi mēģināja iekarot Embūtes pilskalnu, bet cieta sakāvi. 1253. gada vienošanās par Kursas sadali paredzēja, ka Embūtes zeme piekrīt Kurzemes bīskapam.

1260. gadā, pēc Livonijas ordeņa sakāves Durbes kaujā, kurši atkal sacēlās. Ap 1265.gadu kuršu sacelšanās apspiešanai tika uzcelta Kurzemes bīskapa mūra pils 0,5 km uz dienvidiem no kuršu pilskalna.[4] Līdz 1538. gadam Embūtes draudzes novads (Amt Amboten) ietilpa Kursas bīskapijā.

1486. gadā pieminēts, ka Bakūzes muiža piederēja bīskapa vasalim Embūtes Tomam (Thomas von Amboten). 1537. gadā Embūti savā īpašumā ieguva Aizputes pilskungs Heikings. 1548. gadā pieminēta Embūtes mācītājmuiža, bet 1553. gadā baznīca.

1560. gadā Dānijas karalis Fridrihs II atpirka Kurzemes bīskapa tiesības uz Embūti par labu savam jaunākajam brālim MagnusamPiltenes mantojuma kara laikā pie Embūtes pils notika izšķirošā kauja. 1585. gadā Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijai-Lietuvai. 1617. gadā Embūte nokļuva autonomajā Piltenes apgabalā Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. 1684. gadā iesvētīta Embūtes mūra baznīca.

Atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu JS Baltija/JS Latvija. Interaktīvā karšu sistēma. SIA “Karšu izdevniecība Jāņa sēta”. Rīga.
  2. Pārlēkt uz augšu «Informācija par objektu: Embūte»LĢIA vietvārdu datubāzeLatvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra. Skatīts: 2016. gada 19. augustā.
  3. Pārlēkt uz augšu E.Brastiņš, 1923
  4. Pārlēkt uz augšu Wartberge, 1863; Löwis of Menar, 1922
Embūtes rogaininga baneris pie Embūtes ekotīrisma centra ieejas 2017. gada 4. martā. Foto: Atis Luguzs
Embūtes rogaininga baneris pie Embūtes ekotīrisma centra ieejas 2017. gada 4. martā. Foto: Atis Luguzs

Stokholma

Stokholma (Stockholm)
Zviedrijas galvaspilsēta

Skats uz Norr Mälarstrand no Västerbron tilta 2016. gada 18. oktobra saullēkta staros. Foto: Atis Luguzs
Skats uz Norr Mälarstrand no Västerbron tilta 2016. gada 18. oktobra saullēkta staros.  Labajā pusē Stokholmas rātsnams. Foto: Atis Luguzs
Karogs: Stokholma
Karogs
Emblēma: Stokholma
Emblēma

Stokholma (Zviedrija)

Stokholma
Stokholma
Koordinātas: 59°21′N 18°4′EKoordinātas59°21′N 18°4′E (karte)
Valsts Karogs: Zviedrija Zviedrija
Pirmoreiz minēta 1252. gadā
Pilsētas tiesības kopš 1388. gada
Platība
 • Galvaspilsēta 188 km2
Iedzīvotāji (31.12.2011.)
 • Galvaspilsēta 864 324
 • blīvums 4 597,5/km²
 • adm. rob. 1 372 565
 • aglomerācija 2 091 473
Laika josla CET (UTC+1)
 • Vasaras laiks (DST) CEST (UTC+2)
Tālruņu kods +46-8
Mājaslapa stockholm.se
 Stokholma Vikikrātuvē

Stokholma (zviedruStockholm) ir pilsēta ZviedrijāBaltijas jūras rietumu krasta pie Mēlara ezera. Valsts galvaspilsēta un lielākā pilsēta. Tajā ir 864 324 iedzīvotāju, savukārt kopā ar priekšpilsētām — 1 372 565. Stokholma ir Zviedrijas galvenais ekonomikas un kultūras centrs.

Stokholmas dzīvojamo ēku ainava no Tallink prāmja. Foto: Atis Luguzs, 2016.g. 9.okt.Stokholmā notika 1912. gada Vasaras Olimpiskās spēles un 1956. gada Vasaras Olimpisko spēļu sacensības jāšanā, kaut arī pašas Olimpiskās spēles notika Melburnā. Tāpat šeit ir divreiz norisinājies Eirovīzijas dziesmu konkurss.

Stokholmas dzīvojamo ēku ainava no Tallink prāmja. Foto: Atis Luguzs, 2016.g. 9.okt.
Stokholmas dzīvojamo ēku ainava no Tallink prāmja. Foto: Atis Luguzs, 2016.g. 9.okt.

 

Stokholmas vēsture

Pēc senās zviedru galvaspilsētas Sigtunas sagraušanas jarls Birgers 1252. gadā pret Baltijas jūras vikingiem izveidoja nocietinājumu pie ieejas Mēlarena ezerā. Stokholma bija svarīgs dzelzs tirdzniecības punkts ceļā no Bergslāgenas raktuvēm, jau 1289. gadā Stokholma minēta kā lielākā pilsēta Svēlandē. Stokholma ietilpa Hanzas savienībāKalmāras ūnijas laikā Stokholma kļuva par cīņas centru pret Dānijas karaļu dinastijas virsvaru.

1419. gadā Stokholmu pasludināja par Zviedrijas galvaspilsētu, 1471. gada 14. oktobrī pilsētā notika t.s. Stokholmas asinspirts – dāņi izrēķinās ar Zviedrijas neatkarības piekritējiem. Kad 17. gadsimtā Zviedrija kļuva par Eiropas lielvaru, pieauga arī Stokholmas kā tās galvaspilsētas nozīme.

Pēc zaudējuma Lielajā Ziemeļu karā un Lielā mēra epidēmija, kas sasniedza Stokholmu 1713. – 1714. gadā, tās attīstība palēninājās, tomēr saglabājās tās kā Zviedrijas politiskā centra nozīme.

19. gadsimtā Stokholma sāka zaudēt konkurences cīņā ar Gēteborgu (ostas pilsēta) un Norčēpingu (rūpniecība), tomēr 20. gadsimtā pilsēta atkal sāka strauji attīstīties.

Ievērojami cilvēki Stokholmā

Pamatraksts: Stokholmā dzimušo uzskaitījums

Stokholmā dzimuši:

Iedzīvotāju skaits Stokholmā

Gads Iedz. skaits
1570 9100
1610 8900
1630 15 000
1650 35 000
1690 55 000
1730 57 000
1750 60 018
1770 69 000
1800 75 517
1810 65 474
1820 75 569
1830 80 621
1840 84 161
1850 93 070
1860 113 063
1870 136 016
Gads Iedz. skaits
1880 168 775
1890 246 454
1900 300 624
1910 342 323
1920 419 429
1930 502 207
1940 590 543
1950 745 936
1960 808 294
1970 740 486
1980 647 214
1990 674 452
2000 750 348
2005 771 038
2007 795 163
2008 810 120
2009 829 417
2010 841 612

Ārējās saites

Jelgavas pils

Jelgavas pils no tilta pār Lielupi 2016. gada 29. novembrī. Foto: Atis Luguzs
Jelgavas pils no tilta pār Lielupi 2016. gada 29. novembrī. Foto: Atis Luguzs

Jelgavas pils ir bijusī Kurzemes hercogu rezidence Jelgavā. Atrodas uz salas starp Lielupi un tās atteku DriksuArhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700—1771) celtā pils ir viena no nedaudzajām Kurzemes un Zemgales hercogistes (1562—1795) galvaspilsētas ēkām, kas atjaunota sākotnējā izskatā pēc Jelgavas sagraušanas 1944. gada vasaras kaujās Otrā pasaules kara laikā.

Jelgavas Pils vēsture

Vecās Jelgavas pils skats (no 1703. gada gravīras).

Vecās Jelgavas pils plāns 17. gadsimta beigās (no Zviedrijas kara arhīva).

Vecā Jelgavas pils

Pirmā Jelgavas pils bija Livonijas ordeņa Jelgavas komtura koka pils, kas 1265. gadā tika uzcelta uz Garās salas Lielupē. Vecā pils bija krietni mazāka par tagadējo un bija izvietota mūsdienu pils pagalma vietā. Tās platums bijis 30 metru un garums 35—36 metri, katrā stūrī atradies sargtornis. Pils bija viegli sasniedzama no Rīgas pa Lielupes ūdensceļu. Tās celšanai bija divi iemesli — būt par atbalsta punktu tālākai zemgaļu pakļaušanai un neļaut zemgaļiem izmantot Mežotnes ostu.[1] 1345. gada ziemā Lietuvas dižkunigaitis Aļģirds kopā ar savu brāli Ķē—stuti iebruka Zemgalē un viņu vadītais karaspēks aplenca Jelgavas pili. Pils aplenkuma laikā leiši koka pili nodedzināja kopā ar 7 ordeņa brāļiem un 600 zemgaļiem, izglābās vienīgi divi ordeņa brāļi, viens priesteris un 16 zemgaļi. 14. gadsimta 2. ceturksnī koka pils vietā tika uzbūvēta mūra pils. Zināms, ka 1451. gadā pilī bijuši 10 lielgabali un 5 svina ložu šautenes, zirgs un bruņas bija tikai komturam.

Hercogs Gothards par savu rezidenci izvēlējās Rīgas pili, tomēr drīz vien izlēma veidot jaunu pārvaldes centru Jelgavā, kas bija iepriekšējam varas centram Rīgai tuvākā jaunās hercogistes pils stratēģiski izdevīgā vietā pie Lielupes ūdensceļa. 1622. gada novembrī Poļu—zviedru kara laikā Jelgavas pilī tika noslēgts Jelgavas pamiers, pils cieta karadarbībā 1621., 1622. un 1625. gadā. 1658. gadā Otrā Ziemeļu kara laikā Jelgavas pili ieņēma un izpostīja zviedru karavīri, kas saņēma gūstā hercogu Jēkabu un līdz 1660. gadam viņš atradās gūstā Ingrijā. Tika konfiscēts hercoga arhīvs, kuru zviedriem vēlāk atņēma krievi. Kara laikā Jelgavas pils bija tā nopostīta, ka hercoga sēdeklis tika īslaicīgi pārcelts uz Grobiņas pili1718.—1722. gadā hercogienei Annai tika uzcelta jauna pils tagadējās Academia Petrina ēkas vietā un vecā viduslaiku pils palika neapdzīvota. Veco ordeņa pili uzspridzināja 1738. gadā, kad ar Ernsta Johana Bīrona pavēli sāka celt mūsdienās redzamo Jelgavas pili.

Jaunās pils būve (1738—1772)

Pašreizējās pils vēsture aizsākās 1738. gadā, kad pēc Ketleru dinastijas pēdējā hercoga Ferdinanda nāves par jauno Kurzemes — Zemgales valdnieku ievēlēja Ernestu Johanu Bīronu (1690—1772) — Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas favorītu. Lai pasvītrotu hercogu dinastijas maiņu Kurzemē, Ernests Johans nolēma jauno rezidences pili būvēt iepriekšējās hercogu rezidences — 14. gadsimtā celtās Livonijas ordeņa pils vietā. Veco Jelgavas pili tā paša gada rudenī uzspridzināja un nojauca, lai atbrīvotu vietu jaunceļamajai pilij.

1738. gada 14. jūnijā tika likts jaunās pils pamatakmens un uzsākti būvdarbi. Pils celtniecība norisinājās divos posmos: 1738.—1740. gadam un 1763.—1772. gadam 1740. gada rudenī visi trīs pils korpusi bija uzmūrēti un centrālajiem jau uzsākti iekštelpu apdares darbi. Pārtraukums pils būvdarbos iestājās pēc hercoga Ernesta Johana aresta 1740. g. 20. novembrī Pēterburgā un tam sekojošās trimdas. No Jelgavas uz Pēterburgu aizveda hercogam konfiscētos būvmateriālus, apdares materiālus, krāsnis, logus un daudzus citus priekšmetus, kurus Rastrelli izmantoja Pēterburgā, piļu celtniecībā.

Pēc hercoga restitūcijas 1762. gadā varēja uzsākt pils atjaunošanu un būvdarbu pabeigšanu. 1764. gada pavasarī finansiālās grūtības un darba spēka trūkums bija par pamatu tam, ka tikai 1772. gada 8. decembrī hercogs Ernsts Johans varēja pārcelties dzīvot savā jaunajā rezidencē, bet pils iekšējā apdare turpinājās vēl ilgi pēc tam. 1788. gadā nodega pils Ziemeļu korpuss un puse no centrālā korpusa.

Francijas karaļa rezidence (1798—1800, 1804—1807)

Jelgavas pils interjers pirms II Pasaules kara.

1798. gada martā pēc Krievijas imperatora lūguma Jelgavas pilī apmetās Francijas karalis Ludviķis XVIII ar galmu, bet, mainoties politiskajai situācijai, 1800. gada beigās franču emigranti bija spiesti Krieviju atstāt. Otro reizi Francijas karalis inkognito kā Lilles grāfs uzturējās pilī no 1804. gada beigām līdz 1807. gada rudenim. 1805. gadā Ziemeļu korpuss izdega atkārtoti.

Kurzemes gubernatora rezidence (1795—1798, 1807—1915)

Jelgavas pils līdz 1915. gadam.

1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogiste tika inkorporēta Krievijas Impērijas teritorijā kā Kurzemes guberņa. Pilī izveidoja gubernatora rezidenci un izvietoja guberņas administratīvās iestādes. 1812. gadā pilī īslaicīgi iekārtojās Napoleonam pakļautās Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes valdība ar grāfu Mēdemu priekšgalā. Pēc kara pilī atkal iekārtojās Kurzemes gubernators. 1816. gadā atkal izdega Ziemeļu korpuss. Līdz pat 1915. gadam pilī izvietojās guberņas administratīvais centrs.

Lauksaimniecības akadēmija (no 1937. gada)

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada novembrī pili pilnīgi nodedzināja Bermonta-Avalova vadītās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas karavīri. Pēc kara beigām nopostītā pils nonāca Latvijas valsts īpašumā. 1936. gada 26. jūlijā Ministru Kabinets pieņēma lēmumu Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti pārcelt uz īpaši šim mērķim atjaunoto Viestura piemiņas pili, izveidojot Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju.

Lauksaimniecības akadēmijas laboratorijas vajadzībām 1937. gadā lika pamatus jaunajam pils rietumu spārnam. Brīvo atvērumu pret pilsētu aizbūvēja ar divstāvu korpusu pēc profesora Eižena Laubes projekta, tādējādi pili noslēdzot ciešā četrstūra blokā. 1937. gada 5. septembrī Jelgavā Zemgales izstādes laikā notika 3. Pļaujas svētki, kuros Valsts prezidents Kārlis Ulmanis pili nodēvēja par Viestura piemiņas pili.

Otrā pasaules kara kauju laikā no 1944. gada jūlija līdz oktobrim pili pilnīgi sagrāva. Pils atjaunošanas darbi tika pabeigti 1961. gadā, pēc pārbūves redzams tikai pils ārējais apveids. Tagad pilī izvietota Latvijas Lauksaimniecības universitātes administrācija un trīs no deviņām tās fakultātēm (Informācijas tehnoloģijuLauksaimniecības un daļēji Pārtikas tehnoloģijas)

Hercogu kapenes

Kurzemes hercogu sarkofāgi

Jau 1740. gadā pils cokolstāvā iekārtoja atsevišķas telpas hercogu kapeņu vajadzībām un uz tām pārvietoja mirušo valdnieku sarkofāgus no iepriekšējās, 1583. gada celtās un 1738. gadā nojauktās baznīciņas pagraba velves. 1820. gadā kapenes ierīkoja Dienvidaustrumu skvēra cokolstāvā, kur tās atrodas arī šodien.

Pavisam kapenēs apbedīti 24 Ketleru un 6 Bīronu dzimtas pārstāvji. Apbedījumi 21 metāla sarkofāgā un 9 koka zārkos attiecas uz laika posmu no 1569. gada līdz 1791. gadam. 1973. gadā Rundāles pils muzejs uzsāka kapeņu inventarizāciju un restaurāciju, bet kopš 1992. gada vasaras tās atvērtas apmeklētājiem.

Atsauces

  1. Pārlēkt uz augšu Indriķis Šterns, “Latvijas vēsture 1180—1290 Krusta kari”, Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002

Skatīt arī

Ārējās saites